Tā ir lieta, kuru vairāk nekā 45 gadus pēc notikušā aizvien nespēj aizmirst. Runa ir par šīs lietas izmeklētājiem, jo apsūdzētajiem – 1942. gadā dzimušajam Aleksandram Oļeskēvičam un 1947. gadā dzimušajam Alfrēdam Vangravam – piesprieda augstāko soda mēru – nāvessodu. Pārējie bruņotās bandas locekļi ilgus gadus sēdēja cietumā.
Sākums bija «daudzsološs». 1971. gadā Oļeskēvičs dibināja bandu, kurā darbojās astoņas personas. Tie bija bruņoti noziedznieki, kas piecu gadu laikā izdarīja 176 zādzības, taksometra šofera slepkavību, kā arī izvarošanu. Izvaroto nogalināja ar āmura sitieniem pa galvu un līķi noslīcināja. Patiesībā epizožu bijis daudz vairāk; iepriekš minētās ir tās, kas tika pierādītas un par kurām noziedzniekus tiesāja.
Oļeskēvičs dzīvoja ar devīzi: «Ko var cilvēks, to varu es!» Tie nebija vārdi, kas izlasīti kādā romānā vai dzirdēti filmā. Ar savu drosmīgo darbošanos, piemēram, iekļūstot daudzstāvu ēkās caur skursteni, logiem vai lūkām, Oļeskēvičs savus vārdus pierādīja darbībā.
1975. gads tolaik vēl jaunajai izmeklētājai Ritai Aksenokai bija bagāts savādām sakritībām. Pirmkārt, tas bija gads, kad viņu, zonālo prokurori, pārcēla priekšnieces amatā uz toreizējo Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. Nokļuvusi jaunajā darbavietā, viņa sastapa cilvēku, kuru bērnībā un jaunībā bija pat mazliet apbrīnojusi. Un kā nu ne - skaists formastērps, nevainojamas manieres, labs raksturs. Runa ir par bijušo Aizputes apriņķa prokuroru Teodoru Kukaru (11.12.1921.-02.03.2000.). Rīgā dzimušais jurists pēc daudziem Kurzemē nostrādātiem gadiem bija atgriezies galvaspilsētā un līdz 1975. gadam vadījis prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. «Sākot vadīt nodaļu, Kukars jau bija pārcelts uz Latvijas PSR Tieslietu ministriju,» atceras Aksenoka.
Sastapšanās ar Kukaru bija tikai viena no likteņa izspēlētām lietām. Otra - ne mazāk nozīmīga, saistīta ar tiešajiem darba pienākumiem. «Pirmā lieta, ko man uzticēja, nokļūstot vadošajā amatā, bija Oļeskēviča un Vangrava lieta,» stāsta Aksenoka. «Oļeskēvičs strādāja vienā darbavietā ar manu vīru Gunāru. Kaut arī viņam bija ļoti daudz epizožu, turklāt pa visu Latviju, Oļeskēvičs nekad nekavēja darbu! Darbavietā par viņa noziegumiem nevienam nebija ne mazāko aizdomu.»
Šī krimināllieta saveda kopā divas sievietes, divas izmeklētājas - Aksenoku un Svetlanu Jefimecu, kura strādāt izmeklēšanas brigādē bija nosūtīta no rajona. «Mani iedalīja grupā, kas toreiz izmeklēja bruņotas laupītāju bandas dalībnieku Oļeskēviča un Vangrava lietu. Pašai par brīnumu - darbs aizrāva, it kā kāds būtu rokās iedevis smalku pavedienu, un nu to gribējās tīt kamolā. Tātad gribējās uzzināt arvien vairāk un vairāk. Nebija miera ne dienu, ne nakti. Tāds savāds satraukums it kā turēja savā varā. Galvā bija vesela jautājumu gūzma. Vai tas bija tā vai citādi? Kur patiesība, kur izdoma un meli? Kā panākt, lai šie cilvēki stāstītu patiesību? Un kāpēc tas viņiem būtu jādara… Es uzbruku, viņi aizstāvējās. Šis bija ilgstošs izmeklēšanas process. Kā es pieradu pie Vangrava, tā viņš pierada pie manis. Nekāda slēpšanās netika spēlēta,» izmeklētāja Jefimeca reiz paudusi žurnālistam. (Avots: Ziemelis E. Starp dzīves «kāpēc?».// Cīņa, Nr. 282, 10.12.1989.) Jāpiebilst, ka noziedznieki izmeklētājas sākotnēji uztvēra nenopietni. Vangravam vienā no pirmajām pratināšanām aiz piedurknes bija paslēpts nazis. Svetlana Jefimeca to pamanīja, taču izlikās, ka viss kārtībā, un turpināja pratināšanu.
Iespējams, izmeklētājām Ritai Aksenokai un Svetlanai Jefimecai šī lieta palikusi atmiņā tāpēc, ka apjoma ziņā republikā tā bija lielākā. Apsūdzības raksts krievu un latviešu valodā aizņēma vairāk nekā 1000 lapu! Izmeklēšanā tika pārbaudītas tuvu 300 epizodēm, bet pierādītas tika mazāk. Taču varbūt iemesls ir cits - Aksenokai, strādājot ar Oļeskēviču, izveidojās labs kontakts, kas izmeklēšanā ir ļoti svarīgi. «Aizbraucu pie viņa uz Centrālcietumu, ilgi pratināju, līdz attapāmies, ka abi esam ieslēgti. Dežurants aizmirsis, ka atrodos Oļeskēviča kamerā, un pēc darba laika bija aizgājis. Apsūdzētais, izmantojot šo gadījumu, varēja mani nosist, taču viņš ar rokudzelžos saslēgtām rokām no visa spēka sāka sist pa kameras dzelzs durvīm, līdz cietuma darbinieks to sadzirdēja, atnāca un mani izlaida ārā,» atceras Aksenoka. «Kad ar iekšlietu ministra atļauju tikāmies pēdējoreiz, viņš jau bija notiesāts ar nāvi un apžēlošana noraidīta, Oļeškēvičs apraudājās un man teica: «Par vēlu!».» Šis apmeklējums notika tāpēc, ka bandu turēja aizdomās par vēl citiem smagiem noziegumiem, tajā skaitā milicijas darbinieku slepkavību Jaunjelgavā un Kuldīgā. «Oļeskēvičs man uzticēja lielu mapi ar aprakstiem, kā kļuvis par noziedznieku.» Šīs mapes Aksenokai vairs nav, viņa to iedeva kādam žurnālistam, kurš nomira, un līdz ar to materiāli aizgāja zudībā.
Kad bija pagājuši daudzi gadi kopš lietas izmeklēšanas un nodošanas tiesai, Aksenoku darbavietā uzmeklēja jauna, skaista meitene. «Tā bija Oļeskēviča meita.»
Pirmoreiz konfliktā ar likumu Oļeskēvičs nonāca bērnībā. Tā viņam bijusi grūta, nākamais noziedznieks audzis vairāku bērnu ģimenē Pārdaugavā. Neparasti, ka pēc pirmās zādzības epizodes viņu jau bērnībā savervēja milicija. Visus šos gadus, arī dibinot bandu un izdarot zādzības, laupīšanas un slepkavību, viņš bija milicijas aģents.
Grūta bērnība bijusi arī Vangravam. «Vangravs nekad nebija viengabalains. Viņam ļoti bieži mainījās garastāvoklis. Tam par iemeslu dažādi dzīves priekšnosacījumi. Jau 14 gadu vecumā nokļuva izolatorā. Audzis ārkārtīgi grūtos apstākļos. Zināšanas viņš ieguvis tikai no cietumā izlasītajām grāmatām. Viņa iecienītākais žurnāls bija «Psiholoģija». Viņš šķita tāds kā saraustīts. Te runāja, te nerunāja. Spēja būt sirsnīgs, prata jokot. Un tad vienā brīdī pārvērtās ārkārtīgi cietsirdīgā cilvēkā,» atcerējās izmeklētāja Jefimeca. «Savukārt apsūdzētajam Oļeskēvičam iepazīšanās ar Nīči un Šopenhaueru it kā deva spēku. Viņš mūža pēdējos mēnešus jutās ārkārtīgi mierīgs. No kabineta izgāja ar smīnu, kaut arī skaidri zināja, ka viss bija galā. Viņš uz mani it kā skatījās no augšas. Viņu uzturēja tikai viens stimuls - būt pārcilvēkam un to pierādīt. Ja ko darīja, tad līdz galam, ja ko teica, tad pie tā arī palika. Līdz galam.» (Avots: Ziemelis E. Starp dzīves «kāpēc?».// Cīņa, Nr. 282, 10.12.1989.)
Oļeskēviču un Vangravu aizturēja, kad viņi pie augļu bāzes zaga mašīnu. To no stūra pamanīja kāda sieviete, kura atpazina Vangravu no citas epizodes - šofera slepkavības. Kad lieta tika nodota sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem, kratīšana Oļeskēviča dzīvesvietā Ģimnastikas ielā, netālu no Rīgas pilsētas 2. slimnīcas, vien ilga aptuveni mēnesi! Tur atrada un izņēma ļoti daudz automašīnu numurzīmju, ieroču daļu un citu nolaupīto mantu, galvenokārt instrumentus un detaļas. Bija mašīna, ko pēc nozagšanas Oļeskēvičs noslīcināja ezerā. To vajadzēja vilkt ārā. «Strādājām veselām diennaktīm. No tā laika man saglabājusies liela lapa ar karikatūrām. Ja es paliku ilgāk un strādāju naktī, arī kolēģi negāja mājās. Bija brīži, kad viņi zīmēja visādas karikatūras,» pasmaida Rita Aksenoka. «Kad viss bija galā, trīcošām rokām sāku pildīt priekšnieces darba pienākumus.»
*****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
