VAKARA ZIŅAS. Kriminālā Latvija: Ādolfs Krieviņš nodur savu sievu un dēlu

Ko dara vīrietis, kuram apnikusi sieva? Lielum lielākā daļa droši vien šķiras, taču ir arī tādi, kas nedara neko. Ne viens, ne otrs no šiem variantiem nederēja ilggadējam Saulkrastu šoferim Ādolfam Krieviņam. Adelija bija viņa otrā dzīvesbiedre; ar viņu kopīgi uzcelta māja, un ģimenē auga dēls. Mazajam Arnoldam bija divi vecāki pusbrāļi – Adelijas dēli no iepriekšējās laulības, kurus Krieviņš, šķiet, pieņēma. Ko gan vairāk varētu vēlēties? Taču izrādās, ka varēja gan.

Cik tad mājas var būvēt?

Saulkrastnieks Ādolfs Krieviņš bija dzimis 1938. gadā, divas reizes precējies un divreiz dzīvē cēlis māju. Dibinot pirmo ģimeni, tika būvēta pirmā māja. Taču, sākot kopdzīvi ar Adeliju, atkal vajadzēja dzīvesvietu, tāpēc jaunā ģimene sāka celt jaunu māju. Tiesa gan, ar laiku būvdarbu izmaksas, precīzāk, kuram jāatdod nauda, ko pāris aizņēmies mājas celtniecības laikā, kļuva par iemeslu domstarpībām, pat nopietniem konfliktiem. Kaimiņi vēlāk liecināja Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas atklātās sēdes laikā, ka viņi ne reizi vien dzirdējuši gan abu laulāto strīdus, gan arī Ādolfa draudus Adelijai.

Krieviņa pēdējā darbavieta bija Jūrmalas sanitārā transporta organizācija, tāpēc viņš bieži atradās kūrortpilsētā. Taču tas nebija vienīgais iemesls. Jūrmalā mitinājās Krieviņa jaunā pasija, pie kuras viņš daļēji sāka dzīvot. Iespējams, tad Ādolfa galvā pazibēja doma par trešo laulību, taču tas nozīmētu arī trešās mājas būvēšanu… Reiz viņš neapdomīgi esot izteicies: «Cik tad mājas var būvēt?» Šos vārdus pēc vairākiem gadiem kāds liecinieks atkārtoja tiesas sēdes laikā. (Avots: Suhomskis, N. Akmeņi zem straumes. No tiesas zāles.// Darba Balss (Rīgas rajons), 12.04.1980., Nr. 45.)

Aiziet uz neatgriešanos

Krieviņu kaimiņiem un arī radiniekiem šķitis, ka pāris atkal ir salabis un viss vēl beigsies labi. Adelija bija laimīga. Kaut arī viņa no vīra baidījās, mīlestības jūtas, ko tā auklēja savā sirdī, tomēr guva virsroku. Taču tad notika kaut kas pavisam dīvains - 1971. gada pavasarī gaišā dienas laikā Adelija ar mazo Arnoldu piepeši pazuda. Tās dienas rītā māte ar dēlu iepirkās vietējā veikalā, un pēcpusdienā kopā ar kaimiņieni bija sarunāts aiziet uz slimnīcu, lai tur apciemotu kādu kopēju paziņu. Dienas vidū Adelija bija uzlikusi virtuvē uz plīts vārīties kartupeļus, bet Ādolfs piemājas dārzā racis pamatīgu bedri, kur sabērt ziemas laikā sakrājušos gružus un koku zarus. Pienāca sarunātais laiks, kad jādodas uz slimnīcu, kaimiņiene Ādolfam jautājusi pēc Adelijas, taču saņēmusi vienaldzīgu atbildi, ka ne viņas, ne Arnolda nav mājās. Ģimenes galva bijis mierīgs, viņa sejā nav pakustējies ne vaibsts, kad vīrs gan kaimiņienei, gan vēlāk citiem cilvēkiem paudis, ka sieva un dēls pazuduši bez vēsts. To, ka audžutēva uzvedībā kopš Adelijas un Arnolda pazušanas brīža absolūti nekas nebija mainījies, tiesai apliecināja arī noslepkavotās dēls no iepriekšējās laulības Gunārs, kurš tajās dienās slimības dēļ atradās mājās. Savukārt Krieviņš, nogaidījis nepilnas divas nedēļas, par abu ģimenes locekļu pazušanu paziņoja milicijai. Lai meklē - tas viņu pienākums. Un meklēja arī…

Vispirms Adelija un Arnolds tika meklēti kā dzīvi, taču pūliņi beidzās nesekmīgi. Apzināja kopējo paziņu loku un visas vietas, kur abi varēja būt aizgājuši, taču nekā. Kā ūdenī iekrituši. Kaut gan, kas zina, tuvumā skalojas jūra…

Atlika pārmeklēt dārzu

«Mums šo lietu uzdeva pārņemt aptuveni trīs gadus pēc notikušā. Sapratām neloģiku: uz plīts uzlikti vārīties kartupeļi, pase atstāta mājās. Ja sievai būtu nodoms aiziet, vismaz pasi būtu paņēmusi līdzi,» stāsta ilggadējā Latvijas Republikas Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas priekšniece, pēcāk ģenerālprokurora palīdze un Prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka. Atklājies, ka drēbes, kas Adelijai it kā bijušas mugurā pazušanas brīdī, vēlāk atrastas Krieviņa jaunās pasijas dzīvesvietā. «Apskatījām apkārtni un sākām ar izslēgšanas metodi. Mežu tuvumā nav, tātad tur līķus aizvest nevar. Arī jūrā nebūs iemesti, jo tā izskalotu. Atlika gaidīt siltāku laiku un pārmeklēt dārzu.»

Izmeklēšanu veica Valdis Grambergs, kurš vēlāk traģiski gāja bojā autokatastrofā. Pamanot, ka dārzā viens no ērkšķogu krūmiem ir tā kā nedaudz iegrimis, tajā vietā arī nolēmuši rakt. Tikuši aptuveni līdz divu metru dziļumam, taču nekā. «Piepeši Valdis man paziņo, ka bedrē redz kaut kādas lupatas. Ko darīt? Teicu: «Tagad gan rociet dziļāk!» Puiši izraka abus līķus, kas pēc noslepkavošanas bija ielikti maisos,» atceras Aksenoka. Izmeklēšanā atklājās, ka Krieviņš abus nelaimīgos garāžā nodūris ar nazi. Uz ķermeņiem ekspertīze konstatēja daudzu dūrienu pēdas. «Pēc nozieguma izdarīšanas garāža tika iztīrīta; asins šļakatas atradām zem instrumentiem. DNS tolaik vēl nebija, taču asinsgrupas varēja noteikt arī vairākus gadus pēc notikušā. Viss sakrita,» stāsta Rita Aksenoka.

Ādolfam Krieviņam tiesa piesprieda augstāko soda mēru - nāvessodu.

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!