Kā jums šķiet – ko dara cilvēks, kurš apgalvo, ka gada laikā apbrauc apkārt zemeslodei pusotras reizes? Varbūt būsiet pārsteigti, uzzinot, ka... vada tramvaju. Ilmas Jansones sociālā portāla profila aprakstā uzmanību piesaistīja teikums – ar plašām interesēm par transportu. Aicinājām viņu uz sarunu, un izrādījās, ka kopš 1980. gada Ilma ar tramvaju vadājusi pasažierus pa Rīgas ielām. Pieminētais brauciens «apkārt zemeslodei» noticis gados, kad bijusi iespēja strādāt uz leģendārajiem ČKD vagoniem no Čehijas: «Daudz kilometri nobraukti ar tiem, pa gadu ar savu vagonu kā apkārt zemeslodei pusotras reizes apbrauktu, ja saliktu visus kilometrus kopā. Tagad tik daudz nesanāktu, jo vagonus tik intensīvi nenodarbina.»
Kad jums radās interese par transporta nozari?
Esmu dzimusi Jaunpiebalgā. Jau skolas gados man patika transportlīdzekļi, daudz laika pavadīju garāžās, vērojot, kā remontē traktorus, auto, motociklus. Pēc mācībām Cēsu un Valkas pusē mani ceļi aizveda uz Rīgu, un sanāca tā, ka «nokļuvu uz īstajām sliedēm» - veselus 40 gadus braucu ar tramvaju pa Rīgas ielām.
Vecākiem nebija saistības ar darbu transporta jomā. Tēvs gribēja mācīties par ķirurgu kā viņa tēvs, bet neizturēja lielo konkursu. Lai tomēr paliktu saistīts ar medicīnu, viņš strādāja par vetārstu un bija savā darbā talantīgs cilvēks. Mamma strādāja dažādus darbus, tajā skaitā bija speciāliste elektrospuldžu rūpnīcā. Viņa bija rīdziniece, bet ieprecējās laukos.
Kāds bija jūsu darba gaitu sākums?
Savu darba dzīvi sāku ar apmācībām 4. depo, tad ilgi strādāju 3. depo. Kad nonācu 5. depo, tur sāku iepazīšanos ar jaunajiem «Škodas» tipa tramvajiem. Braucu pa visiem maršrutiem, kur vien sūtīja, un tas bija labi, jo zināju maršrutu specifiku un braukšanas īpatnības. Pazīstu visus, un katrs ir atšķirīgs - gan cilvēki, gan ritms, gan apkārtnes raksturs.
Vai var pateikt, kas šajā darbā patīk visvairāk?
Viss - dzīve, kustība, cilvēki, mainīgā situācija. Neviena diena nav vienāda, katrai savs raksturs, knifiņš, pipariņš. Visvairāk - pats braukšanas process un būt par satiksmes plūsmas dalībnieku. Patīk būt gaidītai un būt daļai no pilsētas kustības ritma.
Kādas izmaiņas transporta organizēšanā Rīgā palikušas prātā pa šiem gadiem, kādas - vajadzētu?
Par to sanāktu garš stāstījums. Laika gaitā mainījusies pilsēta, tās struktūra, līdz ar to citādi ir cilvēku ieradumi, darba vietas un cilvēku pārvietošanās. Nemainīgs palicis, ka grūtākās ir darba nedēļas beigas - vairāk cilvēku, auto. Ir uzlabojumi, kas darbu atviegloja, teiksim, speciālas joslas sabiedriskajam transportam.
Vai ņemat pie sirds, ja dzirdat ko sliktu par uzņēmumu un kolēģiem?
Tagad braucēju izteikumos ir daudz negatīvā, tajā skaitā neobjektīvā kritika, jo cilvēki neizprot darba specifiku. Tāpat jāsaprot, ka cilvēku uzvedību, neapmierinātību ietekmē pasliktinājusies dzīves kvalitāte un citi apstākļi (ģimenes nesaskaņas, zaudēts darbs, problēmas ar bērniem, dārdzības pieaugums). Katra kritika jāvērtē objektīvi un praktiski - kāds tai iemesls, par ko tā ir, vai ņemama vērā? Runājot ar pasažieriem, kuri dusmojas par kādiem satiksmes traucējumiem, gadījies, ka tiekam skaidrībā, un neseko nekādi pārmetumi vai sūdzības uzņēmumam.
Kā tramvaju uztver citi satiksmes dalībnieki?
Pēc maniem novērojumiem jāsaka, ka uztver labi un saprotoši. Savā ziņā esam kolēģi - pa vienām ielām braucam. Daudziem esmu gājusi palīgā un atbilstoši apstākļiem analizējusi un ātri risinājusi situācijas, lai var atjaunot satiksmi. Kā pats uzvedies uz ceļa ar savu braukšanas stilu, manierēm, tā arī reaģēs citi dalībnieki. Izņēmumi - ja kāds grib izrādīties: redz, kāds man auto un ko tas var! Demonstrē nepieņemamus manevrus, neievēro noteikumus. Ko ar tādiem? Labāk pa gabalu.
Kādi ir tramvaju mīnusi, salīdzinot ar autobusu?
Tramvajam būtībā jābūt galvenajam, jo tas ir ekoloģijai draudzīgāks un pārvadā lielu skaitu pasažieru. Tas aktuāli, ja pilsētā sāk trūkt auto stāvvietu. Mīnusi - tramvajs var braukt tikai tur, kur sliedes, un atkarīgs no elektrības padeves. Autobuss var doties visur, kur vien pagriezīsi stūri.
Vai atceraties pastāvīgos pasažierus, ir tādi, kas īpaši palikuši atmiņā?
Kā nu bez tiem, ja vienā maršrutā nostrādāju gandrīz divdesmit gadu. Vesela pasažieru paaudze izauga pa to laiku. Zināju, kuri vienmēr būs noteiktā vietā un laikā. Bija pat, ka iepriekš brīdināja, ka noteikti būs. Liela daļa brauca uz rūpnīcām, citi pārsēdās no vienas līnijas uz citu, un tad bija svarīgi, lai tramvaji atnāk paredzētajā laikā. Redzēju, ka bērnu sākumā vecāki pavada, pēc tam jau viens pats brauc. Izskolojas un, skat, jau brauc uz darbu.
Atceros Apgaismes rūpnīcas strādniekus, daudzus pazinu personīgi. Starp viņiem bija kurlmēmie, tad nācās izprast viņu žestu un zīmes. Neparasti bija, kad uzaicināja ciemos uz rūpnīcu, izrādīja, kā strādā, un kā pateicību par ilggadīgu sadarbību dāvanā kā jauku pārsteigumu saņēmu strādnieku izgatavoto lustru. Vēl atceros manufaktūru pie Zasulauka stacijas un ka pazinu turienes braucējus. Protams, regulārie pasažieri zināja pastāvīgos vadītājus.
Kādi novērojumi par pasažieru izturēšanos pret vadītāju?
Atskatoties uz gandrīz četrdesmit darbā pavadītiem gadiem, jāsaka, ka mēs visi kaut kādā ziņā esam mainījušies, jo mainījies darbs, ieradumi, vajadzības, iespējas. Mainījušās paaudzes, un katra ar savām interesēm. Agrāk tramvaja vadītājs bija vairāk cienīts. Tā varbūt bija iezīme no senākiem laikiem, kad tramvaju pilsētas ielās bija maz. Laika gaitā cilvēku prātus pārņēma pašu steiga, ko tur domāt par vadītāju. Vadītāju pamana tad, ja braucot radušās kādas problēmas.
Cilvēki kļuvuši nervozāki, kašķīgāki, jo pārņemti ar savām dzīves problēmām un steidzas ātrāk nokļūt, kur vajag. Savā ziņā pasažieru izturēšanās atkarīga no tā, kā izturas pats vadītājs, cik korekts, precīzs ir un pat kā apģērbts. Kad atnācu strādāt, formas tērpu gan vairs nebija.
Vai palikusi prātā kāda konfliktsituācija?
Grūtākie bija piektdienu vakari, kad cilvēki pēc darba nedēļas atpūšas un atslābinās, ir vairāk iereibušo. Bija, kas kāpa sabiedriskajā transportā ar iedegtu cigareti zobos. Jaunieši palaikam izvēlas transportu par izklaides vietu. Kad saasinājās valsts valodas lietas, vakaros klīda jauniešu bandas un provocēja. Vieni varēja piekaut, ja nemāki vai nerunā krievu valodā, cita grupa cīnījās par valsts valodu. Gadījās, ka viens otrs kolēģis tika smagi piekauts.
Vai sievietei nav grūti pievienot no vada nokritušu kontaktstieni?
Cik viegli to uzlikt? Atkarībā no tā, cik stingras atsperes un kā regulēts. Gadījās iet palīgā kolēģēm, jo viņas to nespēja. Spēku par maz, lai novilktu līdz lejai, koriģētu un tad pieliktu. Rokās tomēr bija jābūt kādam spēkam. Strādājot arī uztrenējies. Bet arī Rīgā paies laiks un nomainīsies kontaktstieņu ēra, vietā ienākot modernajam pantogrāfam.
Vai atceraties kādu negadījumu, ekstrēmu situāciju, strauju bremzēšanu?
Katra diena darbā prasa uzmanību, spēju izvērtēt situācijas un ātru reakciju. Jāvērtē ceļa apstākļi, vagona noslogojums, tips, svars un kad viss norit - vai tā diena, vakars vai nakts, vai vairums pasažieru salonā sēž vai stāv, meteoroloģiskie apstākļi, jo no tā visa atkarīgs bremzēšanas ceļš un sekas. Nelāgs atgadījums, kad nākas strauji bremzēt, jo «jautrie» braucēji izbrauc priekšā un bremzē, gaidot, ko darīs tramvaja vadītājs. Viņiem izprieca, bet tā var līdz avārijai nonākt. Tagad labi, ka kameras nofiksē situāciju un vadītājam nav grūti pierādīt, kā bija. Kameras arī palīdz kontrolēt situāciju otrajos vagonos. Vēl bijis tā, ka pasažieri, parasti jaunieši, izklaidējoties nospiež avārijas pogu un tramvajs strauji bremzē. Konduktoru laikā nebija tādas nekārtības.
Vai tramvaja vadītāja pienākums ir iejaukties, ja redz, ka salonā notiek kas nelāgs?
Tas, kas notiek salonā, jākontrolē vadītājam un jāreaģē uz pasažieru teikto. Kad vagonos bija konduktori, viņi bija vērtīgi palīgi vadītājam, jo nodrošināja komunikāciju ar pasažieriem. Viņiem varēja pajautāt arī ko tieši nesaistītu ar satiksmi. Palīdzēja ne tikai ārzemniekiem, bet arī iebraucējiem no citām pilsētām, laukiem. Kad konduktoru klātbūtni atcēla, ilgi un bieži no pasažieriem dzirdēju - žēl, ka tā, pietrūkstot cilvēciskā faktora. Salonā valdīja lielāka kārtība, jo vadītājs nevar visu pamanīt. Man patika tas laiks.
Pastāstiet ko vairāk par konduktoru laiku.
Kad sāku strādāt, konduktoru nebija. Bija kompostieri, monētu aparāti - iemeta monētu, pagrieza kloķi un saņēma biļeti. Tad piedzīvoju laiku, kad atkal bija konduktori. Kādu laiku viņiem bija savs formastērps. Ļoti svarīgi, no kāda materiāla ir tērps, kādas kvalitātes tekstūra, jo tajā jāpavada garas stundas. Darba apģērbam jābūt ērti kopjamam, ērtam pēc izmēra, elpojošam pēc struktūras. Ciets vai blīvs, sintētisks sviedrēja. Meklēja labākos variantus.
Apmēram četrus gadus vadītājiem nācās apvienot vadītāja un konduktora darbu. Tolaik bijām īpaši tuvu cilvēkiem, viņu emocijām un visam, kas uz sirds. Ne katrs gribēja būt konduktors, un ne katram bija tam atbilstošs raksturs. Vajadzēja prast savaldīties, dusmas paturēt pie sevis. Paklusēt, ļaut izteikties cilvēkam, vienkārši uzklausīt. Bieži vien tas palīdzēja, un, kad cilvēks bija izteicies, nomierinājās un pat atvainojās, ka bijis tik ass. Daudz konfliktu bija, kad mainījās biļešu cenas vai naudas reforma. Tad pār mūsu galvām nāca viesuļi un dusmas par nesakārtotām sociālām lietām un visu negatīvo, kas apkārt.
Tomēr jāsaka, ka konduktoru laiks bija interesants, spraigs, savu reizi bīstams. Bija uzbrukumi konduktoriem, un arī konduktori bija cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi, spēju komunicēt, izprast pasažierus.
Ka vērtējat to, ka šogad autobusu firmas nespēj nodrošināt reisus, nav šoferu? Kāds varētu būt iemesls?
Aug pārvadājumu ekspluatācijas izmaksas, un tas liek samazināt reisu skaitu. Cenas aug visam, un nav zināms, kad tas apstāsies. Svarīgs ir atalgojums - cilvēki redz, ka, strādājot tik atbildīgu darbu, nevar nopelnīt pietiekami savas dzīves nodrošināšanai, un aiziet no darba. Darbinieku trūkums transportā jūtams ne tikai Latvijā. Tā notiek arī citās valstīs, kur atalgojums šoferiem pat ir lielāks. Citi faktori bez zemā atalgojuma ir darba apstākļi, vadības komunikācija ar darbiniekiem. Jauniem cilvēkiem nepatīk strādāt agros rītos, vakaros, arī brīvdienās.
Cik agri sākas agrie rīti, un vai tas nav grūti?
Agrie rīti sākas, kad maršrutā dodas pirmie transportlīdzekļi, tas ir, ap pulksten četriem, bet būtībā ap diviem vai trijiem - kamēr vadītājs atbrauc no mājām, sagatavo vagonu darbam. Vai tas ir grūti? Kādreiz ir grūti piecelties, protams, cilvēki vien esam. Bet, ja patīk tas, ko dara, nav grūti. Zini, ka dodies ceļā, lai citi arī nokļūtu tur, kur viņiem vajag.
Ar kādām ambīcijām nāk topošie tramvaju vadītāji?
Jaunajiem svarīgs atalgojums. Kādu laiku pastrādājot un redzot slodzi, prasības, viņi nolemj, ka jāmeklē kas labāks, vieglāks, mierīgāks. No senā darba prestiža nekas nav palicis. Strādā tie, kam patīk, pierasts vai nedaudz palicis līdz pensijai. Ir tādi, kas turpina strādāt arī pēc tam, jo nevēlas sēdēt mājās, patīk būt cilvēkos. No daudzus gadus veikta darba grūti aiziet - ilgi ir tukšuma sajūta, dažs jūtas nenovērtēts.
Esmu vairākus jauniešus ieinteresējusi par savu profesiju - kādi trīsdesmit sanāks pa četrdesmit gadiem. Esmu kā instruktore mācījusi braukšanu pa tramvaja līniju - kopā kādi 300 cilvēki. Vecumi visādi - gan tikko no skolas sola, gan citi jau kur strādājuši, gan cienījamā vecumā. Bija laiks, kad nācās pārkvalificēties un piecdesmitgadīgiem sākt apgūt ko pilnīgi jaunu. Atceros divus, kam neizdevās palikt vadītāja darbā - vienā gadījumā traucēja alkohols, otrajā meitene tiešām nespēja iejusties pilsētas ritmā, režīmā, kustības ātrumā.
Vai var nosaukt, kādas rakstura īpašības un prasmes nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?
Vadītājam jābūt situācijas koordinatoram, ja tā var teikt. Jāspēj analizēt un atbilstoši rīkoties neierastās situācijās, jāpārzina maršruta specifika, jāprot komunicēt. Jābūt ar stingru raksturu, jo tā ir atbildība - pārvadāt vairākus simtus pasažieru, kas uzticējuši sevi un to, kas dārgākais - dzīvību.
Ko domājat par braucējiem ar skūteriem? Vai viņus vajadzētu kaut kā ierobežot?
Kamēr to nebija tik daudz, visi varēja labi sadzīvot. Tagad tā jau kļuvusi par problēmu, kurai tendence arvien palielināties - pieaug nelaimes gadījumu skaits. Vajadzīgi noteikumi, kur var, kur nevar braukt un kā to darīt.
Lasot jūsu dienasgrāmatu «draugiem.lv», interesanti bija ieraksti par to, kādu vārdu cilvēki dod savam auto un ka dažiem nekādi neizdodas saprasties ar savu auto. Ko varētu par šo tēmu vairāk pastāstīt?
Arī auto ir raksturs. Lai cik savdabīgi neizklausītos, bet svarīgi, kad transportlīdzeklis ražots, kāda mēness fāze bijusi, kāds gads, diena... Varētu par to smaidīt, bet no pieredzes zinu gadījumu ar jauniem vagoniem. Parasti atnāca pa desmit, citreiz divdesmit, un viens no vagoniem lāgā negribēja iet, niķojās, lūza kādi agregāti, neslēdzās elektroķēdes. Meklēja vainas, mainīja shēmas, skatīja elektroķēdes slēgumus pie visādām darba slodzēm un... nekā. Ar to vēl nepietika - tas vagons arī pilsētā iekūlās avārijās vai negadījumos. Ne katru dienu tā, bet ļoti bieži, un mūsējie jau sāka no tā baidīties. Ražotāji arī smējās, ka laikam nelaimīgā datumā vai neriktīgā mēness fāzē dzimis, varbūt jāsauc mācītājs... Vēlāk sāka mazāk palikt to starpgadījumu, bet bija. Nevienam citam no tās sērijas un arī vēlāk tik izteikti nebija. Zinu, ka līdzīgi niķojas auto un sagādā galvassāpes īpašniekiem. Tad palīdzēja īpašnieku, dažreiz - auto krāsas maiņa. Ko gan mēs zinām - mistika vai sava veida dzīves patiesība...
Jūsu intereses par transportu izpaužas arī citos veidos. Lasīju, ka darināt mākslas darbus par transporta tematiku. Kādi tie ir?
Dažādi - viss atkarīgs no idejas un pieejamajiem materiāliem. Gan gleznoju, gan izšuju (arī uz krekliem, blūzēm), gan fotografēju, gan kokā iededzinu. Ir arī jūras skati un ar suņiem vai kaķiem. Eksperimentēju ar materiāliem - pat ar nagu lakām esmu krāsojusi, miksējot ar citām krāsām, lai panāktu iecerēto noskaņu.
Jūs komunicējat ar citiem, kuru interese par transportu dēvējama par hobiju. Kas tie ir par cilvēkiem, un kā izpaužas viņu nodarbes ar šo hobiju?
Tie ir dažādu interešu cilvēki. Ir, kam patīk senatnīgie braucamrīki - auto vai tvaika lokomotīves. Ir, kam patīk senāki traktori - viņi tos atjauno, pat darbojas savās saimniecībās un brauc uz pilsētas svētkiem vai novadu dienām un demonstrē, stāsta par vēsturi. Ir, kas kolekcionē braukšanas biļetes. Tiem tagad grūtāk, jo biļetes mēdz izsniegt elektroniski un arvien mazāk izmanto papīru. Ir, kuri fano par konkrētu transporta veidu, teiksim, tikai «Ikarusus» krāj, remontē, restaurē un tiekas ar sev līdzīgiem. Viņi vāc grāmatas, bildes, atmiņas par šo tēmu vai meklē, kas strādājuši uz tādiem autobusiem un var daudz pastāstīt. Paši viņi mēdz būt cilvēki ar citu arodu un hobijam pievērsušies, lai atpūstos no ikdienas rutīnas. Protams, ir arī daudzi aktīvās darba gaitas beigušie transportlīdzekļu vadītāji. Viņi darbojas hobiju grupās vai muzejos, patīk vadīt ekskursijas, demonstrēt braukšanu ar senajiem spēkratiem.
Ir tādi, kas visu mūžu sapņojuši, bet kādu iemeslu dēļ nav piepildījuši savu sapni. Zinu divus jaunus cilvēkus, kuri ļoti vēlējās vadīt vilcienu, bet neizgāja ārstu pārbaudi un diemžēl tika atzīti par tādam darbam nederīgiem. Viņiem tā gribētos braukt, būt pie lokomotīvēm. Tad nu, lai neskumtu, iesaistījās Dzelzceļa muzejā par brīvprātīgajiem un darbojas kopā ar zinātājiem, mācās uzbūvi, darbību, vēsturi.
Varbūt ir kāds novēlējums lasītājiem?
Ļoti atšķiras šis laiks no laika, kad mēs jauni sākām mācības skolās, sapņojām arī... Kā bez tā. Tagad cita laikmeta vējš... Grūti saprast, kā dzīvot un strādāt. Der gan atcerēties, ka, lai kas notika, cilvēki mīlēja, audzināja bērnus, gāja, palīdzēja cits citam un tāpēc izdzīvoja un deva dzīvību nākamajām paaudzēm.
Pirmkārt, novēlu katram atrast savu vietu dzīvē, darbā un hobijā. Otrkārt, mīliet tuvākos, sargājiet tos. Grūtā brīdi kopā var daudz izdarīt. Un vēl - domāt pozitīvi, būt iecietīgiem. Priecāties par katru labu dienu. Pilsētā manāms, ka pietrūkst smaidu, ka bailes pasmaidīt un labu dienu novēlēt.... Cik nepieminam ārzemes - tur pasmaida, pasveicina cits citu. Ar to mēs atšķiramies, bet ir taču prieks par kādu labu vārdu... Dusmas neko nedod. Smaids neko nemaksā, un tik jauki, ka, sākot dienu, sastopi tramvajā, autobusā, vilcienā vai uz ielas smaidošu cilvēku.
FRAGMENTS NO DIENASGRĀMATAS
Daudzi varbūt uzskata, ka piedzīvojumu garšu vai romantiskas noskaņas var izjust saistībā ar tādiem transportlīdzekļiem kā kuģis, jahta, limuzīns u.tml. Taču, kā liecina Ilmas atmiņu stāsts, arī tramvajs var būt daudzu piedzīvojumu un pārdzīvojumu liecinieks. Visus darba gadus Ilma rakstījusi savdabīgu dienasgrāmatu - par darbadienu, ar ko brauc, kur brauc, kādas sajūtas, pārdomas, novērojumi tajā dienā, notikumi uz līnijas un komunikācija ar pasažieriem. Dažreiz - idejas, kā ko var uzlabot darbā vai ko ieteikuši cilvēki. Bijis tā, ka pēc darba pamatīgs nogurums, bet nav gājusi gulēt, kamēr ieraksts nav veikts. Piedāvājam ielūkoties fragmentā no dienasgrāmatas:
«1990. gada pavasaris mums abiem ar Antonu (pārinieks kādus divdesmit gadus) bija nozīmīgs. Pienāca atkal divdesmit jaunie vagoni. Zinājām, ka viens sastāvs būs mums abiem. Brīvdienās devos uz depo, lai vagonu sagatavotu darbam kopā ar mehāniķiem. No tā, cik rūpīgi sagatavosim, būs atkarīgs darbs uz līnijas. No depo pazvanīja dispečere, ka man jādodas uz depo un jābrauc ar jauno. Mums tai brīdī bija savs vagons «Tatra T3», ar kuru strādāja pārinieks. Braucu uz 3. depo - pirmā izmēģinājuma diena jau ar pasažieriem! Jaunais vagons cita tipa - «Tatra T6B5SU».
Satraukuma pietiekami. Jāiepazīstina vagons ar maršrutu, pilsētu, ar vietējām strāvām. Dispečere arī teica, ka redzēs, kā ies - tas jaunais nav bijis uz līnijas ar pasažieriem ne dienu. Laikam domāja, ka ātri iebraukšu atpakaļ depo - tak jauns. Nolēmu, ka darīšu visu, lai pārliecinātu, ka arī ar jaunu vagonu varu tikt galā. Nostrādāju uz līnijas 12 stundas... Vakarā 2 lapas pierakstīju ar norādēm, ko regulēt, ko labot vajadzētu. Uzrakstīju, kuri agregāti nedarbojas tik labi vai ar kādām kļūmēm. Kāds bija lepnums, ka tiku galā ar tikko no rūpnīcas izlaistu vagonu.»
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
