Franču buldogs visai saldā vārdā Konča ir ne tikai sabiedrības dāma, bet arī mīļākais acuraugs Elīnai Vaskai, kura sevi ikdienā pierāda uzņēmuma «Atea Global services» personāldaļas administrācijā. Turklāt mīlošā un gādīgā saimniece ne velti uzsver, ka Konča mainīja viņas dzīvi uz visiem laikiem, tādā veidā mudinot nebaidīties tos, kas svārstās par ikdienu kopā ar mājdzīvniekiem un pienākumu gūzmu, kas seko aiz atbildības līkločiem. Viņa zina, ko saka.
«Dzīvojot Amerikā, man bija liels suns, atbraucot atpakaļ uz Latviju, protams, man viņa ļoti pietrūka. Bija liels pieradums, un pašai arī gribējās suni, bet ar dzīves maiņu man nebija laika par to domāt. Stāsts, kā Konča nonāca pie manis, ir visai neparasts, taču te gan jāpiebilst, ka dzīvē mēdz notikt viss. Manās acīs tas ir īsts veiksmes stāsts, par ko esmu pateicīga. Konča sākotnēji bija maniem draugiem, taču tieši es biju tas cilvēks, kam viņi allaž uzticēja mīluli prombūtnes laikā. Kādu dienu liktenis bija lēmis, ka Konča turpmāk manas mājas sauks par savām, jo apstākļi spēlēja savu lomu, un draugiem nācās atteikties no viņas.
Mēs abas bijām paspējušas iemācīties sadzīvot viena ar otru. Tieši tā sākās mūsu kopīgais piedzīvojums. Končas otro dzimšanas dienu nosvinējām kopā un tagad gaidām viņas ceturto, kas būs 16. decembrī. Godīgi sakot, Konča ir mans veiksmes stāsts. Konča bija manas zāles, mans dzinulis laikā, kad mana veselība kliboja. Viņa ienāca manā dzīvē tik negaidīti, tik neparasti. Lai arī apzinos, ka tie ir spēcīgi vārdi, viņa man ir devusi šajā dzīvē jaunu dzīvību. Esmu no sirds pateicīga, ka visi ceļi viņu atveda pie manis, jo viņa man ir palīdzējusi. Viņa ir atpazinusi jebkuru manu smago dzīves brīdi un bijusi blakus, neko nepasakot, tikai dodot savu mīlestību. Nekad nebiju domājusi, ka suns var tā mainīt dzīvi, bet tā ir. Ar mani tas ir noticis. To panācis dzīvnieciņš, mans dzīvnieciņš.»
«Viņa ir «nenormāli» aktīva, sabiedriska. Konča mīl cilvēkus, īpaši vīriešus. Viņa patiesi ir cilvēku suns, kuru neinteresē citi suņi. Viņa drosmīgi iet pie cilvēkiem, vienmēr ar visiem iepazīstas. Ja aizejam uz kādu kvartālu Rīgā, tad nākamajā dienā pie manis nāk cilvēki un jau prasa, kur ir Konča. Cilvēki mani atpazīst pēc mana suņa! Viņa ir īsta sabiedrības dāma. Turklāt Konču vienmēr viss interesē. Es viņai varu uzticēties, jo viņa ir paklausīga, lai gan reizēm tā neliekas. Protams, suns ir liela atbildība, kas krasi maina ikdienu, jo ir jārēķinās, ka ir kāds, kas gaida mājās, kāds, kas jāpabaro, kāds, par kuru jārūpējas. Un, galvenais, ir kāds, kurš jāmīl tik ļoti, cik šis dzīvnieciņš mīl tevi.
Varu droši teikt, ka mans suns ir perfekts, gluži kā vecāki saka par saviem bērniem. Lūk, tāda ir mana saikne ar Konču. Turklāt mani vienmēr uztrauks tas, kas notiek ar viņas veselību, vai kad pamanu - viņa ir apvainojusies, jo esmu bijusi ilgāk prom. Vienmēr centīšos saprast, kas notiek ar manu suni, kāpēc viņa ir bēdīga, Kādas ir viņas emocijas. Tieši tas nozīmē iepazīt savu mīluli līdz saknei. Mēs viena otru esam iepazinušas. Zinām arī brīžus, kad mums vienai otra jāliek mierā un kad esam nepieciešamas viena otrai.»
«Viņas lielākā blēņa ir mani lielākie pārdzīvojumi vasarā, kad gāju pastaigāties pa Andrejostu. Bija skaists vakars, mēs ar draudzeni un viņas suni izdomājām pastaigāties, kur acis rāda, pie ūdeņiem. Pēkšņi nāk cilvēks un saka, ka mans suns ievēlies ūdenī. Pieeju pie barjeras, kas ir augstāka par mani pašu, un redzu, ka mans suns patiesi ir ūdenī. Tajā brīdī sākās panika. Tā nav gan īsti blēņa, to es tagad apzinos, bet gan pārdzīvojums, ko piedzīvojām mēs abas. Atradu trepes, kas, par laimi, bija barjerai otrpus, un devos viņu glābt, taču redzu, ka viņa jau ir zem ūdens, un man sākās vēl lielāka panika. Es līdu ūdenī viņai pakaļ, bet netikām atpakaļ. Piedzīvojums beidzās ar to, ka mums abām palīdzēja, bet es kanāla malā sēdēju un raudāju, jo apzinājos, ka manu suni viss interesē un viņa vienkārši vēlējusies paskatīties, kā jau parasti, kad Konča visu vēlas izzināt. Bet... pārvēlās pāri. Šis ir pārdzīvojums, kuram neesmu tikusi pāri vēl tagad, bet kurš apliecina, cik dārga viņa man ir. Apzinos, ka sunītim dzīves limits ir tik, cik ir, un mēs esam kopā viņas atvēlēto dzīves ilgumu.»
«Konča man iemācījusi pirmām kārtām disciplīnu. Tai seko neaprakstāmā mīlestība, kuru vārdiem nav iespējams izteikt. Un visbeidzot - sabiedriskums. Konča manas dzīves noslēgtākajā posmā ir ļāvusi atvērties no jauna. Pašai šķita, ka tas nekad nenotiks, bet tieši mans suns to panāca. Viņa ir mans konstanti labākais draugs, uz kuru varu paļauties. Es zinu, ka viņa mājās vienmēr sagaidīs samīļojoties, tas ir kā rituāls. Ikreiz, kad atnāku mājās, viņa atskrien pie manis, aši uzlec uz dīvāna ar pakaļķepām, lai es viņu paņemtu klēpī. Tas tā ir vienmēr. Pat tad, ja būšu aizgājusi prom uz divām stundām, Konča vienmēr atnāks, sasveicināsies un samīļosies. Tas ir kaut kas vārdiem neizsakāms. Turklāt ikreiz, kad es runāju par viņu, man ir asaras acīs un kamols kaklā, jo reizēm nespēju vēl noticēt, ka viņa ir ienākusi manā dzīvē un kā viņa mainījusi manu dzīvi. Tiem, kas vēlas mīluli ar četrām kājām, es ieteiktu nebaidīties. Piemērs no manas dzīves. Es iedrošināju sava brāļa ģimeni paņemt suni. Arī viņiem bija bail, taču es pārliecināju, ka tas būs labākais lēmums. Cilvēki nespēj iedomāties, cik suns ir lojāls, cik suns var būt mīļš pat tajos brīžos, kad ir nepaklausīgs. Neviens nevar iedomāties, kādu sirds kambarīti suns atvērs un ienāks jūsu dzīvē, neskatoties uz to, ka ģimenē ir arī bērni. Brālis ar sievu ir man pateikušies, ka es viņus iedrošināju, jo tas patiesi ir bijis labākais lēmums dzīvē: dāvāt kādam mājas un sniegt savu mīlestību, sagaidot pretī dubultā. Tā, protams, ir atbildība, tomēr tādu draugu nebūsi atradis, jo mazā radībiņa tevi mīlēs visstiprāk šajā pasaulē. Un ir patīkami rūpēties par kādu, kurš to novērtē, neprotot to pateikt.»
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
