Bijusī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja, kura strādājusi arī pie nāvessoda atcelšanas, Rita Aksenoka, ja vien pati to vēlētos, varētu uzrakstīt pēckara Latvijas kriminālistikas vēsturi!
Daudzu darba gadu laikā atklātas lietas, kas savulaik biedēja sabiedrību. Par vairākām no tām mūsdienu žurnālisti raksta ar apskaužamu regularitāti, taču lielais vairums šo lietu zudušas aizmirstībā. Rita Aksenoka ir pārliecināta: nav tādu lietu, ko nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt. Vienmēr atcerēties, ka tehnika ir laba lieta, taču līdztekus tam lieti noder arī paša galva un zīmulis. Laikā, kad juriste vadīja pārvaldi, tā visas PSRS mērogā tika uzskatīta par paraugu.
Ar Ritu Aksenoku tiekamies viņas ģimenes mājā Mazajā Kalna ielā. Uz galda kārdinoši smaržo kafija, un mēs sākam sarunu.
Latvijā droši vien būtu grūti atrast otru cilvēku, kurš bijis tik daudzās notikuma vietās kā jūs. Vai tiesa, ka pats neparastākais, ko notikuma vietā esat darījusi, bija govju slaukšana?
Īsti slaukšana tā tomēr nebija; laika trūkuma dēļ to nevarēju atļauties, tāpēc saucām talkā kaimiņus. Devāmies uz slepkavības vietu Rīgas rajonā, kur bija nogalināts vecs laulāts pāris. Vecenīti atradām kūtī, kur bija apgāzies spainis ar cūkai domāto barību; vecītis bija noslepkavots mājā, saļimis pie krāsns. Kūtī kopā ar līķi atradās divas izbadējušās govis ar milzīgi piebriedušiem tesmeņiem, tāpēc saucām palīdzību. Šī slepkavība man prātā palikusi cita iemesla dēļ. Izmeklēšanas grupā bija izmeklētāja Svetlana Jefimeca, kura veica notikuma vietas apskati. Viņa pie gultas atrada zaļu diedziņu, to izņēma un iedeva grupai, kas organizēja vietas apskati un iedzīvotāju aptauju. Doma bija parādīt diegu tuvējo māju kaimiņiem, vai kāds nav manījis cilvēku tādās drēbēs, kā šis diegs. Kāds vīrs, ieraugot diegu, atcerējās, ka puisim, kurš pie vecīšiem kādu laiku dzīvojis, bija zaļas zeķes. Diegs bija no tām. Tāpēc atrast noziedznieku bija elementāri; puisi un viņa līdzdalībniekus pavisam drīz aizturēja stacijā.
Taču, ja atgriežamies pie govīm, slaukšanu un citu lauku darbus iemācījos bērnībā. Mēs dzīvojām Aizputes apriņķa Dzērves pagasta «Gobziņos», kas atradās dziļi mežā. Tēvs bija mežsargs, viņu 1944. gadā izsauca uz mežniecību, un viņš pazuda… Tēvu nogalināja, pamatojoties uz kāda paziņas liecību, ka viņš atbalstot mežabrāļus. Vēlāk uzzinājām, ka tas noticis mammas acu priekšā. Mamma pēc pāris nedēļām aizbrauca viņu meklēt uz Liepājas cietumu un arī pazuda… Atgriezās pēc vairākiem mēnešiem tādā paskatā, ka mēs, bērni, viņu nepazinām. Mamma, braucot uz Liepāju, bija vienā no pēdējiem grūtniecības mēnešiem. Viņa tur tika tik ļoti mocīta, ka bērns - mana māsiņa - piedzima nedzīvs. Man tolaik bija deviņi gadi. Paliku viena mājās ar brāļiem Andri, kuram bija seši gadi, un Modri, kuram bija trīs gadi. Paldies dievam, ka vecmāmiņa un citi radi palīdzēja. Kad mamma atgriezās, viņa sāka strādāt par mežsargu. Man vajadzēja slaukt mūsu govi, jo mamma garas stundas pavadīja mežā - darbā. Iemācījos arī citus lauku darbus. Vienreiz nebija ko ēst, tāpēc nācās nokaut vistu. Tās bija šausmas. Nekad nebūtu domājusi, ka no manis varētu iznākt juriste.
Kas pamudināja uz profesijas izvēli?
Mācījos Dzērves septiņgadīgajā skolā, tad pārgāju uz Aizputes vidusskolu, ko absolvēju 1955. gadā. Manas draudzenes Altas Šalmas tēvs bija Aizputes apriņķa galvenais čekists. Viņai par profesijas izvēli šaubu nebija. Kad Alta iesniedza dokumentus, gāju līdzi, un man piepeši sagribējās darīt to pašu. Joka pēc iesniedzu arī savējos, kaut gan materiālo apstākļu dēļ domas studēt nebija vispār. Lai iestātos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, jāiztur milzu konkurss. Vajadzēja kārtot septiņus iestājeksāmenus, no kuriem man visgrūtāk gāja latviešu valodā - sacerējuma rakstīšanā. Togad uzņēma 25 cilvēkus, tajā skaitā arī mani, taču kā priekšpēdējo, kurai nepiešķīra stipendiju. Šo faktu mammai nemaz nevarēju teikt. Pirmais semestris iztikšanas ziņā bija grūts, Alta ļoti palīdzēja. Pēc tam tiku pie teicamnieka stipendijas un pēc pieciem gadiem studijas pabeidzu ar sarkano diplomu. 1960. gadā fakultāti pabeidzām apmēram 18. Vairākus puišus izslēdza dzeršanas dēļ. Mūsu kursā bija arī dejotāji, kas piedalījās pirmajā PSRS Pasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā 1957. gadā, tāpēc iekavēja studijas. Kad beidzām studēt, izmeklētāju vietu bija trīs. Rīgā izmeklētāja darbu dabūja kursabiedrs. Biruta Loze, kuru 2018. gadā noslepkavoja, dabūja izmeklētāja vietu Dobelē. Man piedāvāja darbu Daugavpilī. Piekritu, taču notika tā, ka tur jau tika pieņemts cits cilvēks, līdz ar to vienā brīdī paliku bez darba. Kad to pastāstīju savai krimināltiesību pasniedzējai Blūmai, viņa atteica: «Drīz tu man strādāsi!» Mans vīrs Gunārs, uzzinot, ka plāns par Daugavpili tiek atcelts, ļoti priecājās. Par manu pirmo darbavietu kļuva Zinību biedrība, kur nostrādāju nepilnu gadu. Pēc tam mani darbā par izmeklētāju uzaicināja Pārdaugavas prokuratūra.
Lūdzu, pastāstiet par pirmo darba pieredzi!
Viena no pirmajām lietām manas dežūras laikā bija Ivara Nadziņa bandas pastrādāta slepkavība Daugavgrīvas ielā. Nogalinātas bija divas Centrāltirgus pārdevējas. Man tas bija viens no pirmajiem izbraukumiem uz notikuma vietu. Atceros, istabā atradās daudz auduma baķu un citu vērtīgu lietu. Laikam tik nemākulīgi darbojos, ka mani no apskates un tālākas piedalīšanās lietas izmeklēšanā atstādināja. Vēlāk prokurors Jevgeņijs Tiščenko teica: «Metu tevi ūdenī! Vai nu tu peldēsi, vai nogrimsi. Ja grimsi, ej prom no darba!» Pie sevis nodomāju, ka nevar būt, ka es, kura Juridisko fakultāti beigusi ar sarkano diplomu, nespēšu šo jomu apgūt. Pēc tam tas pats Tiščenko, ja bija kas risināms, visiem teica: «Jautājiet Ritai!»
Mums bieži tika organizētas mācības gan republikas mērogā, gan sanācām kopā Kriminālistikas kabinetā, ko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas diemžēl likvidēja.
Nākamā lieta - īpašuma piesavināšanās sevišķi lielos apmēros - bija saistīta ar tekstilkombinātu «Kurzemes manufaktūra», kas atradās Brīvzemnieka ielā 26/28, Torņakalnā. Grāmatvedes, viltojot dokumentus, daudzos gadījumos pamanījās dubultā saņemt dekrēta naudu. Summa bija liela. Visas trīs ilgus gadus pavadīja Iļģuciema cietumā.
Kad ar to tiku galā, man uzticēja citu specifiku - kriminālabortu lietas. Tos veica cilvēki bez medicīniskās izglītības antisanitāros apstākļos. Mūs izsauca uz Stradiņa slimnīcu, kur bija nokļuvušas sievietes pēc šādām manipulācijām un par kuru dzīvību cīnījās ārsti. Manā praksē tās bija kādas septiņas lietas. Pratinot cietušās, viņas līdz pēdējam slēpa aborta izdarītāja vārdu. Taču izdevās noskaidrot, ka viens noziedzības perēklis, kur izdara kriminālabortus, ir Bolderājā. Tas prasīja daudz pūļu, taču noskaidrojām, kas un kur tieši ar to nodarbojas.
Pēc abortu lietām man piešķīra nepilngadīgo lietas. No tām visspilgtāk atmiņā palikusi lieta, kur jauniešu grupa aptuveni 10 cilvēku sastāvā aplaupīja veikalus visā Latvijā. Uz vietām brauca ar sabiedrisko transportu. Grupu aizturēja Pārdaugavā. Atzīšanās notika ātri. Otra lieta no tiem gadiem - aptuveni 16 gadus vecs puisis, kurš apzaga kioskus. Viņam bija vairāk nekā 100 epizožu. Kad puisi notvēra, viņš man teica, lai ļauju apsēsties ar skatu uz durvīm un muguru pret mani, ka tad viņš atzīsies. Pēc tā, cik detalizēti puisis visu stāstīja, nevajadzēja veikt inventarizāciju - perfekta atmiņa. Puisim atklāja šizofrēniju un tika noteikta piespiedu ārstēšanās.
Pārdaugavas prokuratūrā nostrādājāt līdz 1965. gadam.
Kad piedzima dēls Aivars, lūdzu, lai mani pārceļ uz darbavietu, kas tuvāk mājām. Sāku strādāt Maskavas rajona prokuratūrā par izmeklētāju, pēc tam kā zonālā prokurore republikas prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldē. No 1975. gada sāku vadīt Latvijas PSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. Tā bija brīnišķīga komanda - gudri, erudīti puiši un meitenes. Jāatzīst, veicās ļoti labi, PSRS presē mūs atspoguļoja kā paraugu smagu lietu atklāšanā un izmeklēšanā.
Jūs varēja pasaukt uz darbu jebkurā brīdī.
Kad dēlam Kasparam Rīgas 1. vidusskolā bija 8. klases izlaidums, man ieradās pakaļ un aizveda no galda, jo netālu no Madonas tika noslepkavota 7. klases skolniece. Bija reize, kad mazgājos dušā, atskanēja telefona zvans, un pēc 10 minūtēm jābūt gatavībā braukt. Un daudzi citi īpaši gadījumi, kad steidzīgi vajadzēja izbraukt.
Kā tikāt galā ar stresu?
Ar humoru. Nedzēru, nesmēķēju, medikamentus nelietoju. Nodaļā kopā ar izmeklētājiem daudz smējāmies. Man pat darbā bija «melnā grāmata» - klade melnos vākos, kur ierakstīju, ja kāds bija «nogrēkojies»: dzēris vai mānījis sievu. Reiz, kad puišiem atņēmu šņabja pudeles, man pie durvīm nolika slotu: «Še, lido!» Taču absolūta atturībniece nebiju. Kad beidzām darbu pie sarežģītām lietām, dzērām šampanieti. Taču, kad uzzinājām, ka kādā no lietām piespriests nāvessods, dažreiz pat sanāca apraudāties.
Nodaļu vadījāt ilgus gadus, kuru laikā atklāti daudzi šokējoši noziegumi. Vai pēc darbadienas varējāt gulēt?
Gulēt varēju labi. Biju tā uztrenējusies, ka man pietika ar trim četrām stundām. Toties, braucot mājup, nogurums tāds, ka varēju iesnausties turpat, pieturā. Darba stundas neskaitījām. Ja vajadzēja, strādājām diennakti. Vīrs Gunārs manu darbu atbalstīja. Mamma, kad pārbraucu, vienmēr jautāja: «Noķērāt?» Ja atbilde bija apstiprinoša, tas nozīmē, ka labi strādāts. Gunārs gan dažkārt teica, lai eju prom no darba, taču mana mamma viņam pretī: «Kādam tas darbs ir jādara! Kurš to darīs, ja Rita aizies?»
Grūtāk gāja ar līķiem, kaut gan sapņos tie nekad nav rādījušies. Esmu jutīga pret smakām. Kad gājām kopā ar tiesu medicīnas eksperti Veltu Volksoni, viņa man teica: «Tagad paej tālāk un diktē, ko vajag!» Ekshumācijas manā praksē bija divreiz: viena Rīgā, otra - Valmierā, kad cietuma zobārste nogalināja cietuma priekšnieka sievu. Pēc Galeviusa ģimenes slepkavības, kad morgā piedalījos līķa ekspertīzē, ko veica viņa dēlam - mazajam Jānītim, sapratu, ka man vienreiz pietiek. 1995. gadā grasījos darba gaitām pielikt punktu, taču mani pārķēra Guntis Ulmanis. Sāku strādāt Valsts prezidenta kancelejā par Apžēlošanas dienesta vadītāju.
Kā pēc visa, ko esat redzējusi, spējat saglabāt ticību cilvēkiem?
Es vispār esmu kašķīga vecene! (Smejas.) Saskatu daudz no tā, ko nevajadzētu. Taču tajā pašā laikā arī vislielākajā noziedzniekā mēģināju redzēt ko labu. Darbs man bija cita pasaule, kuru pratu atdalīt no privātās dzīves.
Vai kādām lietām sekojat līdzi ar tagad?
Jā. Sekoju līdzi Zolitūdes lielveikala «Maxima» sagrūšanas lietai, jo pati savulaik strādāju ar ko līdzīgu. Tā bija Ķeguma HES tilta sabrukšana 1986. gadā un Limbažu 2. vidusskolas ēkas sabrukšana 1978. gadā. Strādājot ar abām lietām, daudz mācījāmies. Galvenais ir noskaidrot cēloni, kāpēc sabruka. Klausoties, ko medijos stāsta par veikala «Maxima» lietu, šķiet, sabrukšanas cēlonis vēl aizvien nav atrasts.
*****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
