1984. gada 26. maijā kādā dzīvoklī Alauksta ielā Rīgā tika nošauti divi cilvēki.
Cietušie bija valsts tirdzniecības un patērētāju kooperācijas darbinieku arodbiedrības Latvijas republikāniskās komitejas kultūras masu darba daļas vadītāja Emma Buriļina un viņas civilvīrs, PSRS sporta meistars Aivars Ozoliņš. «Buriļinas lieta» - tā šo dubultslepkavību vēlāk nosauca izmeklēšanas darbinieki. Tā bija krimināllieta, kas dokumentālā kino režisoram un scenāristam Hercam Frankam deva ierosmi filmai «Augstākā tiesa» (1987), kurā izmantoti arī kadri no uzfilmētā materiāla filmai «Līdz bīstamai robežai» (1984). Savukārt filmas «Augstākā tiesa» fotogrāfs, mākslinieks Vilhelms Mihailovskis, izmantojot par pamatu šo pašu krimināllietu, vairākus gadus pēc filmas uzņemšanas sarakstīja grāmatu «Ielūgums uz nāvessodu…» (2002). Kas tas bija par noziegumu, kurš tik ļoti ieinteresēja radošo jomu pārstāvjus?
Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi bija laiks, kad zēla un plauka spekulācija. Iemesls pavisam vienkāršs - lielu daļu ikdienā nepieciešamu preču veikalos nebija iespējams nopirkt, nemaz nerunājot par importa mantām, kas padomju cilvēkam šķita īpaši iekārojamas. Taču, ja kaut ko ļoti gribas, ceļu, kā tikt pie kārotā, cilvēki atradīs vienmēr. Tolaik viena no iespējām bija dažādas preces par neadekvāti augstu samaksu iegādāties no spekulantiem, kurus no rīta līdz vakaram varēja sastapt pie «Laimas» pulksteņa, kā arī citur (tikai vajadzēja zināt - kur, taču tas nevienam, pat tiesībsargājošām iestādēm, nebija noslēpums). Vienā no spekulantu kompānijām aktīvi darbojās Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta students Valērijs Dolgovs, kura tēvs - celtnieks Magadanas apgabalā - savam dēlam ik mēnesi sūtījis vairākus simtus rubļu. Savukārt māte ir prokurore, tāpēc nesūtīja neko. Valērija kompanjons un autoritāte ir lidostas «Rīga» aviotehniķis Viktors Lisenko. Savukārt Merķeļa ielā, kur Dolgovs pie Annas Rotenbergas īrē istabu, viņš iepazīstas ar Liliju Aniščenko, kura arī ir īrniece un tobrīd nodarbojas ar pašas gatavotu konfekšu tirdzniecību. Pakonsultējies ar savu kaimiņieni, kurai esot pazīšanās ļoti augstās aprindās, Dolgovs nolemj pievērsties džinsa bikšu biznesam. «Izvirzās jauns uzdevums: iepirkt importa džinsa audumu, kas vēl valsts tirdzniecībā ir deficīts, un - šūt pašiem,» publikācijā «Padod velnam mazo pirkstiņu. Likumības posteņos» rakstīja Ārija Klimkāne. Tas publicēts laikraksta «Cīņa» 1986. gada 28. augusta numurā (Nr. 202). Problēma, kā tikt pie iekārotā auduma, tiek atrisināta ātri un nesāpīgi. Tālāk šajā pašā rakstā minēts: «24. janvāra [1984. gads] vakarā tirdzniecības darbinieku klubā «Vecrīga» Vaļņu ielā Buriļina nodiktē mašīnrakstītājai pieprasījumu Rīgas centrālā universālveikala vadībai, lai tā piešķirtu kluba pašdarbnieku vajadzībām 30 metru džinsu auduma. Buriļina paņem no Aniščenko pasi, un blankā, uz kuras jau ir zīmogs un paraksts, ieraksta viņas datus. Nu Aniščenko skaitās kluba valdes locekle ar pilnvaru auduma saņemšanai.»
Vēl šajā rūpalā iesaistīts friziermeistars Boriss Šapiro, no kura Lisenko kādā citā reizē aizņēmies 1500 rubļu un nodevis tos Aniščenko, lai viņa nopērk džinsa audumu. Iet laiks, parāds jāatdod, taču nekā - ne džinsa auduma, ne rubļu. Jautāta, kas par lietu, Aniščenko melo, ka naudu atdevusi Emmai Buriļinai.
To saprata arī Lisenko un Dolgovs. Abi bija noticējuši Aniščenko meliem, ka nauda ir pie Buriļinas. Lēnu garu Lisenko ticis pie šaujamieroča - 1936. gadā ražota «Parabellum», kuru iegādājies no cita «kolēģa» Viktora Kuzņecova. Tagad Lisenko ir parādā Viktoram, jo Šapiro apnicis gaidīt naudu, tāpēc šīs parādsaistības atdevis Kuzņecovam. «Vispārējais nodoms jau ir pāraudzis konkrētā personā. Tā ir Emma Buriļina. Tam ir sava «tikumiskā» bāze - viņa pati ir spekulante, viņu aplaupīt nav ne grēks, ne risks. [..] Ja Buriļina neatdos ar labu, viņu sasies un paņems paši to, ko vēlēsies.» (Avots: Klimkāne, Ā. Padod velnam mazo pirkstiņu. Likumības posteņos. (Nobeigums). // Cīņa, 31.08.1986., Nr. 203.)
Uz Buriļinas dzīvokli Lisenko, Dolgovs un Aniščenko devās 1984. gada 26. maijā. Lisenko, iedevis kompanjonam somu un ieroci, palika gaidīt uz ielas. Dzīvoklī Dolgovu ar Aniščenko sagaidīja ne tikai Buriļina, bet arī viņas civilvīrs. Vispirms notika pārrunas, taču tās rezultātu nedeva. Nojautusi Dolgova nodomu, Buriļina kliedzot metusies uz dzīvokļa ārdurvju pusi. Sakustējies arī Ozoliņš, uz kuru izšauts vispirms. Nākamā lode tika Buriļinai. Aniščenko izmetusies ārā no dzīvokļa pie Lisenko, abi laidušies katrs uz savu pusi. Ko tālāk? Dzīvoklī palikušais Dolgovs līķus ielicis vannā, atgriezis ūdens krānu un uzkaisījis tiem virsū importa veļas pulveri. Taču tas vēl nav viss.
Bijusī Latvijas Republikas Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, pēcāk ģenerālprokurora palīdze un Prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka, atceroties šo lietu, papildina: «Slepkava meklēja naudu, kaut acu priekšā uz galda atradās trauks, pilns dārglietām, taču tās neņēma. Savukārt mēs, ierodoties nozieguma vietā, meklējām lodi. Un atradām. Tā bija zem galda.» Salīdzinājumam viņai prātā nāk Pētera Galeviusa ģimenes slepkavības lieta, par kuru žurnālā nesen tika rakstīts. Bandas locekļi, meklējot naudu, ar nazi sagraizījuši gleznas, taču nav iedomājušies atvērt rakstāmgalda atvilktni, kurā tā bija atstāta, turklāt pat neieliekot aploksnē. «Buriļinas lietā līdzīgi - vērtīgākais atradās acu priekšā, bet to neredzēja. Pēc šīs lietas sākām zīmēt noziedzības karti, taču, prokuratūrai pārceļoties uz citām telpām, mums to karti nozaga.»
Slepkavu un pārējos darboņus apcietināja jau tā paša gada jūnija vidū. «Lietu izskatīja republikas Augstākajā tiesā tiesnesis Vilnis Vietnieks un piesēdētāji Anatolijs Fedosejevs un Rids Neilands. Tā ilga turpat četrus mēnešus. [..] Valērijam Dolgovam - augstākais, nāvessods. [..] Lisenko sodīts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā. [..] Lilija Aniščenko sodīta ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un sešiem mēnešiem vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā; Viktors Kuzņecovs - seši gadi un seši mēneši stingrā režīmā; Boriss Šapiro - pieci gadi pastiprināta režīma. Visiem - mantas konfiskācija.» (Avots: Klimkāne, Ā. Padod velnam mazo pirkstiņu. Likumības posteņos. (Nobeigums). // Cīņa, 31.08.1986., Nr. 203.) Dolgovs divreiz rakstīja lūgumu uz apžēlošanu, taču tos noraidīja. Nāvessods izpildīts 1987. gada 28. oktobrī Ļeņingradas apkārtnē.
Te it kā varētu likt punktu, taču laikam tomēr nē… 1990. gadā Lilija Aniščenko iznāca brīvībā. Sapratusi, ka mainījusies valsts iekārta, viņa steidza atgūt nokavēto. Nodibināja pati savu firmu «Rīgas Ausma», kas ļoti veiksmīgi vairāku gadu garumā krāpa lētticīgos iedzīvotājus. Taču laime novērsās: Lilijai Aniščenko, tiesa - tagad Lilijai Voļskai, kuru Egils Lukjanskis kādā publikācijā laikrakstā «Neatkarīgā Rīta Avīze» bija tēlaini nodēvējis par telefonu afēristi - uz apsūdzēto sola vajadzēja sēsties vēlreiz.
VĒSTULE VALERIJAM DOLGOVAM
(AVOTS: Latvijas Vēstnesis, 24.12.2002., Nr. 188)
Rīga, 2260009, Iestāde OC-78/21, Iestādes priekšniekam
Notiesātajam Dolgovam Valerijam, Vladimira d.
Valerij!
No man atsūtītās Rīgas avīzes uzzināju, ka tiesas spriedums vēl nav izpildīts, tu gaidi atbildi no Maskavas. Un pēc ilgām pārdomām nolēmu tev uzrakstīt.
Es nezinu, par ko tādās reizēs raksta. Acīmredzot lūdz piedot par nodarīto sāpi, par nepiedotajām pārestībām, par kādu tīšu vai netīšu nelietību.
Mana vaina ir tikai tā, ka es tev devu dzīvību, ko nespēju saglabāt, jo tāda bija tava griba. Nepaguvu iemācīt tev dzīvot, jo jau uz tavas tapšanas sliekšņa mans dzīvesveids un domāšana tev bija nepieņemami.
Mūsu pēdējās tikšanās laikā, apjautis, ka es izmeklētāja klātbūtnē varu minēt tev nevēlamus faktus, tu gļēvi novērsi skatienu...
Diemžēl izdarītais ir neatgriezenisks.
Jebkurā gadījumā mums - man un tev - nekad vairs nav lemts satikties. Bet tava māsa līdz pat sava mūža pēdējai dienai saglabās atmiņā tavu traģēdiju.
Par sevi man nav ko stāstīt. Tomēr nemēģināšu noliegt, ka, lai gan dzīvoju, jau sen esmu pārvērtusies par dzīvu mironi. Mani vārda tiešajā nozīmē nogalēja sensāciju un lētas popularitātes meklētāji. Ar apbrīnojamu ziņkāri viņi rakņājas pa netīro veļu un katru reizi aizstāv tēvu.
Es mēģināju aizstāvēties. Bet tagad sapratu, ka pārstāju būt personība brīdī, kad tu paņēmi rokās parabellumu, kas vispirms izšāva uz mani.
Lūk, tik bezjēdzīgs ir manas dzīves rezumējums. Taču, neņemot to visu vērā, neraugoties uz visiem mēģinājumiem mani iztēlot par kaut kādu bezsirds monstru, esmu tā pati, kas agrāk, par ko, manuprāt, tev nav bijis šaubu.
Atceries manus vārdus, ko teicu tev mūsu tikšanās laikā: «Ne tev, ne man nav ļauts raudāt! Neviens nedrīkst redzēt mūsu asaras!» Tevi izdaudzināja ne jau kauja karā, un es kļuvu ievērojama ne jau tavas varonības dēļ. Nelaime arvien paliek nelaime, lai kāds tai dots vārds. Un nevienam nebūs nekādas daļas ne par mani, ne par cēloņiem, kas tevi noveda līdz bojāejai.
Paliec sveiks! Pacenties kaut tagad būt cilvēks.
Piedod, ka nespēju ne izrunāt, ne uzrakstīt vēl kādu siltāku vārdu.
1987. gada 25.06. Tava māte G. Dolgova
* * * *