VAKARA ZIŅAS. Kažokādu lieta jeb Slepkavība Biķernieku ielā
Bija 1989. gada 13. decembra rīts, kad Biķernieku ielā 58, Rīgā, bruņota banda trīs vīriešu sastāvā no Kurskas apgabala šāva uz cilvēkiem – vienas ģimenes locekļiem. Vispirms uz vienu, tad otru, līdz koridorā uz grīdas atradās četru cilvēku līķi. Par šo krimināllietu bijusī Latvijas Republikas Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, pēcāk ģenerālprokurora palīdze un Prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka savulaik presē paudusi, ka notikuma vietā viņai līdz potītēm vajadzējis brist pa asinīm. Vai tiešām tik briesmīgi? Lai to noskaidrotu, lūdzām bijušo izmeklētāju par kooperatora Ivčenko un viņa ģimenes slepkavības lietu pastāstīt plašāk.
Upuru varēja būt mazāk
«Aizbraucot uz noslepkavoto cilvēku māju Biķernieku ielā, kas atradās pie toreizējās Dzelzceļnieku slimnīcas, man vajadzēja nokļūt līdz istabai. Koridors ļoti šaurs, tāpēc, lai tiktu tālāk, nebija iespējams neiekāpt asins peļķē,» atceras izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu. Noslepkavotie bija kooperators jeb, kā tagad teiktu, veiksmīgs uzņēmējs Vladimirs Ivčenko, viņa dzīvesbiedre Valentīna, kā arī Valentīnas dēls Jurijs Gabsatarovs un māsa Antoņina Lozenko. «Tā bija četrkārtēja slepkavība. Nogalināto varēja būt mazāk, taču saimnieces dēls tieši nozieguma izdarīšanas brīdī bija atnācis ciemos, tāpēc noslepkavots tika arī viņš,» saka Rita Aksenoka. Nozieguma motīvs - laupīšana. Ivčenko ģimene ražoja kažokādu izstrādājumus, līdz ar to viņu materiālais stāvoklis bija tāds, par ko vienkāršs padomju cilvēks nevarēja pat sapņot.
Pieņēmums, ka slepkavas ir nevis no Latvijas, bet atbraukuši no citas padomju republikas, izmeklētājiem radies drīz pēc nozieguma izdarīšanas. Un tā arī bijis. «Rīgas un Kurskas kriminālmeklēšanas kopīgā darba rezultātā slepkavības izdarīšanā Biķernieku ielā atmaskota bandītu grupa triju cilvēku sastāvā. Noziedznieki aizturēti Kurskā. Viņiem konfiscēta daļa Ivčenko ģimenei nozagto mantu.» (Avots: Djuņaševa R. Kā atklāj «tumšas» lietas.// Rīgas Balss, 05.10.1990., Nr. 178.)
Aizrāvās ar kāršu spēli
Divi no noziedzniekiem aizrāvās ar kāršu spēli, tāpēc nebija problēmu uzlauzt dzīvokli un to aplaupīt, lai guvumu varētu nospēlēt kārtīs. Gadījies pat, ka vienā vakarā šie «varoņi» paspēlē 10 000 rubļu… Savukārt vienam no viņiem, grupas vadītājam Aleksandram, piederēja patents kažokādu izstrādājumu izgatavošanai, tāpēc arī radās interese par turīgo Rīgas uzņēmēju. Kad slepkavība tika atklāta, izmeklētāji noskaidroja, ka šīs bandas kontā ir vismaz astoņi noziegumi, kuru izdarīšanas laikā dzīvība atņemta 23 cilvēkiem.
Maisi ar kažokādām, 30 kažokādas cepuru
«Rīgā trīs vīri no Kurskas ieradās jau trīs nedēļas pirms 13. decembra, taču tūlīt aizbrauca atpakaļ. Tomēr šī brauciena laikā Aleksandrs «tirdzniecības nolūkos» iepazinās ar Ivčenko. [..] Nu Aleksandrs bija ieguvis nākamā upura uzticību,» rakstā «Biķernieku iela 58 - slepkava atrasts», kas publicēts laikraksta «Atmoda» 1990. gada 4. decembrī (Nr. 52), raksta Jānis Domburs. Kopā viņu bija trīs: jau pieminētais Aleksandrs, Oļegs un Rafigs. Pēdējais pildīja šofera pienākumus. Uz Rīgu Oļegs un Rafigs atbrauca ar žiguli, kur pirms došanās ceļā ielika naganu un TT sistēmas pistoli. Savukārt Aleksandrs Latvijas galvaspilsētā ieradās ar lidmašīnu. Piesardzības dēļ.
Nozieguma brīdī Vladimirs Ivčenko, kaut sašauts, cīnījies pēdējiem spēkiem. Pat spējis rokām aptvert noziedznieka ieroci, uz brīdi neļaujot tam izšaut vēlreiz. Savukārt abas sievietes vispirms tika ieslēgtas tualetē un noslepkavotas, kad saimnieks jau bija miris un, kā par nelaimi, dzīvoklī ienācis Valentīnas dēls. Kā varēdams, aizstāvējies arī otrs vīrietis, taču tāds pats liktenis piemeklēja arī viņu.
Slepkavu guvums bija iespaidīgs. Jānis Domburs iepriekš minētajā rakstā uzskaita: «Divi videomagnetofoni, ap piecpadsmit videokasešu, divi maisi ar kažokādām, trīsdesmit kažokādas cepures, no volgas izzagtā automagnetola, kā arī simt divdesmit tūkstoši rubļu skaidrā naudā…» To, ka guvums bijis ļoti liels, atzīst arī Aksenoka. «Viņi daudz paņēma tieši kažokādas. Savukārt mums pēc nozieguma izdarīšanas bija liels darbs ar lietiskajiem pierādījumiem.»
Lai tik pamatīgu laupījumu varētu aizvest, slepkavas no Ivčenko garāžas «aizņēmās» viņa automašīnu «Volga GAZ-2410», kam bija sabuktētas aizmugures durvis un izsists durvju stikls. Šie defekti varēja pievērst nejaušu liecinieku uzmanību, taču laupījums bija tik liels, ka nekas cits neatlika kā izmantot mašīnu, lai to nogādātu līdz vietai, kur viņus žigulī gaidīja Rafigs. Slepkavas salaupīto pārkrāva savā mašīnā, Ivčenko spēkratu pameta pie Mēbeļu nama un aizbrauca.
Svarīga ir sabiedrības iesaiste
«Ar to lietu mēs ļoti daudz strādājām. Slepkavas aizturēja Krievijā par citu noziegumu, tāpēc lietu nepabeidzām, bet nodevām tālāk. Pēc starptautiskajiem likumiem ir tā: kur notiek pēdējais noziegums, tur arī tiesā,» skaidro Rita Aksenoka. Tāpēc tiesa notika Krievijas Federācijā.
Ivčenko lieta bija viena no nedaudzām, par kuru prokuratūras darbinieki stāstīja masu medijiem. Īpašais šajā gadījumā bija tas, ka laikrakstā «Pilnīgi Atklāti» tika izsludināta prēmija tam, kurš spēs sniegt vērtīgu informāciju. «Mēs žurnālistiem daudz stāstījām, rezultātā iesaistījās cilvēki un ļoti centās palīdzēt. Soli pa solim kopā ar sabiedrības atbalstu paveicām milzu darbu. Tagad ir citādi. Pat pantu izņēma ārā, lai tikai sabiedrība nepiedalītos. Kāpēc? Kāpēc nevar stāstīt sabiedrībai?» Rita Aksenoka ir neizpratnē, jo no pašas pieredzes zina, ka sabiedrības līdzdalība noziegumu atklāšanā ir svarīga.
Jautāta, kā iespējams atklāt tik smagas un sarežģītas lietas, pieredzējusī izmeklētāja atbild: «Atklāt var visu, vajag strādāt! Ja esi bijis nozieguma vietā, visu redzējis savām acīm, tad arī viss kļūst skaidrs. Dažkārt bijis tā: ej kaut trīs reizes, atgriezies, bet beigās ieraudzīsi. Mūsdienās milzu palīgs ir tehnika. Mums bija papīrs, zīmulis un paša galva.»
* * * * * * *
Abonē brīvdienu žurnālu "Vakara Ziņas" šeit