Tas nebūt nav joks – Liepājā savulaik tramvaju ierīkoja tādēļ, lai cilvēki, kuri muka no Krievijas cara impērijas, varētu ērtāk nokļūt līdz apsolītajai brīvības zemei Amerikai. Tieši ar pārsēšanos Liepājas tramvajā daudziem sākās mūža sapņa ceļojums uz Ņujorku! Vieniem paveicās, otriem ne, bet Liepājas tramvajs izdzīvojis visos gadsimtos un 26. septembrī svinēja savu 123. dzimšanas dienu: zīmīga jubileja, jo skaitļu rindas pirmie cipari seko cits aiz cita rindas secībā.
Liepājas tramvajs ir visu pašreizējo Baltijas moderno tramvaju vecvectētiņš - vecākā elektriskā tramvaja līnija Baltijas valstīs, kura atklāta aizpagājušajā gadsimtā - 1899. gadā. Tomēr to var uzskatīt arī par Daugavpils un Rīgas tramvaja mazāko brāli, jo atšķirībā no šīm Latvijas lielpilsētām vēju pilsētas «trambuļa» sliežu platums nav vis 1524, bet gan tieši 1000 milimetru jeb metrs. Pašlaik pilsētā ir tikai viens tramvaja maršruts, kaut gan savulaik to bija vairāk.
19. gadsimta otrajā pusē Liepāja strauji attīstījās un kļuva par sava veida cariskās Krievijas «mazo metropoli». Par to liecina arī tas, ka Liepājā elektriskais tramvajs parādījās astoņus gadus agrāk nekā impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā (bet Rīgā elektrotramvajs gan parādījās agrāk nekā Pēterburgā - nevis 1907., bet gan 1901. gadā).
Viss sākās ar to, ka Liepāja 19. gadsimta pēdējās pāris desmitgadēs un 20. gadsimta sākumā pārvērtās par lielo pārceļotāju no visas Krievijas impērijas «galvaspilsētu», jo Liepāja bija vienīgā impērijas pilsēta, kurai bija regulāra tiešā satiksme ar apsolīto visu iespēju zemi Ameriku: tvaikonis Liepāja-Ņujorka. Uz to tad arī traucās visi tie tūkstoši, kuri gribēja no cara tētiņa uzraudzības patverties Amerikas pavalstniecības azotē. Viņiem nācās ceļot cauri Liepājai jeb, kā toreiz dēvēja šo pilsētu - Lībavai, kurā pāri okeānam braucējiem arī nācās padzīvot kādu vienu vai divus mēnešus, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes, izieta karantīna un sagaidīts kārotais okeāna laineris.
Amerikas iekārotāju dēļ pilsētā tika būvētas jaunas viesnīcas, 1874. gadā atklāja dzelzceļa līniju Liepāja-Romni (pilsēta Ukrainas ziemeļos, kura savulaik arī bija Krievijas impērijas sastāvā), ierīkoja glaunus restorānus. Pilsēta zēla un plauka. Vajadzēja aizvien jaunas ekstras, tostarp arī tramvaju.
Toreiz elektriskais tramvajs bija supermoderns sabiedriskā transporta veids. Pirmā elektrotramvaja līnija Eiropā tika atklāta 1879. gadā Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, un jau gadu vēlāk Liepājas domē sāka spriest, ka tramvajs būtu vajadzīgs arī Lībavai. Tikai tā spriešana ieilga (arī toreiz rātes vīri aizrāvās ar tukšu salmu kulšanu un birokrātiju), jo pirmāk pilsētas domnieki nesaprata, kas būtu jādara ar tiltu pāri Tirdzniecības kanālam - tas ir jāpaplašina vai nav, jāpārbūvē vai jāceļ jauns... Tā nu sprieda veselus 16 gadus, līdz beidzot 1896. gada 14. decembrī noslēdza līgumu par tramvaja būvi ar tiem pašiem vāciešiem, kuri ir pirmie elektrotramvaja ieviesēji vecajā kontinentā - ar Nirnbergas elektrotehnikas akciju sabiedrību. Līgumā tika paredzēts, ka abas galvenās līnijas - Karostas un Brīvības ielas - tiks iekārtotas tā, lai tās varētu savienot Karostā, taču šis projekts palika neīstenots.
Liepājā tramvajs sāka kursēt 1899. gada 26. septembrī līnijā Pilsētas tilts-Vakzāles iela-Baseina iela-Eļļas iela-Lazareva iela-Karosta. Darbojās arī atzars uz dzelzceļa staciju, kur vagoni tika sūtīti saskaņā ar vilcienu pienākšanas grafiku.
Brauciens pirmajā klasē maksāja piecas kapeikas, otrajā klasē - trīs kapeikas, bet skolēna biļetes cena bija divas kapeikas (vēlāk tarifi tika pacelti, inflācija vienmēr bijusi pilsoņu «draugs»!). Brauciens līdz Karostai ilga 30 minūtes, tramvaju kustības ātrums - 10 līdz 15 kilometri stundā, kustības intervāls - 10 minūtes. 1899. gada 14. oktobrī atvēra līnijas posmu pa Suvorova (tagad Raiņa) ielu, savienojot Vakzāles ielu ar Eļļas ielu. Tādējādi tika izveidoti divi maršruti - Pilsētas tilts-Dzelzceļa stacija un Pilsētas tilts-Karosta, katru no tiem apzīmēja savas krāsas plāksnītes uz tramvaja vagoniem.
Zaļā vēstīja: «Dzelzceļa stacija - Annas tirgus - Aizputes dzelzceļa stacija - Pilsētas tilts - Jaunais tirgus - Pētertirgus - Siena tirgus», bet baltā - «Kara osta - Transatlantiskā pasažieru osta - Aizputes dzelzceļa stacija - Jaunais tirgus - Kūrmāja - Jūrmalas parks - Siena tirgus». Elektrotramvaja satiksmi Lībavā uzsāka deviņi tramvaja vagoni, kas bija izgatavoti Vāczemē, «Herbrand» rūpnīcā Ķelnē.
1900. gada februārī tika pabeigta vēl viena tramvajlīnija Vakzāles iela-Jelgavas iela-Aleksandra (tagad Brīvības) iela-Bekera drāšu fabrika («Liepājas metalurgs»).
Pirmā Pasaules kara laikā tramvaja līnijas stipri cieta, tomēr tika uzturēta ierobežota tramvaju satiksme. 1919. gada decembra beigās elektriskā ielu dzelzceļa darbību nācās īslaicīgi pārtraukt elektrostacijas darbināšanai nepieciešamās koksnes trūkuma dēļ.
Satiksme ar Karostu tika atjaunota 1920. gada 2. janvārī, tajā pašā laikā tika veikta arī pārējo posmu attīrīšana. 1920. gada aprīlī elektriskā ielu dzelzceļa vadība pēc pilsētas valdes pieprasījuma pastiprināja satiksmi uz Karostu, bet nerentabilitātes dēļ slēdza «baltās» līnijas posmu Rožu un Alejas ielā, un turpmāk šajā līnijā tramvaju satiksme notika līdz Peldu ielai.
Līdz ar atbrīvošanos no krievu imperiālistu žņaugiem brīvību ieguva arī latviešu tauta, it sevišķi tās cēlākā daļa - sievietes. Līdz ar Liepājas elektrotramvaja atjaunošanu 1920. gadā pilsētā tika pieņemti arī jauni moderni jeb cilvēcīgi likumi. Viens no revolucionārākajiem bija tas, ka no 1920. gada ne tikai vīrieši, bet arī sievietes var strādāt par tramvaja konduktorēm!
1937. gadā Liepājā tika uzsākta pilsētas autobusu satiksme, un vienai otrai daiļavai darba iespējas tramvajā samazinājās. Autobusi sāka izkonkurēt tramvajus. 1939. gada 3. maijā sakarā ar sliežu ceļa un ritošā sastāva pārmērīgo nolietojumu tika nolemts pārtraukt satiksmi līnijā Peldu iela-Rožu laukums-Lidosta Ziemeļu priekšpilsētā. 1972. gada oktobrī tika slēgta tramvaju satiksme ziemeļu virzienā uz Karostu, bet jūnijā dienvidu virzienā līnija tika pagarināta līdz Centrālajiem kapiem, un kopš 1976. gadā Liepājā darbojas tikai viena tramvaja līnija.
Tomēr tas nenozīmē, ka tramvaju satiksme vēju pilsētā izčākst. Gluži otrādi. Pēdējos gados tā piedzīvo uzplauksmi (lielā mērā pateicoties leģendārajam nerealizētajam Rīgas «kapu tramvaja» projektam, kuram paredzētā Eiropas nauda tika piešķirta Liepājas un Daugavpils tramvaju satiksmes attīstībai).
Jau padomjlaikos, 1981. gadā, Liepājas projektētāji pieņēma lēmumu būvēt tramvaja līnijas turpinājumu uz Ezerkrasta mikrorajonu (tika piedāvāts būvēt līnijas turpinājumu pa Vaiņodes, Reiņa meža un Mirdzas Ķempes ielu). Nodoms īstenojās tikai šajā gadsimtā - 2013. gadā pabeidza tramvaja līnijas pagarināšanu no Dienvidrietumu rajona līdz Ezerkrastam, izveidojot tramvaja apgriešanās apli tiešā Liepājas ezera piekrastes tuvumā. 2018. gada novembrī noslēdzās iepirkuma procedūra «Tramvaja vagonu iegāde videi draudzīgas sabiedriskā transporta infrastruktūras attīstībai Liepājā», un tā liepājnieki nu tikuši pie Horvātijas uzņēmumā «KONČAR - Električna vozila» ražotajiem zemās grīdas tramvajiem.
Galvenais trūkums Liepājas tramvajam ir tas, ka līnija ietver vien Vecliepāju, Dienvidrietumu rajonu un Ezerkrastu, bet lielā daļā Jaunliepājas un ziemeļu mikrorajonos - Ziemeļu priekšpilsētā, Karostā, Tosmarē, Laumas rajonā, kuros dzīvo liela daļa liepājnieku, šis transporta veids nenonāk. Tādēļ kaļ plānus, ka būtu vēlams izbūvēt tramvaju līnijas pagarinājumu līdz Oskara Kalpaka tiltam caur Ziemeļu priekšpilsētas un Laumas mikrorajoniem. Tālākā nākotnē grib arī tramvaja līniju izbūvēt uz Dienvidu kapiem pa Klaipēdas ielu un uz industriālo rajonu līdz Cukura ielas krustojumam pa Brīvības ielu.
Pirms deviņiem gadiem «Liepājas tramvaja» valdes loceklis Aigars Puks «Rietumu radio» klausītājiem stāstīja: «Tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā Liepājā varētu tapt vēl viena jauna tramvaja līnija līdz tā dēvētajam Laumas rajonam.» Nu diez vai nākamgad tā parādīsies, bet, ja Latvijas galvaspilsēta izdomātu vēl kādu utopisku «kapu tramvaja» projektu, kam Eiropa piešķirtu naudu, tad liepājnieki varētu cerēt, ka beigu galā tā nauda no Rīgas līča piekrastes pilsētas pārceļotu līdz neaizsalstošās Baltijas jūras ostas pilsētai.