Dzimusi liepājniece, tagad vaiņodniece Solvita Bodoga ir ļoti enerģiska, arī aizrautīga stāstniece. Pēc profesijas cirka māksliniece, bet dzīvē izmēģinājusi arī daudzas citas lietas. Kā pati atzīst, viņas dzīve nav pelēka, bet bagāta ar krāsainiem notikumiem un daudziem īpašiem cilvēkiem, no kuriem viņa ir ieguvusi un mācījusies.
«Man ģimenē allaž apkārt bija radoši cilvēki - mana mamma pēc profesijas ir mediķe, bet ļoti daudzpusīgs cilvēks. Atceros, bērnībā pastaigājāmies, un viņa mums pati pasakas un dziesmas sacerēja, protams, tās arī nodziedāja. Mammas brālis, mans onkulis bija īpaša personība - komponists Agris Engelmanis. Savukārt opis, Latvijas armijas virsdienesta cilvēks, labi dziedāja, spēlēja mutes ermoņikas, ko es arī visu mūžu vēlējos iemācīties un tagad to izdarīju. Manam opim senči nākuši no Austrijas, tāds stāsts mūsu ģimenē klīda. Tie bijuši ceļojošie mākslinieki un muzikanti. Acīmredzot gēni ir pārmantoti,» par saviem senčiem stāsta Solvita.
Kļūt par cirka mākslinieci viņai bijis bērnības sapnis. Zinājusi arī Liepājā dzimušo leģendāro cirka mākslinieku, žonglieri Alfonu Virkausu. «Kad biju jau pusaudze, braucu pie viņa uz Rīgu un klausījos mākslinieka interesantos stāstus. Es viņam jautāju par žonglēšanu, saistoši stāsti bija par viņa trikiem. Tas man bija stimuls. Alfona kungs toreiz bija vecs un slims, daudz vairs neizkustējās un man uzdāvināja rekvizītus, kurus es savā jaunības trakumā izkaisīju pa pasauli, pēc tam cirkā strādājot. Mēs bieži nenovērtējam veco cilvēku stāstus, viņu vērtības,» domā sieviete un teic, ka cienījamo mākslinieku atceras arī kā šerpu vīru ar īpatnēju humora izjūtu, bet tik un tā viņš šķitis jauks.
«Tā bija skaista dalīšanās, un man liekas, ka viņam arī bija interesanti ar mani, jo biju pilnīgi cita paaudze. Mūsu tikšanās noteikti iekrāsoja arī viņa dzīvi. Alfona kungs arī savos 70 gados vēl cirkā strādāja. Taču iedvesma kļūt par cirka mākslinieci man jau bija radusies agrā bērnībā. Nezinu, vai tas ir no Dieva, vai velna, bet Virkauss to noteikti paspilgtināja,» domā Solvita. Sastaptie daudzie radošie cilvēki devuši papildu impulsu profesijas izvēlē.
«Aizbraucu uz Ukrainu, uz Kijivu, mācīties cirka skolā, bet esmu arī stažējusies un mācījusies dažādos projektos. Meklējot tālākas iespējas, biju cirkā Francijā, Zviedrijā, Krievijā, daudzas vietas pasaulē esmu apguvusi,» noteic Solvita. Viņa piedzīvojusi kultūršoku, redzot, kā cirkā strādā tagad bijušajā Padomju Savienībā - cilvēki cenšas sasniegt augstus rezultātus un ir ļoti atvērti. Latvijā bija citādi. «Es pirmoreiz dzīvē saskāros ar to, ka pasaulē nav tikai vārdi «vajag» un «davai», bet cilvēks cilvēku arī saudzē un mīļo. Reiz, kad bija jākārto eksāmens akrobātikā Latvijā un es salauzu kāju, zāles sašpricēja, un viss. Tas ir devis izturību arī dzīvē - atlaižu nav, ja ir jādara, tad kaut nodurtu galvu, bet dari.»
Tomēr dzimtā Liepāja bijusi vieta, kurā viss sāka veidoties, kad sieviete vēlējās izveidot privātu cirku. Vislabāk ir tuvāk mājām, kur bija arī domubiedri vēl no bērnības laika. Solvita piebilst, ka liepājnieki toreiz Latvijā bija vieni no pirmajiem, kuri aizsāka šādu nelielu privātu organizāciju darbību. Cirka studijas devās cita pie citas, kopīgi piedalījās festivālos un tad apmeklētas arī daudzas valstis.
«Es kā cirka māksliniece darbojos arī ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par to varu uzsist sev uz pleca. Joprojām šos cilvēkus satieku, viņi man saka - tas bija mūsu zelta laiks, labākais mūžā, kad bijām visi kopā un braukājām pa pasauli uz dažādiem cirku festivāliem. Ļoti jauki, ka kaut kas aiz tevis ir palicis, nevis tikai tukšums. Šie cilvēki, kaut ir slimi, ļoti daudz spēj paveikt un devās pie viņiem līdzīgajiem, laužot vispārpieņemtos uzskatus un stereotipus. Līdz ar to viņi attīsta savu radošumu un fiziskās dotības,» vērtē Solvita un piebilst, ka šis darbs noticis kopā ar Liepājas Sociālo dienestu un Dienas centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Savā Liepājas dzīves posmā Solvita vadīja ekskursijas pa pilsētas spocīgajām vietām. Iepriekš tika rūpīgi savākti materiāli, konsultējoties ar vēstures pētniekiem Juri Raķi un Gunāru Silakaktiņu. Toreiz tika dota iespēja saglābt civilās aizsardzības mācību centru un Vecos fortus, kam ir sena vēsture.
«Liepājai bija vecais, labais atejas jeb tualetes spoks - reāls notikums, saistīts ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Netālu no autoostas atrodas Raiņa parks un arī Parka iela. Vienā no šīs ielas vecajām mājām mita vīrietis vārdā Miķelis, bet pēkšņi viņš pazuda. Miķelis mīlēja iedzert, un visi nodomāja - noteikti devies uz laukiem pie draugiem iedzert. Paiet viens, otrs, deviņi mēneši, un mājā izplatās dīvaina smaķele, nevar saprast, no kā. Kad namu pārvalde ēkā veica kosmētisko remontu un strādnieks strādāja uz stalažām, saulīte iespīdēja Miķeļa logā... Strādnieks, skaļi kliedzot, nokrita zemē, jo redzējis, ka dzīvoklī kāds guļ uz grīdas. Starp citu, pirmā stāva iedzīvotājiem jau kādu laiku griesti bija ieliekušies. Apakšā atradusies zupas terīne uz pusdienu galda, daudz netrūka, ka vīrieša mirstīgās atliekas iekristu pusdienu šķīvī. Miķelis bija deviņus mēnešus trūdējis,» baiso notikumu atstāsta Solvita.
Un pēkšņi šajā mājā sācis spokoties. Parka ielas mājas sētā atradušās sausās tualetes, un Miķeļa spoks spundējis tām ciet durvis un rāvis vecas sievas podā. Solvita zina teikt, ka par atejas spokiem citviet Latvijā nav dzirdēts.
Solvita atklāj vēl kādu baisu spoku stāstu par Pasta ielas vampīru no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Kādu vakaru bariņš jauniešu gājuši pa šo ielu un pēkšņi redz, ka pāri ielai pārskrien milzīgs, melns kaķis. Daļa metās uz priekšu, citi atpakaļ, bet tūlīt no pretējiem vārtiem iznāk vīrietis - divmetrīgs, melnās drēbēs un lēni iet uz priekšu. Jaunieši viņam skrien pakaļ, bet nevar panākt. Iziet uz ielas - nav vairs ne miņas no rēga. Citā dienā meklējuši, kā jau jaunieši, trakojot un dauzoties - atkal nekas. Iztramdīja tikai vietējos kaķus. «Dīvainākais, ka dažas jaunietes iekāpa tramvajā, kas brauca uz autoostas pusi, bet, kad no braucamrīka izkāpa, gaudojošs kaķu bars viņām skrēja pakaļ. Vēl šī vampīra dēļ divi cilvēki pat ar sirdskaitēm nokļuvuši slimnīcā. Pat pēc gadiem šo parādību meklēja vietējā ekstrasense Gaida Lākute. Atklājās, ka vampīrs ir tikai nosaukums. Dzīvojuši Pasta ielā divi draugi, no kuriem viens - ļoti gara auguma un allaž staigājis melnā tērpies. Izrādījās, ka draugs draugu bija nokāvis. Tad šis vīrietis tur sācis spokoties,» noslēpumu atklāj spoku pētniece. Arī šīs ielas mazajā kafejnīcā šis vīrs sēžot uz krēsla, bet parādoties vien tad, kad cilvēkiem dzīvē gaidāmas pārmaiņas vai dramatiski notikumi. Šis tēls parādījās atmodas laikā, kad Latvijā viss metās kājām gaisā un krustu šķērsu.
Solvita pasmaida, ka reiz pat vietējā policija ekskursantus noķērusi, jo bija tērpušies baltos palagos, parūkās un bija vēl citi rekvizīti. Tolaik izskanējusi ziņa, ka nāk pasaules gals, tūlīt kritīs komēta, un dažādi sektanti uz tilta pulcējās ļoti savādi ģērbušies. Solvita šo atgadījumu iekļāvusi saistošā ekskursijā, bet likumsargiem šķitis, ka tūlīt kāds lēks no tilta. Taču ar humora izjūtu policistiem viss bijis kārtībā, un notikums beidzies laimīgi - visi sirsnīgi izsmējušies.
Solvitai visu mūžu bezgala mīļi bijuši dzīvnieki. Cik sevi atceroties, allaž piederējis kāds četrkājains mīlulis. Tagad Solvitai ir trīs sunīši, visi no vienas ģimenes - franču mastifi jeb Bordo dogi. «Mastifi izceļas ar to, ka ir diezgan flegmatiski, lieli lamzaki. Viņi labprāt vēl vairāk paņemtu manu laiku, bet tas tiek sadalīts starp visām aktivitātēm. Tomēr jebkurā gadījumā suņi man ir prioritāte. Es netiecos pēc materiālajiem labumiem, bet izvēlos variantu: mazāk naudas, bet pabūt vairāk ar saviem dzīvniekiem. Es taču esmu viss viņu mūžs, bet viņi - tikai daļa no manējā. Vēlos viņiem dot pēc iespējas vairāk,» uzsver enerģiskā sieviete.
Ar saviem mīluļiem piedalījusies suņu izstādēs, un viņi tikuši Latvijas čempionu godā.
«Pašlaik dzīvoju Vaiņodē, esmu īstenojusi savu sapni par laukiem, jo tā ir mana vide. Vasarā te tapa divas nometnes bērniem, senajā leģendārajā Embūtes Joda dambī ir piedāvājums «Kumēdiņi pie Joda», būs pasākums «Spoku laiks pie Joda» veļu laikā, top teatralizēta ekskursija pa Vaiņodi, meklējam finansējumu, lai vietējiem skolasbērniem izveidotu cirka studiju,» plānus nedaudz ieskicē Solvita. Viņai jaukajā ciemā pieder sava zemīte, aug ābeles, bumbieres un rudens augļi krīt dārdēdami - tos nesot draugiem, kaimiņu bullīšiem, jo pašai paliek pāri. «Ir tas, ko es visu laiku vēlējos - lauki, plašums, vakarā izej ārā, ieelpo svaigo gaisu, uzdziedi viens pats savos plašumos. Pārredzamā attālumā mīt kaimiņi, neesi gluži viens meža vidū,» priecājas Solvita, kura pirms tam gadu mita Ventspilī. Arī šī pilsēta viņai mīļa, un sadarbība ar to nav pārtrūkusi.
Vairākus savas dzīves gadus Solvita pavadījusi Ungārijā. Viņasprāt, tā ir ļoti skaista zeme, to novērojuši arī viņas draugi. «Protams, Ungārijā nevēlētos dzīvot ilgstoši, jo tur ārpus lielajām pilsētām ir tāpat kā Latvijā deviņdesmitajos. Tas man nepatīk. Kamdēļ atgriezties pagātnē? Ungārijā gan ir skaisti, brīnišķīga daba, sajūtas, kultūru mijiedarbība. Ungāri, čigāni, rauj pat elpu ciet, cik tas ir forši! Man tur palika draugi, un kopā ar viņiem es veidoju ekskursiju pa Ungāriju, lai tūristi varētu braukt uz nepieradināto valsti, jo arī es to iepazinu no «sētas puses»,» atklāj Solvita.
Ungāru ciematā, kas dēvēts arī par hipiju paradīzi, viņai joprojām mīt draugi, kuri veido mandalas, dzīvo ekoloģisku dzīvi, nodarbojas ar jogu un strādā mazā fabriciņā, kas ražo produkciju pasaules uguns žonglieriem.
Ungārija nav vienīgā valsts, kuru Solvita «izmalusi». Krustu šķērsu savulaik izbraukājusi bijušo savienību, bijusi Vācijā, Francijā, Beļģijā, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Zviedrijā, Somijā un vēl daudzviet pasaulē. «Man ļoti patika Francija, tā ir īpaša valsts. Protams, ir dārgi aizbraukt uz Parīzi, padzīvot, bet tur gan es vēl kaut vēl reizi gribētu doties. Kad franču zemē cirka projektu laikā mācījos, bijām tikai kvartālu tālāk no Mulenrūžas,» padižojas Solvita.
«Cirks ir mans dzīvesveids, visos manos projektos tas ir klātesošs. Man vienmēr paticis, ka cirkā cilvēks spēj vairāk nekā patiesībā. Tas ir brīnums realitātei. Man arī patīk, ka cirkā ir žanru sintēze, un es joprojām tur varu atrast savu vietu - gūtās zināšanas, iemaņas un prasmes lieti noder,» pauž vaiņodniece un dalās nākotnes vīzijās. Kad būšot veca pensionāre, apprecēšoties, ceļošot pa pasauli un dzīvošot kaut kur dienvidos. Vēlētos padzīvot villā Itālijā. «Negribu ne slavu, ne mantiskās vērtības, mani sapņi ir diezgan piezemēti. Protams, es tikai nedaudz paceļošu, bet mana sapņu zeme tomēr ir un arī paliks mīļā Latvija, vēlos būt kopā ar visiem sev tuvajiem cilvēkiem. Tas man dzīvē ir vissvarīgākais,» Solvita ir pārliecināta.