Pagājušā gadsimta 90. gadi, īpaši to pirmā puse, bija sarežģīts laiks. Mainījās gan valsts iekārta, gan sabiedrība, gan arī likumi un tikumi. 1991. gads Latvijā nesa daudz traģisku, varētu pat teikt, prātam neaptveramu notikumu. Viens no tiem bija mākslinieka interjerista Pētera Galeviusa, viņa dzīvesbiedres, sievasmātes un 10 gadus vecā dēliņa nogalināšana Jūrmalā, netālu no Dzintaru stacijas. Kā vēlāk noskaidroja izmeklētāji, slepkavas bija bruņota banda no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga). Četri tās locekļi – sieviete un trīs vīrieši – Baltijas valstis ar mērķi laupīt un nogalināt līdz traģēdijas brīdim bija «apciemojuši» jau vairākkārt.
Kurš vairs pateiks, kas notika Nadeždas Jesipovas galvā, kad viņai 1990. gada rudenī radās ideja kopā ar vienaudžiem Juriju Loškovu, Sergeju Kravčenko un Staņislavu Ļedjanausku izveidot bandu. Izņemot 1956. gadā dzimušo Ļedjanausku, nevienam no viņiem tolaik vēl nebija 30 gadu, taču Jesipova jau bija paspējusi trīsreiz stāties tiesas priekšā.
Bandas noziegumu «ģeogrāfija» skāra Baltijas valstis un Ļeņingradu. «1991. gada janvārī N. Jesipova kopā ar S. Ļedjanausku izdarīja vairākas zādzības baznīcās Liepājas un Ventspils rajonā, kā arī apzaga dzīvokli Skrundā. 1991. gada janvārī Ļedjanausks iekļuvis Aizputes Meža muzejā, kur nozadzis divas «Parabellum» un vienu «Walter» sistēmas pistoli, granātu un gandrīz visas ekspozīcijā esošās zvērādas. (..) Tā paša gada 2. februārī abi noziedznieki aplaupījuši Vecpils baznīcu, izlaužot no sienas seifu, kuru noslēpuši mežā un nākamajā dienā atvēruši,» uzskaitīts Kārļa Seržanta rakstā «Galeviusu slepkavu lieta - LR Augstākajā tiesā», kas 1993. gada 13. janvārī publicēts laikrakstā «Diena» (Nr. 7). «Pēc nozagto mantu realizācijas nenoskaidrotai personai abi līdzgaitnieki devušies uz Ļeņingradu, kur grupai pievienojās pārējie tās dalībnieki.»
Esot lielākā skaitā, radusies arvien spēcīgāka vilkme uz riskantākiem «varoņdarbiem». PSRS Tautas skatuves māksliniecei, daudzu skatītāju iecienītajai aktrisei Alisei Freindlihai Ļeņingradas apgabalā atradās vasarnīca, kuru šī banda uzlauza un apzaga. Likteņa labvēlība, ka māksliniece tajā brīdī atradās citur.
Kā zināms, apetīte rodas ēdot. Izņēmums nebija arī šie četri noziedznieki, kuri savā visatļautības apziņā kļuva arvien pārgalvīgāki un alkatīgāki. Viņu nelietību skaits strauji turpināja palielināties, turklāt no zādzībām un laupīšanām šī četrotne pievērsās daudz smagākiem noziegumiem. Viļņā un Tallinā tika organizēta bruņota laupīšana; 1991. gada 28. martā tas pats tika paredzēts arī Rīgā, taču apstākļu sagadīšanās dēļ izjuka - noziedznieku plānus izjauca nejaušs liecinieks. Banda atgriezās Ļeņingradā ar nodomu Latvijā ierasties pēc nepilna mēneša.
«1991. gada 15. aprīļa dienā, atzīmējot J. Laškova dzimšanas dienu Jūrmalā, netālu no Galeviusu mājas, dzerot degvīnu un šampanieti, pēkšņi izdomāja šo māju aplaupīt,» raksta Egils Lukjanskis (avots: Atmaksa Galeviusa ģimenes slepkavām.// Neatkarīgā Cīņa; 13.02.1993., Nr. 30). Uzdodoties par potenciālajiem īrniekiem, vispirms mākslinieka mājā iegājuši Jesipova un Loškovs, viņiem sekojis Ļedjanausks, kurš piecas reizes izšāvis uz nama saimnieku. Tālākie notikumi risinājušies kā šausmu filmā, noziedznieki citu pēc cita nošāva četrus vienas ģimenes locekļus, tajā skaitā 10 gadus vecu bērnu, pēc tam pārmeklēja māju un nolaupīja vērtīgākās lietas kopsummā par 104 000 rubļu. Paņemti pat abu dzīvesbiedru laulības gredzeni un rokas pulksteņi.
Pirmie, kuri pamanījuši, ka noticis kaut kas slikts, jo visu dienu atvērtas stāv garāžas durvis, taču nekur neviena nav, bija noslepkavotās ģimenes kaimiņi. Nākamās dienas pēcpusdienā nozieguma vietā darbu sāka Jūrmalas kriminālmilicijas nodaļa, arī Latvijas Republikas un Jūrmalas prokuratūras izmeklēšanas grupas.
Piecas dienas pēc traģēdijas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš pauda: «Galeviusu ģimenes šķietamā bagātība radusies tikai pēdējo triju gadu laikā, kad P. Galeviuss trīs reizes triju gadu laikā apciemojis radinieku Kanādā, no kurienes atvedis automašīnu, videotehniku, kompjūterus, tā ka cilvēkiem varēja rasties priekšstats par ļoti bagātu ģimeni.» (Avots: Krapāne, L. Par slepkavību Jūrmalā.// Diena; 20.04.1991., Nr. 76) Jau izmeklēšanas sākumā radās aizdomas, ka noziedznieki varētu būt iebraucēji no citas PSRS republikas, jo pirms vairāk nekā gada banda no Kurskas apgabala noslepkavoja ģimeni Biķernieku ielā 58, Rīgā. Vienlaikus tika izvirzītas pat sešas versijas, kuras izmeklētāji pakāpeniski pārbaudījuši un atmetuši.
Atgriežoties Ļeņingradā pēc Jūrmalā pastrādātajiem asins darbiem, banda atsāka slepkavot jau nākamajā mēnesī. Šie necilvēki ielauzās kādā Ziemeļu galvaspilsētas dzīvoklī, nogalināja divas māsas, tā īpašnieces, un aizejot paņēma līdzi vērīgākās mantas.
Bandu aizturēja Ļeņingradā 1991. gada jūnijā. Tā kā smagākie noziegumi pastrādāti Latvijā, arī tiesas process notika mūsu valstī. Uz apsūdzēto sola sēdās tikai trīs no bandas locekļiem. Ceturtais - Ļedjanausks - 1992. gada 31. janvārī bija pakāries Rīgas Centrālcietuma iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Tiesas process sākās 1993. gada 12. janvārī tiesneša Valda Salmiņa vadībā. Prokurore Valentīna Barinova apsūdzības runā bandas organizatorei, kuras noziegumu saraksts bija visgarākais, pieprasīja nāves sodu, taču tiesa piesprieda vien 15 gadus vispārējā režīma kolonijā ar mantas konfiskāciju. Laškovam piesprieda 13 gadus ilgu cietumsodu, Kravčukam - deviņus gadus. Sodu noziedznieki izcieta Krievijas Federācijā.