Dzimis liepājnieks, tagad rīdzinieks Andris Grīnbergs visu mūžu ir saistīts ar mūziku. Tikai ar neredzamo pusi, jo izvēlējās kļūt par tās nemanāmāko daļu – skaņu režisoru. Viņš līdzdarbojies ar slaveno grupu «Remix», veicis ierakstus Latvijas Radio kopā ar maestro Raimondu Paulu, darbojies studijā «Melodija». Grūti pat nosaukt mūziķi, kura ierakstus Andris nav veicis. Un mūzika, protams, ir viņa sirdslieta. Nesen Andrim bija apaļa jubileja – 60 gadu. Sveicam! Lai dzīve met strauju loku un piepildās visklusākie sapņi!
«Ar Igo esam dzimuši vienā gadā ar dažu mēnešu starplaiku. Kopā mācījāmies arī toreizējā Liepājas 1. vidusskolā, esam sēdējuši vienā solā. Igo dzīvoja lieliskā namā Republikas ielā 13, kur arī es bieži uzturējos. Gandrīz katru dienu pēc skolas devāmies pie Igo, kur viņa vecmamma mums lika pildīt mājasdarbus vācu un krievu valodu priekšmetos. Tad sekoja pusdienas ar ļoti garšīgu zupu. Vienreiz Igo pārbaudīja vectēva vīna krājumus pieliekamajā kambarī. Vilka no pudeles korķi un dabūja pa aci - to noslēpt vairs nevarēja, bija zila acs, un tika pieķerts. Igo vienmēr piemitusi iniciatīva un kaut kāds motors iekšā - tā tas ir līdz šai dienai. Jau tolaik viņš nebija apturams,» pasmaida draugs.
Igo reiz izdomājis, ka Republikas ielas mājas bēniņos vajag uztaisīt jumta istabiņu. Paši saviem spēkiem visu lieko izgrāvuši, uztaisījuši jumta logu, un, starp citu, tur vēlāk nofilmēts arī viens videoklips. Tajā laikā tur varēja uzrāpties uz skursteņa un pasēdēt. Bijuši arī translācijas vadi, varēja piespraust skaļruni, kas skanēja pa visu tuvāko kvartālu - jautra lieta puišiem.
«Es Igo ieslodzīju cietumā. Tai pašā Republikas ielā atradās Liepājas pilsētas tiesa. Mēs abi iegājām, bet neviena nav. Nu pilnīgi neviena! Tad jāiet apskatīties aizturēšanas kameru. Igo ieiet iekšā, es aizbīdni ciet! Skatos pa durvju actiņu - viņš sēž. Veselu minūti nosēdēja,» atceras Andris.
Liepājā bija ļoti intensīva mūzikas dzīve. Komponista Zigmara Liepiņa tēvs Jānis Liepiņš daudzus ģitāristus ir skolojis, viņš bijis arī skolēnu simfoniskā orķestra diriģents, kurā Andris spēlēja vijoli. Reiz orķestra stundā abi ar Igo esot gribējuši izstrādāt joku ar Ainaru Virgu, kurš spēlēja otrajās vijolēs pie pēdējās pults. Diriģents to pamanījis. Andris saka, ka tik dusmīgu viņš Zigmara tēvu nekad nebija redzējis. «Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskola bija brīvdomīga, radoša, pateicoties toreizējam direktoram Valdim Vikmanim. Tieši viņa dēļ no Liepājas ir nākuši daudzi mūzikas talanti. Arī man šī skola iedeva pamatīgu impulsu, pamudināja darboties mūzikas žanrā,» noteic Andris. Liepājas mūziķu kalvē vienubrīd par pedagogu strādāja arī Imants Kalniņš, un Andra mamma Edīte Grīnberga, kas bija folkloras un mūzikas vēstures skolotāja, reiz Kalniņu noturējusi par kādu puišeli no 4. kursa. Pēc tam tikai sapratusi savu kļūdu.
«Man bija izcils vijoles spēles skolotājs Ludvigs Bertovskis. Pie viņa mācījās arī Igo, arī tagad slavenais ģitārists Vjačeslavs Mitrohins. Bertovskis izcēlās ar savu īpašo leksiku, ieskaitot lamuvārdus, kuri gan nekad nebija no krievu valodas; drastiskām mācību metodēm, reizēm varēja dabūt arī ar lociņu pa galvu. Ja es nebiju iemācījies etīdi, viņa izcilākais komentārs bija: «Ko tu p***s kā divi skeleti uz skārda jumta!» Esmu dzirdējis, ka Igo no viņa vairāk baidījās, vienreiz mukdams no soda, zem flīģeļa esot paslēpies, bet es vienkārši viņu pieņēmu tādu, kāds ir. Taču vienlaikus briesmīgais skolotājs fantastiski iemācīja mīlēt mūziku un jo sevišķi improvizācijas mākslu. Viņš mani ir daudz ietekmējis uz brīvību mūzikā. Viņš nereti ieradās pie mums mājās, parasti ar vīna pudeli. Un tad tēvam bija jāiedzer, bet man nācās atspēlēt uzdotos skaņdarbus. Ja sekmīgi, pēc tam spēlējām šahu. Ludvigs Bertovskis desmit gadus bija pavadījis izsūtījumā Karagandā tikai par to, ka viņš vācu laikā, pelnot kaut ko galdā liekamu, Liepājas kafejnīcā bija spēlējis vijoli,» zina stāstīt bijušais liepājnieks.
Par sevi Andris saka: «Mani vienmēr interesējusi tehnika un skaņu ieraksti. Magnetofons mūsmājās bija jau kopš manas dzimšanas. Vectēvs ierakstīja to, kā es gada vecumā runāju.» Kad tapa grupa «Corpus», kurā spēlēja Ainars Virga, kuram toreiz bija tikai 15 gadu, arī Guntars Brečs, vēlākais «Credo» bundzinieks, Modris Šterns, vēlāk taustiņnieks grupā «Līvi» (tagad viņam ir grupa «Inde»), bet Andris, sākumā pamēģinājis spēlēt basģitāru dejās «Pūt, vējiņi!» estrādē, tika izbalsots par labu Uldim Šokolejam un tad nonāca neredzamajā pusē - skaņu režisora darbā.
«Jau tad man radās doma kļūt par skaņu režisoru. Bija ziņa, ka konservatorijā tiks komplektēts skaņu režisoru kurss, es piezvanīju firmas «Melodija» vadītājam Aleksandram Grīvam, ka nevēlos būt viens no daudziem vijolniekiem orķestrī, bet gan kļūt par skaņu režisoru. Diemžēl šo kursu toreiz neatvēra, un es gadu vēlāk iestājos konservatorijas Kultūras fakultātē. Mana kursa kolēģe bija arī tagad slavenā aktrise un mūziķe Raimonda Vazdika,» piebilst Andris.
Vienubrīd viņš gadu nostrādāja Liepājas simfoniskajā orķestrī par vijolnieku un teātrī par skaņu operatoru - tas bijis režisora Oļģerta Krodera laiks. «Notika Liepājas teātra viesizrādes Rīgā, ļoti nopietna Krodera izrāde. Es biju tikko iestājies konservatorijā, īsti nesapratu, kas notiek galvaspilsētā, mobilo telefonu vēl nebija. Izrādes dienā man trāpījās dzimšanas diena, pēc rīta izrādes teātrī iedzērām šampanieti, un es pa dienu aizmigu. Pamodos piecas minūtes pirms vakara izrādes sākuma. Ierakstu lente teātrī uz maģa stāv gatava, skriešus metos turp. Sprints cauri Vecrīgai. Kroders bija pavēris priekškaru un iznācis pie skatītājiem: «Mums diemžēl pazudis skaņu operators, pagaidīsim, viņš ir labs cilvēks, kaut kas ir noticis, gan jau tūlīt būs.» Režisors man nevienu sliktu vārdu pēc tam neteica, bet tā man bija mācība visam mūžam: vienmēr jābūt precīzam,» nosaka Andris.
Pirmais nopietnais ieraksts Grīnbergam bija mūzika Radioteātrim, izrādei «Mucenieks un muceniece», kurā piedalījās tādas leģendāras personības kā Edgars Liepiņš, Ēvalds Valters un Raimonds Pauls. «Pauls ievēroja mani, acīmredzot kaut kas manos ierakstos viņam patika. Turpmākos gadus strādāju kā viens no galvenajiem skaņu režisoriem tieši sadarbībā ar maestro,» palielās jubilārs un atzīst, ka pats sākumā nedaudz no Paula baidījies - bija jāpierod pie viņa smalkajiem jociņiem. Ar laiku sadarbība pāraugusi ikdienas darbā studijā, kad Andris Grīnbergs un Raimonds Pauls bijuši divi vien. Andris pat teic, ka starp abiem pastāvējusi uzticēšanās. «Maestro man ļoti uzticējās un pat savu sintezatoru «Yamaha DX7», kura cena bija kā jaunākajam žigulim, vienkārši deva līdzi uz mājām, es programmēju jaunus tembrus nākamajiem ierakstiem. Esmu arī divreiz bijis pie viņa mājās. Pauls reiz nosmēja: piedod, man te suns sačurāja, tu neiekāp,» pasmaida Andris.
Grīnberga skaņu režijā tapa daudzi slaveni ieraksti platēm, filmai «Dubultslazds», ieraksti ar Aļņa Zaķa vadīto Latvijas Radio orķestri, Gunāru Rozenbergu, Viktoru Lapčenoku, Aiju Kukuli, Ritu Trenci, Valēriju Ļeontjevu, Žoržu Siksnu, Laimu Vaikuli un daudzām citām slavenībām.
«Kā es neierakstīju Allu Pugačovu? Viņa bija atbraukusi uz Rīgu un apmetās Paula Jūrmalas mājā. Maestro man saka: «Rīt būs Alla, sagatavo ierakstu studiju, lai viss būtu labi, viņa ir diezgan cimperlīga.» Man bija drusciņ stresiņš, sēžu studijā un gaidu. Zvana Pauls: «Grinbergs, tu zin ko, Pugačova šodien nebūs, vakar pie manis izdzēra divus šnabjus, šodien nebūs. Tu samiksē fonogrammu, sūtīsim uz Maskavu, lai viņi paši raksta balsi!» Tā arī notika, jo visām Paula dziesmām bija arī krievu versiju varianti,» izstāsta Andris.
Andris Grīnbergs atzīst, ka «Remix» laiks bijis visauglīgākais viņa karjerā. «Es biju viens no grupas dalībniekiem, kurš īpaši nedarbus nestrādāja, drīzāk mēģināju novērst to sekas,» pasmaida bijušais remiksietis. Viņš atceras arī firmas «Melodija» laiku, kad studijā tika ierakstīta «Līvu» lieliskā plate «Kurzemes saules ceļš», Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera «Lāčplēsis» - milzīga apjoma ieraksts, kas toreiz aizņēmis trīs skaņuplates, un darbs ildzis 11 mēnešus. Viņš ierakstījis pēdējo vinila skaņuplati grupai «Bet bet», tapuši arī Olgas Rajeckas, Arņa Medņa, Marhila un daudzi citi ieraksti. Pateicoties Andrim, grupa «Līvi» ierakstīja pirmos ierakstus Latvijas Radio. «Neviens īpaši nekontrolēja, cik dziesmu ieraksta - kopskaitā ierakstījām sešas. Es lielā mērā pievērsu uzmanību dziedātāju balsīm, lai panāktu maksimāli labu izpildījumu un lai dziedātājs studijā justos komfortabli. Arī Ievai Akuraterei esmu plati ierakstījis. Toreiz bija vēsturiskā dziesma «Palīdzi, Dievs!». Kad pie tās nonācām, Ieva pajautāja, vai tiešām drīkst ierakstīt, vai tiešām to izdos. Es teicu - jā, nebaidies!»
Andrim izdevies vienu mēnesi pastrādāt Amerikā, lieliskā skaņu ierakstu studijā «Master Sound Astoria» Ņujorkā, kādas iepriekš bija redzējis tikai uz glancēto žurnālu vākiem. «Bija noīrēts mazs dzīvoklītis Manhetenā, katru dienu ar metro braucu uz studiju Kvīnsā, bija lieliski mūziķi, kuri piedalījās ierakstos. Slavenākais - Deivids Sanborns, saksofonists, spēlēja fantastiski, unikāls saksofona tembrs. Ierakstījām vienu viņa skaņdarbu skaņuplatei, un es redzēju, kā ASV studijās strādā pa īstam. Mana grupa «Remix», vēlāk ar nosaukumu «Rīga», tajā laikā uzturējās pavisam netālu, Ņūdžersijā,» pauž stāstītājs. «Vienreiz ar pasūtītu limuzīnu kopā ar Aldi Ermanbriku aizbraucām uz viņu koncertu.»
Kaut arī dzimis liepājnieks, Andrim ar Jāni Grodumu tuvāka draudzība izveidojusies tikai Groduma pēdējos dzīves gados. Pazīstami gan bija ļoti sen. Bija jau ierakstīti vairāki «Līvu» albumi, kad kāda Andra paziņa vēlējās iemācīties spēlēt basģitāru, un Andris viņu iepazīstināja ar Groģi. Andra Liepājas dzīvoklī spēlējuši dambreti, bet nezinājis, ka Grodums ir dambretes čempions. Bijis pie senā «līva» divreiz slimnīcā, bet Jānis runājis maz, zināja daudz vairāk nekā pateica skaļi, intelektuāli bija gudrāks un dziļāks - domā Andris.
Viņš atceras, kā iepazinies ar Uldi Marhileviču: «Viņš ir par mani nedaudz vecāks, un, mācoties Liepājā mūzikas vidusskolā, mums īpašu kontaktu nebija, es vēl biju sīkais. Viņš mācījās pie Paula estrādes kursā, un dziesma «Lūgums» jau bija iekļuvusi «Mikrofona» aptaujā - liels mākslinieks. Man kopmītnēs tika ierādīta istabiņa, eju meklēt savu vietu, bet manā gultā viens atlūzis guļ - Marhils!»
Darba gaitas liepājnieku aizvedušas arī uz Radio SWH studiju, kur 1993. gadā no reklāmām sākumā neviens neko īpaši nesaprata, un pirmās bijušas improvizācijas. Kad radio ir lielākais pļaujas laiks? Protams, vēlēšanas. Radio SWH bija vienīgais profesionālais privātais radio. Ēterā vēlējās iekļūt vai katrs, notika visādi kuriozi. «Ar Zigmaru Liepiņu uz to gan skatījāmies visai šķībi, bet, piedodiet par izteicienu, nauda nesmird! Nesaukšu politiķus vārdos, bija tādi, kuri ar kāju vēra durvis vaļā - mēs solīsim to un šito! Sarakstījuši savas tēzes un dod man rediģēšanai, jo nevar taču runāt pilnīgas muļķības. Pirmajos gados politiskajās reklāmās bija tādi joki, ka nenobrīnīties,» pasmej Andris un pastāsta, ka reiz Vienības partija ar kādreiz slaveno Albertu Kaulu priekšgalā prasījusi - viņu programmu vajagot par katru cenu iekšā «iebāzt» trīs līdz četras reizes katrā stundā. «Gatavi arī naudu izgāzt, vajag aktieri, kurš nolasītu. Paņēmu savu piezīmju grāmatiņu, ar Zigi spriežam, kuru aktieri aicināsim. Igoru Siliņu? Viņš atnāk, atver durvis, paskatās uz politiķiem. Nē, es šito nedarīšu, un vienkārši aiziet. Zvanām Kasparam Pūcem, populārajam salavecītim. Es uzreiz viņu pabrīdinu, ka liela politiska reklāma, bieži skanēs ēterā, bet labi samaksās. Kaspars teica jā. Tā mēs ierakstījām neskaitāmus reklāmas variantus, un Pūce vēl savā runā izspēlēja tekstu pārspīlētā intonācijas manierē,» klāsta skaņu režisors.
Andris Grīnbergs piebilst, ka no visiem mūsu slavenajiem latviešu aktieriem tikai apmēram trešdaļa var piedalīties audio reklāmās, jo tas ir diezgan specifisks darbs, intonācijā jābūt ļoti precīzam. Bijuši arī iecienīti aktieri, kuri biežāk šim darbam aicināti - Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, bet, piemēram, runājot par Viju Artmani - galvenais nebija, ko viņa ierunā, bet ka tā ir tieši viņa.
«Kopā ar Zigmaru Liepiņu pie SWH studijas nodibinājām ierakstu izdevniecību un izdevām apmēram 56 nosaukumu albumus, tajā skaitā «Parīzes Dievmātes katedrāli». Esmu ierakstījis arī Imanta Kalniņa CD albumu ar viņa sacerēto dziesmu «Pilsētā, kurā piedzimt vējš», kas vēlāk kļuva par Liepājas himnu. Radio SWH bijām apgādāti ar visu pašu labāko skaņu ierakstu aparatūru. Uzbūvējām tajā laikā vismodernāko studiju Latvijā,» Andris neslēpj, ka pašam pēc 13 gadiem Radio SWH kaut kas bija apnicis. Viņš vēlējies pārmaiņas.
Andra skolotājs, skaņu režisors Jāzeps Kulbergs reiz teica, ka skaņu režisors var jebkurā gadījumā būt arī eksperts. Un Andri ieinteresēja tieslietas, jo kriminālistika ir interesanta sfēra, pavisam kaut kas cits. Ieguvis juridisko izglītību, Kriminālistikas pārvaldē Andris ir strādājis ar liela apjoma krimināllietām, kurās iejaukti arī politiķi. Kopskaitā izskatījis apmēram 352 kriminālprocesus, pēc tam kā privātais eksperts vēl kādus 100. Skaļas lietas. Piemēram, Jūrmala citu pilsētu starpā ļoti izceļas ar kukuļņemšanas lietām, tas arī presē plaši atspoguļots. Secinājums? Diemžēl politiķi no citu kļūdām nemācās, bet vēl cenšas cits citam ieriebt.
«Pie mums mājās notika muzicēšanas vakari: vectēvs spēlēja vijoli, tēvs dziedāja, māte spēlēja klavieres. Diski un plates ar dažādu mūziku man mājās ir vairāk par simt nosaukumiem, bet atsevišķi faili - tūkstošos. Es pats esmu tikai piespiedu kārtā arī komponējis, jo iedvesmojos no Zigmara Liepiņa idejas, ka nevajag būt grafomānam. Zigmars, reiz klausoties kaut kādu šlāgeri, man pa jokam teica: «Es tādus varētu sacerēt piecus dienā.» Es atbildēju, ka arī es varētu vienu, bet vai vajag. Ja nopietni, esmu uzrakstījis tikai dažus skaņdarbus reklāmām un arī mūziku multiplikācijas filmai «Fantadroms». Mūzika un citi mākslas darbi ir jārada tikai tad, ja ir iedvesma un tā nāk no pasaules kopīgās informatīvās telpas. Es lieki neko nerakstu, jo visi skaņu režisori ir ļoti paškritiski - mēs labi zinām, kā vajag un kā nevajag,» sarunu noslēdzot, vērtē Andris Grīnbergs.
