Pastāv teiciens, ka viss plūst, viss mainās. Tāda ir lietu ierastā kārtība, un nevienu tas īpaši neizbrīna. Gluži pretēji – pārsteigums rodas tad, ja gadu desmitiem nemainās nekas. Pilnīgi nekas. Teiksiet, tas nav iespējams?
Murmanska ir liela ostas pilsēta Krievijas Federācijā, kas atrodas Kolas pussalā aiz Ziemeļu polārā loka. Līdz kaimiņiem norvēģiem vai somiem jābrauc vien pāris stundu. Taču īpatnējais ir tas, ka pilsētā pie Barenca jūras nav daudz lietu, kas laika gaitā būtu mainījušās, lai cilvēkiem atvieglotu sadzīves apstākļus. Iespējams, tāpēc Murmanskas iedzīvotāju skaitam ir tendence strauji samazināties. Visi, kuri to spēj un vēlas, pilsētu pamet. Uz neatgriešanos.
Kaut arī Murmanska atrodas vien 108 kilometrus atstatu no Norvēģijas robežas un nedaudz mazāk nekā divsimt kilometru no Somijas robežas, lielu šīs krievu pilsētas daļu vēl aizvien nav sasniedzis 21. gadsimtam atbilstošs dzīves līmenis. Murmanskas Ļeņina rajonā atrodas vāciešu celtas mūra ēkas, kurās tādas ērtības kā tualetes un iespējas nomazgāties vēl joprojām nav, tāpēc iedzīvotājiem neatliek nekas cits kā savas vajadzības nokārtot dēļu būdiņā jeb sausajā tualetē, kas atrodas ielas malā. Ziema vai vasara, bet smaka no tās ir vienkārši briesmīga, jūtama pa lielu gabalu. Lai koka mazmājiņā ieietu, nepieradušam cilvēkam gandrīz vai vajadzīga drosme, kā arī gāzmaska. Taču tā ir tikai puse bēdas. Iedomājieties, kādas var būt izjūtas, ja turp, kur ķeizars dodoties kājām, jāiet ziemā 30 grādu salā, kas pilsētā aiz Ziemeļu polārā loka nav reta parādība.
Ne mazāk apgrūtināta ir iespēja nomazgāties, nemaz nerunājot par vajadzību izmazgāt veļu. Lūdzu, otrā ielas galā atrodas ūdens pumpis! Vietējie iedzīvotāji atzīst, ka agrāk viņi gājuši mazgāties uz publisko pirti, taču tagad tā slēgta. Arī veļas mazgāšana sagādā lielas grūtības, kādām, būsim godīgi, mūsdienās vispār nevajadzētu būt. Kanalizācijas neesamība mājā nozīmē, ka nav iespējams pieslēgt veļas mazgājamo mašīnu. Tātad ceļš ar spaini rokās līdz ūdens pumpim, lai, piemēram, izmazgātu un kaut cik izskalotu palagus un segas pārvalkus, jāmēro vairākas, pat piecas, reizes! Taču ko darīt dienās, kad termometra stabiņš sasniedzis mīnus 30 grādu atzīmi un ūdens pumpī ir sasalis?
Pieļaujams, ka vismaz daļa Murmanskas iedzīvotāju ir bijuši Norvēģijā vai Somijā un pavērojuši dzīves līmeni tur. Kādas izjūtas viņiem rodas, atgriežoties dzimtajā pilsētā pie Barenca jūras?
Nesen »Vakara Ziņu« lasītājiem vēstījām par sadzīves apstākļiem Krievijas Federācijas Aizbaikāla novada administratīvajā centrā Čitā, kas godam pelnījusi šīs valsts atkritumu galvaspilsētas statusu. Diemžēl Murmanskā situācija nav labāka ne par mata tiesu. Uz to vairākos video sižetos interneta kanālā «Youtube» norādījis populārais blogeris Iļja Varlamovs. Sadzīves atkritumu urnu pilsētas ielās vai nu vienkārši nav, vai arī tās pilnas ar kaudzi, līdz ar to drazas mētājas it visur, kur vien atrodama brīva vieta. Taču Murmanskas iedzīvotāji, vismaz viena to daļa, lieki sevi neapgrūtina. Ja reiz tuvumā nav konteineru, gružu maisu var izmest ārā pa dzīvokļa logu pa taisno uz ielas. Varlamovs vienā no saviem video sižetiem piebilst, ka pa ielām, vismaz logu tuvumā (zem tiem), labāk nestaigāt, jo var gadīties, ka kāds uz galvas uzmetīs maisu ar sava atkritumu spaiņa saturu. Smieklīgi? Nē, tā ir neapskaužama situācija. Par savu drosmi to atklāt visai pasaulei blogeris Varlamovs saņēmis smagu kritiku no Murmanskas administrācijas pārstāvjiem - pilsētas tēviem. Dažādu līmeņu administratīvo vadītāju šajā pilsētā ir neizprotami daudz.
Laikus nesavākti un neizvesti gruži izplata ne tikai ļoti nepatīkamu smārdu, tos labprāt izrevidē žurkas un suņi. Kas attiecas uz cilvēka labākajiem draugiem, jāatzīst, ka bezsaimnieka suņu Murmanskā ir lērums. Tie sastopami it visur - plašajā ostas teritorijā, pilsētas ielās un skvēros.
Murmanska ir viena no nedaudzām vietām, kam raksturīga polārā nakts. Daudzi iedomājas, ka tā ir absolūta tumsa visas diennakts garumā, taču tik traki nav - pāris stundu dienā esot krēslains, līdz atkal kļūst pavisam tumšs. Staigājot tumšā laikā pa ielu, protams, vajag uzmanīties vairāk nekā parasti, jo pastāv lielākas iespējas paklupt vai pakrist.
Murmanskas ielās un centra laukumos paslīdēt uz ledus, krist un salauzt kāju ir vislielākās iespējas arī gaišajās diennakts stundās. Nesaprotamu iemeslu dēļ ietves un ielas netiek kaisītas! Viena no pavisam retām vietām, kur rūpīgi notīrīts sniegs un ledus un kaisīts ar pretslīdes materiālu, ir ietve Murmanskas pilsētas administrācijas ēkas priekšā! Ko tur brīnīties? Ir deputāti, kuri pelnījuši daudz labākus apstākļus, un pārējie, kuriem jāiztiek tā, kā ir.
Līdzīgi kā daudzas pilsētas, arī Murmanska varētu lepoties ar senu koka arhitektūru, ja vien nebūtu viens vai pat vairāki «bet». Absolūti lielākā daļa seno koka māju atrodas avārijas stāvoklī: pat elementāru remontu tās nav piedzīvojušas desmitiem gadu, nemaz nerunājot par atbilstošu uzturēšanu. Ēkas ar izpuvušām sienām un logiem, bez kanalizācijas un citām labierīcībām dzīvošanai ne tikai nav piemērotas, tās ir pat bīstamas. Nereti kādā no šīm pagātnes lieciniecēm izceļas ugunsgrēks, taču biedējošākais ir tas, ka vietējie ugunsdzēsēji palīgā nesteidz. Līdz ar to ēka deg, līdz nodeg pavisam un no tās pāri paliek krāsmatas, kas dūmo un gruzd vairākas dienas.
Apziņa, ka mūsdienās kaut kur pasaulē šādās ēkās vēl atļauts dzīvot cilvēkiem, ir biedējoša. Tā vienkārši nedrīkstētu būt. Turklāt tas notiek valstī, kas citā valstī neatlaidīgi vēlas ieviest savu kārtību.