VAKARA ZIŅAS. Liepājas pludmales glābēja Agnese Jansone: Patiesībā slīkšana ir baisi klusa

Vai iespējams nodrošināties, lai nelaime mums mestu līkumu? To droši vien vēlētos pilnīgi ikviens cilvēks, taču tik maz ir tādu, kuri būtu gatavi ievērot kaut minimālās prasības, lai sevi un savus mīļos elementāri pasargātu no riska. Latvija ir valsts, kurā traģisku nelaimes gadījumu nudien netrūkst. Viena no nelaimēm ir lielais slīkšanas gadījumu skaits. Tāpat diemžēl esam «rekordisti» saistībā ar nelaimes gadījumiem, kuri skar bērnus. Bieži vien tās ir sekas bezatbildībai, piemēram, nepieskatīšanai.

15. septembrī noslēdzas vasaras sezona Liepājas pludmales glābšanas dienestā, kur par iedzīvotāju drošību gādāja astoņi glābēji, viena glābēja un glābšanas dienesta instruktors. Lai uzzinātu vairāk, kāda bijusi aizvadītā vasara, kā arī dažas ar drošību saistītas lietas, uz sarunu aicināju pludmales glābēju un sertificētu pirmās palīdzības pasniedzēju Agnesi Jansoni. Viņa Liepājas pludmales glābšanas dienestā strādā jau trīs gadus.

Glābēji pārsvarā ir spēcīgas miesasbūves puiši. Sastapt pludmales glābšanas dienestā slaidu, smalkas uzbūves daiļā dzimuma pārstāvi gadās reti. Kāds bija jūsu ceļš uz šo amatu?

Abi mani amati - pludmales glābēja un pirmās palīdzības pasniedzēja - ir cieši saistīti. Kopā ar vēl vienu pirmās palīdzības pasniedzēju, instruktora palīgu apmācījām glābšanas dienestā strādājošos puišus paplašinātajā jeb 40 stundu programmā, kurā ietilpst divu glābēju tehnika. Pamatdoma, ko sniedz šīs apmācības, ir spēja sastrādāties komandā: kopā ar ugunsdzēsējiem, neatliekamās palīdzības mediķiem un citu dienestu pārstāvjiem. Kad kursi bija galā, Liepājas pludmales glābšanas dienesta galvenais instruktors Ritvars Šenvalds mani uzrunāja un jautāja, vai nevēlos pievienoties viņa komandai. Ilgi nebija jādomā, jo iekšējās izjūtas bija pozitīvas un rosināja piedāvājumu pieņemt. Man ļoti patīk glābēju darba ikdiena un viss, kas ar to saistīts. Iespējams, ka tas nācis no bērnības, jo manī mīt tāds mazais pasaules glābējs. Ne katram šis darbs būs piemērots, tas gan…

Vēlos piebilst, ka es neesmu vienīgā meitene Liepājas glābēju rindās. Pirms gadiem šeit strādāja vēl viena glābēja.

Ko glābēja darbs prasa no jums pašas? Lai kādu glābtu, vajag gan zināšanas, gan, pieļauju, arī fizisku spēku.

Protams, ka fiziskais spēks ir nepieciešams. Nevaru sevi salīdzināt ar pārējiem glābšanas dienesta darbiniekiem, kas par mani ir daudzkārt spēcīgāki, taču glābšana ir ļoti izteikts komandas darbs. Katram no mums ir sava stiprā puse. Visi kolēģi, tāpat kā es, strādā vēl otrajā darbavietā, kas nozīmē, ka ikvienam no mums piemīt atšķirīgas zināšanas un pieredze, kas šajā darbā lieti noder. Divi no mūsu glābējiem ir ugunsdzēsēji; divi - mediķi, viens gatavojas kļūt par mediķi; viens strādā Valsts policijā, kā arī mums ir pašvaldības policijas darbinieks. Līdz ar to varu teikt tā - protams, ar fizisko spēku neizceļos, taču spēju savākties un zinu, kā rīkoties satraukuma pilnās situācijās, kur ātri jāpieņem vairāki lēmumi. Runa ir par pirmās palīdzības sniegšanu. Taču viena lieta piemīt mums visiem - tās ir komunikācijas prasmes. Mums ar pludmales apmeklētājiem jāstrādā preventīvi, tas nozīmē, jāiet klāt cilvēkiem un jāprot ar viņiem runāt.

Tāpat arī jāseko līdzi, vai ir pieskatīti bērni. Ja pamanu kādu bērnu, kurš ūdenī atrodas viens, eju pie viņa ar smaidu sejā, lai mazo neizbiedētu. Kaut arī mums ir glābēju formas tērpi - sarkani šorti un koši dzeltens T krekls, kam mugurpusē liels uzraksts «Pludmales glābšanas dienests», cilvēki, it īpaši jau bērni, mūs ieraugot, dažkārt pat baidās, it kā viņi būtu izdarījuši ko aplam. Šī iemesla dēļ ar mazajiem runāju draudzīgi, lai viņi neaizskrietu uz citu pusi vai arī vēl dziļāk jūrā un līdz ar to problēma nesaasinātos. Mums jāspēj raisīt uzticību, lai bērns varētu par sevi pastāstīt. Visbiežāk jau viņu vecāki turpat netālu arī ir. Problēma ir tā, ka nevar to bildi «savilkt kopā», kurš uz viņu skatās. Tāpēc mums vienmēr jāpārliecinās, vai pludmalē ir kāds pieaugušais, kurš pieskata bērnus.

Ja esam sākušas runāt par bērniem, tad par viņiem arī turpināsim. Vai nepieskatīti bērni, jūsuprāt, Latvijā ir problēma vai arī tas ir pārspīlēts?

Diemžēl tā ir problēma. Nevēlos visus cilvēkus bāzt vienā maisā, jo gan mēs, gan arī situācijas ir atšķirīgas. Ir vecāki, kuri, kad viņus uzrunājam, ieslēdz aizstāvēšanās funkciju, ka viņš nav slikts, jo savu bērnu taču pieskata. Nereti pieaugušais neaizdomājas, ka no sava bērna atrodas pārāk tālu. Ja vecāki aiziet uz pludmali kopā ar bērniem un ja mazie grib peldēties, pieaugušajiem jāatrodas turpat, rokas stiepiena attālumā. Ideālā variantā peldēties dodas visi kopā. Taču, ja ļoti negribas iet peldēties kopā ar mazo tāpēc, ka ūdens par aukstu vai vējš par lielu, ir jābūt krastā un ar skatu uz bērnu, nevis viedtālrunī vai grāmatā. Diemžēl ir piedzīvoti arī tādi gadījumi, kad bērni skraida pa jūru, taču viņa vecāki atrodas ar muguru pret savām atvasēm - sauļojas, nepievēršot viņiem uzmanību. Kad tu kā glābējs, pieejot klāt, saki, ka tā nav īsti labi, vienmēr seko atrunas, ka viņš taču visu redz, bērns ir tepat un nekas ļauns nevar notikt.

Galvenā problēma, ar kuru es saskaros arī pirmās palīdzības sniegšanas kursos, ir tāda, ka cilvēki diemžēl nesaprot potenciālo bīstamību, kamēr kas nenotiek. Kamēr nelaime nenotiek ar mums pašiem, pieņemam kā pašu par sevi saprotamu, ka ar mani jau viss būs kārtībā un nekas slikts nenotiks. Tikai tad, kad notiek reāla saskare ar bīstamām situācijām, cilvēks beidzot sāk aizdomāties, ka būtu jāpievērš lielāka uzmanība kādām lietām un vairāk jāzina kaut vai tā pati pirmās palīdzības sniegšana. Taču, ja atgriežamies pie bērnu pieskatīšanas - jā, tā ir viena no lielākajām problēmām Latvijā.

Kas man kā pieaugušam cilvēkam būtu jādara, pamanot bērnus, kuri bez pieskatīšanas atrodas pie ūdenstilpes?

Jebkurā gadījumā ieteicams pieiet bērnam klāt un piesardzīgā, patīkamā balss intonācijā, lai viņu nenobiedētu, sākt runāt. Pajautāt: «Hei, vai tu šeit esi viens pats? Vai mamma vai tētis arī ir šeit?» Ja bērns var pamāt ar roku un redz, ka pieaugušais māj pretī, ja attālums starp viņiem nav liels, tad viss ir kārtībā. Taču, ja saprotam, ka bērns pludmalē atrodas viens pats, ir jāsaglabā miers, īpaši tā mazā dēļ, jo, pamanot, ka pieaugušais sāk uztraukties, arī bērns var krist panikā, turklāt pat tad, ja vēl pirms īsa brīža viņš bija pavisam mierīgs. Ja šāda situācija pludmalē ir, jāvēršas pie glābšanas dienesta darbiniekiem. Viņi momentā iesaistīsies, sāks meklēt vecākus un risināt radušos problēmu.

Sarežģītākās situācijas gadās tad, ja bērns vēl ir maziņš, nerunā un nevar pastāstīt, kā izskatās mamma, kas viņai ir mugurā. Nedod dievs, ja viņš vēl sāk satraukties, kā rezultātā pat aizmirst, kā mammu sauc, nemaz nerunājot par telefona numuriem, kurus mūsdienās no galvas zina tikai daži cilvēki. Tā ir viena ļoti svarīga lieta, kuru vajadzētu iemācīt ikvienā ģimenē - vismaz viena vecāka telefona numurs bērnam būtu jāzina no galvas. Taču labāk, lai zina abus!

Šogad pludmales sezona ir beigusies. Kā jūs varat to raksturot? Kāda tā bijusi Liepājas pludmales glābšanas dienestam?

Pieļauju, ka uz šo jautājumu katram dienesta glābējam būs sava atbilde. Tas ir maiņu darbs, kur katrā maiņā strādā citi cilvēki. Līdz ar to vienai maiņai varbūt doties palīgā nelaimes gadījumos sanāk biežāk, citai - retāk. Runājot par sevi, varu teikt, ka man aizvadītā vasara bijusi salīdzinoši mierīga, taču tik un tā šosezon Liepājas pludmalē ir bijuši divi slīkšanas gadījumi. Parasti tie saistīti ar alkohola lietošanu. Aizvadītajā vasarā Liepājā notika pludmales festivāls, kurā arī mūsu glābšanas dienesta darbinieki nakts laikā dežurēja pie ūdens. Uzraudzīja, lai cilvēki neiet peldēties un sevi nepakļauj riskam. Festivāla otrās dienas rītā glābšanas dienestā atskanēja tālruņa zvans, ka jūrā kāds slīkst. Vīrietis, kurš ļoti stiprā alkohola reibumā bija iegājis peldēties, vairs nespēja saviem spēkiem izkļūt no ūdens. Protams, mūsu puiši brauca palīdzēt. Vīrietis atradās pie samaņas, bet slīkšanas fakts bija noticis, tāpēc mēs izsaucām neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo pēc jebkuras slīkšanas fakta cilvēks ir jāaizved uz slimnīcu pārbaudīt. Ir tāds fenomens kā sausā slīkšana, kad, izkļūstot no ūdens, cilvēkam nosacīti viss ir kārtībā, taču nekad nevar zināt, vai plaušās nav nokļuvis kaut minimāls daudzums ūdens. Ja tā ir, pēc kāda laika ķermenis sāk nesaprast, kas par lietu, kas tur ir. Plaušas it kā saka: «Dabū to šķidrumu ārā!» Tajā brīdī ķermenis aizsargājoties sāk piepildīt plaušas no iekšpuses ar šķidrumu. Ja tā gadās, cilvēks aiziet mājās, noguļas savā gultiņā un var aiziet bojā, ja kāds neizsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību. Cilvēks nespēj vairs paelpot, plaušas ir pilnas ar šķidrumu, taču fiziski viņš jau sen ir prom no ūdenstilpes, kur sākotnēji noticis negadījums.

Lielākā daļa ļaužu svēti tic, ka slīkšanas brīdī kārtīgi saelpojamies ūdeni, tāpēc mums ar to ir pilnas plaušas. Patiesībā ir pavisam citādi! Kad cilvēks slīkst, spazmatiski tiek vērts ciet kakla muskulis. To ķermenis dara neapzināti. Slīkšanas brīdī mēs īsti nevaram ne ieelpot ūdeni, ne normāli elpot, ne arī pakliegt. Patiesībā slīkšana ir baisi klusa. Tādēļ to vienkārši var palaist garām, nepamanīt un atģisties vien tad, kad nelaime jau ir notikusi. Slīcējs izskatās pēc pludiņa, ja salīdzina kustības: te galva līdz zodam būs virs ūdens, te - zem ūdens, un tā kādu mirkli.

Kāda jums kā glābējai ir spilgtākā pieredze, kas saistās tieši ar slīkšanas gadījumiem?

Tas bija pagājušajā vasarā. Ar džipu braucu apgaitā gar jūras krastu, un man nāk pretī sieviete lielām, izbaiļu pilnām acīm un kaut ko tā kā vēlas man teikt. Apstājos. Pirmā lieta, kas mums pēc instrukcijas ir jādara - jāziņo pa rāciju attiecīgais notikums un situācija, lai pārējie nepieciešamības gadījumā būtu gatavi iesaistīties un palīdzēt. Sieviete man stāsta, ka viņai ir pazudis dēls. Pēdējo reizi viņa dēlu ir redzējusi ūdenī, piebilstot, ka šī ir viņu abu pirmā reize pie jūras. Tas bija vissatraucošākais, jo cilvēki, kuri pie jūras ir uzauguši, zina tās spēku, kādas var būt straumes, kā var mainīties vēja virziens un dziļums. Apzinās, ka pēc lielākām vētrām var būt izskalotas bedres, tāpēc jāuzmanās. Brīdī, kad pie manis pienāca sieviete, tajā pludmales zonā biju viena pati. Man skaidrs, ka jāreaģē un situācija jārisina nekavējoties. Novēroju, ka todien visu dienu ir pūtis dienvidrietumu vējš, tātad puika ir jāmeklē kādus 200 metrus uz ziemeļiem, jo, visticamāk, viņš ar viļņiem ir aizpūsts uz sānu. Uzreiz ar binokli noteiktajā virzienā meklēju pēc apraksta atbilstošu deviņus gadus vecu puiku. Ieraudzīju. Atstāju binokli sievietei, lai viņa turpina pati skatīties, un devos pie puiša. Piegāju klāt un jautāju: «Vai tu esi Jānis?» Viņš uz mani paskatījās lielām acīm, sabijies un atbildēja: «Jā, es esmu Jānis.» Teicu viņam, ka mamma ir pārbijusies un viņu meklē. Toreiz viss beidzās laimīgi. Kaut gan tā ir problēma - cilvēki, kuri jūru nezina, pat neiedomājas, ka straume, pašiem to nemanot, viņus var 200 vai 300 metru aiznest uz sānu. Iznākot no ūdens, vairs nesaprot, kur atrodas un kur palikuši pārējie. Tad var sākties apjukums un izbīlis.

Mums, glābējiem, jārēķinās, ka var sēdēt glābšanas stacijā pie kamerām, novērot pludmali un viss ir mierīgi, bet tad pēkšņi - bladāc! - notiek nelaimes gadījums, kad jāreaģē un situācija jārisina ļoti ātri.

Aizvadītā vasara, šķiet, atmiņā paliks ar to, ka pludmales glābējiem bija darīšanas ne tikai ar cilvēkiem…

O, jā! (Smejas.) Nesen, augustā, bija viens gadījums, taču tas nenotika manā maiņā, tāpēc pārstāstīšu savu kolēģu teikto. Glābšanas dienesta darbinieki devās apgaitā ar laivu un pamanīja, ka kāds cilvēks, esot ūdenī, viņiem māj ar roku un kaut ko rāda. Viņi jau nodomāja, ka tūlīt vajadzēs kādu glābt, taču, izrādās, jūrā bija pamanīta čūska. Puiši izmantoja ūdens necaurlaidīgu maisiņu čūskas notveršanai un to izveda ārā no jūras, lai rāpulis neturpinātu apdraudēt cilvēkus. Esot jau glābšanas stacijā, tika sazvanīts attiecīgais dienests, kas čūskai atbrauca pakaļ un aizveda to prom.

Šovasar saskarsme ar dzīvniekiem iznākusi vairākkārt. Liepājas pludmalē tika izskalota zobenzivs - tas gan notika manā maiņā. Atrados mūsu otrajā postenī dienvidrietumu pludmalē, ar binokli veicu novērošanu. Pirms desmit minūtēm vēl nekā nebija, bet, skatoties otrreiz, pamanu kaut ko, kas it kā ir līdzīgs ronim. Vispirms noziņoju puišiem pa rāciju, ka kaut kas ir izskalots no jūras - izskatās, ka ronis. Piebrauca kolēģi, sāka to celt, un es, skatoties uz dzīvnieka formām, sapratu, ka ronis tas nebūs vis!

Tāpat bija arī gadījums, kad pludmalē mūsu centrālās glābšanas stacijas priekšā no ūdens bija iznācis valzirgs. Īsts, dzīvs valzirgs! Tas gan notika pēc darbalaika, pēc pulksten desmitiem vakarā, tāpēc mūsējie nebija pirmie, kas to pamanīja.

Un vēl bija arī alnis. Vienā jaukā dienā atnācām uz darbu un konstatējām, ka pludmalē izskalots alnis. Diemžēl gājis bojā, droši vien noslīcis, bet tas vienalga šķita dīvaini. Tāpēc es pie sevis smejos, ka aizvadītā vasara mums bijusi dzīvnieku sezona.