Jauno sezonu sācis arī Dailes teātris, un tā direktors Juris Žagars ar lepnumu teic – gaidāmie jauniestudējumi būs ekskluzīvi, izaicinoši, provokatīvi un koši.
«Man teātra direktora amatā atlikuši vēl trīs gadi, un tāpēc uz nākotni skatos šajā trīs gadu nogrieznī - kas notiks pēc trim gadiem, kad mēs ar Viesturu [Kairišu], iespējams, beigsim darbu šajā teātrī, jo mums ir piecu gadu līgums. Tāpēc šo teātri gribu atstāt labā sportiskā formā - sakārtotu, ar labu aktieru sastāvu, ar labu tehnisko nodrošinājumu, ar vismaz paremontētām telpām, ar zināmu repertuāra tradīciju. Un pats galvenais - ar reputāciju, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski.»
Par to, ka teātrim jau ir reputācija, Juris Žagars nesen pārliecinājies Aviņjonas festivālā sarunā par nākotnes sadarbību ar vienu no pašlaik Eiropas zināmākajiem režisoriem Ivo van Hovi, kas ir nākamās Rūras triennāles (lielākais teātru festivāls Eiropā) mākslinieciskais direktors. «Kad gribēju iepazīstināt viņu ar Daili, ar to, ko mēs darām, kas esam, viņš man uzreiz atbildēja - netērē laiku, esmu jau dzirdējis par jums, man ir stāstīts. Un tad es nodomāju: tas jau ir labi! Par mums runā, ka ir tāds teātris Baltijā, kas dara jaunas, interesantas lietas. Runājot ar ārzemju režisoriem par iestudējumiem Dailē, man jau tagad ir daudz vieglāk - nav jāsāk no nulles. Par mums ir dzirdēts, un tas nav maz. Tāpēc gribu, lai pēc tiem trim gadiem par mums patiešām zinātu un mēs būtu redzēti un pamanāmi ne tikai Latvijā.»
Nav noslēpums, ka, ķeroties pie liela mēroga iestudējumiem, teātra vadībai nākas riskēt, tāpēc likumsakarīgs ir jautājums, vai teātra direktors vienmēr izvērtē visus riskus, kas varētu rasties. «Sportā un alpīnismā ir tāds jēdziens kā kontrolēts risks, un man šo divu jēdzienu pretruna patīk vislabāk. Risks mākslā ir vienmēr, bet tā - pilnīgi truli riskēt - nav profesionāli. Nevar tā: kaut ko darīsim un tad jau redzēsim, kas no tā sanāk,» saka Juris. «Strādājot kopā ar režisoru un teātra māksliniecisko vadītāju Viesturu Kairišu un pārējo komandu, mums ir attīstījusies sajūta, ka zinām, ko publika «paņems»,» viņš piebilst un atzīst, ka tas nepavisam nav vienkāršs uzdevums, jo «latviešu publika ir gudra, izglītota, daudz redzējusi, izlutināta, pieredzējusi». Savu lomu spēlē arī tas, ka pašreiz kultūras piedāvājums Latvijā ir milzīgs, tāpēc «tagad, kad cilvēkam septiņās dienās ir iespēja aiziet uz četrpadsmit kvalitatīviem pasākumiem, viņš izvēlēsies vienu. Tāpēc mums ar kaut ko ir jāpievērš sev uzmanība. Mēs nedrīkstam būt pieticīgi - tas ir pats galvenais, jo Daile ir liela! Un pamanāmi varam būt tad, ja darām kaut ko drosmīgāk nekā pārējie. Vai - ja izdodas - labāk nekā pārējie».
Vai pirms stāšanās direktora amatā pirms diviem gadiem Jurim ir bijusi vīzija par to, kādu viņš gribētu redzēt savu teātri, un vai, esot šajā amatā, viņam kaut ko no tā ir izdevies īstenot? «Jā, vīzija man bija. Ikviena teātra direktora viens no sapņiem ir pilna zāle ar apmierinātu publiku - tas ir vissvarīgākais kritērijs. Un to, vai publika ir laimīga, apliecina tikai viens fakts - vai viņi pērk biļetes.» Tādēļ katru nedēļu teātra vadības sapulcēs galvenais ir jautājums - kādi ir bijuši [biļešu] pārdošanas rezultāti pagājušajā nedēļā. «Ja publika ir laimīga, tad tā ir nopirkusi biļetes, bet mēs esam laimīgi, jo redzam savas vīzijas piepildījumu. Mēs radām labas izrādes.»
Tiesa, kā norāda direktors, ir ļoti būtisks moments - «ir jābūt lepnam par to, ko tu pārdod. Jo kasi jau arī var piepildīt ar kaut ko tādu, par ko tu sevišķi neleposies un par ko būs nedaudz kauns. Bet, ja vēl varam lepoties ar to, ko pārdodam, tad drīkstam uzskatīt, ka jaunā komanda teātri vada labi. Turklāt to es nesaku par sevi, bet gan komandu, jo vienmēr esmu bijis komandā. Neprotu bez komandas strādāt!»
Sarunā viņš atzīst, ka būtu piekritis teātra direktora amatam arī tad, ja būtu zinājis par kovida pandēmiju. «Nesaprotu, kas tur ko ņemties ar pandēmiju, kā būtu, ja būtu! Mani, kurš vienmēr darbojies biznesā, kur krīzes ir permanentas, pārsteigt ar krīzēm būtu ļoti grūti,» Juris smaida un atgādina, ka gan Cēsu Mākslas festivāls, gan Žagarkalns vienmēr ir bijis pakļauts neprognozējamām krīzēm, sākot ar laika apstākļiem, dramatiskiem cenu kritumiem un kāpumiem vai reiz arī festivāla lielākā sponsora pēkšņu pazušanu.
«Nesaku, ka esmu nevainojams krīzes menedžeris, taču nav tā, ka kāda tuva krīze liek drebēt rokām vai kājām. Man ir plāni galvā, ko darīt, ja notiks tas vai tas - plāns A, B, C un D. Un arī dažādi vissliktākie varianti. Man finanšu direktors un grāmatvede vienmēr saka - nu ko tu vari vienmēr pieprasīt vissliktākos scenārijus?!» Taču, kā Juris uzsver - ja viņam kabatā ir vissliktākie scenāriji, viņš jūtoties mierīgs. «Protams, kovidu neviens nebija gaidījis, bet domāju, ka izpeldējām diezgan labi - paspējām saražot ļoti labus un kvalitatīvus produktus, kas tagad ļoti labi tiek pirkti: «Smiļģi», «Rotkho», «Degunradžus».»
Pašreiz tuvojas absolūti neprognozējama enerģētiskā krīze, kurai, tāpat kā kovidam, neviens nav gatavs, un «mēs nezinām, kāds tai būs rezultāts un kā tas visus ietekmēs». Vienīgais, kam Juris tic - ka «politiķiem būtu jābūt gudrākajai sabiedrības daļai, tāpēc ļoti ceru, ka viņiem ir padomā risinājumi un labi scenāriji, kā pēc iespējas vieglāk iziet no šīs krīzes. Esmu diezgan pārliecināts, ka nākamā valdība kardināli neatšķirsies no pašreizējās, un ļoti ceru, ka būs tie paši pamatspēlētāji un vēl kāda gudra galva. Jo nedod dievs šajā situācijā kādu negaidītu pārsteigumu, ka pie varas nāktu populisti, kas apsolītu samazināt PVN likmi un vēl visādas muļķības, kuras mēs dabūjam redzēt uz trolejbusiem… Tāpēc ļoti ticu nācijas kolektīvajam saprātam - ka neuzkāpsim uz grābekļa, ievēlot populistus».
Ņemot vērā, ka šosezon teātrī taps daudzi patiešām vērienīgi un interesanti iestudējumi, loģisks šķiet jautājums, vai Jurim kādā no tiem gribētos piedalīties kā aktierim. «Neliekuļošu - ļoti gribētos! It sevišķi, lasot lugas, un tās mūsu komanda lasa ļoti daudz. Neatceros, ka es pēdējos divos gados būtu lasījis kaut ko citu nekā tikai lugas… Protams, kā aktieris visu mūžu esmu pieradis, lasot lugas, iedomāties - o, es šo gribētu nospēlēt! Tā būtu mana loma! Un šo gan es gribētu spēlēt! Tā ir normāla sajūta, taču joprojām palieku pie tā, ka nebūtu gaumīgi un pareizi, esot direktoram, spēlēt izrādēs.»
Juris Žagars neizslēdz iespēju, ka kaut kad viņš kādu lomu varētu nospēlēt citā teātrī, «taču tam vienkārši fiziski nepaliek laika. Jo mans darbs prasa tik daudz laika, ka es pat nespēju iedomāties, kā pieslēgt smadzenes un profesionāli un kvalitatīvi, nevis tikai nohaltūrējot, kaut kur parādīties…» Cita lieta esot filmēšanās, kuras vēl var iespiest saspringtajā grafikā, «bet teātrī tas nav iespējams, jo man nekad nav bijis tā, ka loma izrādē - «klikt!», un būtu gatava. Tas prasa laiku, emocionālu pieslēgumu, analīzi, un tīri fiziski loma prasa laiku. Nevar šodien tā vienkārši kaut kur «ielēkt». Tas nav reāli, tas nav iespējams, un tas nenotiks. Tāpēc pagaidīsim, kas būs pēc trim gadiem».
