Čornobiļas AES katastrofa 1986. gadā un Fukušimas AES avārija 2011. gadā ir lielākās tehnogēnās katastrofas pasaulē, kas starptautiskajā kodolnegadījumu skalā novērtētas ar septīto jeb augstāko pakāpi. Par tām daudz rakstīts presē, kā arī uzņemtas filmas. Taču bija vēl trešā kodolkatastrofa, par kuru padomju valsts gadu desmitiem ilgi klusēja. Pirms 65 gadiem – 1957. gada 29. septembrī – Čeļabinskas apgabalā Krievijā radioķīmiskā kombināta «Majak», kur ražoja plutoniju padomju atombumbai, teritorijā eksplodēja konteiners ar kodolatkritumiem dzesēšanas sistēmu defektu dēļ. Tā uzskatāma par trešo bīstamāko katastrofu, novērtētu ar sesto pakāpi pēc starptautiskās kodolnegadījumu skalas.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, PSRS un ASV sāka neprātīgu sacensību, kuras cena vēlāk izrādījās neiedomājami augsta, lēšama daudzu tūkstošu cilvēku dzīvībās. Runa ir par kodolbruņošanos.
Aptuveni 100 kilometru no Krievijas pilsētas Čeļabinskas tika izveidota ļoti slepena un, protams, slēgta pilsētiņa, kas ģeogrāfiskajās kartēs netika atzīmēta līdz pat 1990. gadam un toreizējā dokumentācijā tika saukta par «Čeļabinska-40». Mūsdienās šīs vietas nosaukums ir Ozerska. 1948. gadā tajā tika uzcelts un iedarbināts pirmais kodolreaktors Eirāzijas teritorijā «A-1» jeb «Annuška». Savukārt pēc gada darbu sāka radioķīmiskais kombināts «Majak». Kā vienu, tā otru, neievērojot nekādas drošības normas, būvēja zaldāti un padomju soda nometnēs ieslodzītie. Pēc dažādām aplēsēm, būvdarbu procesā vai neilgi pēc tiem dzīvību zaudēja vairāk nekā 10 000 cilvēku, kas nozīmē, ka arī šie savulaik superslepenie objekti celti uz padomju vergu kauliem.
Būvēja milzu steigā, absolūti nedomājot par iespējamām problēmām, ko vajadzēja risināt jau pavisam tuvā nākotnē. Radioaktīvie atkritumi, kas radās ražošanas laikā, vairākus gadus tika novadīti Tečas upē, to neatgriezeniski saindējot, pēc tam Karačaja ezerā, kas vēl aizvien ir viena no vispiesārņotākajām ūdenstilpēm pasaulē. Tikai 1953. gadā, lai nepiesārņotu arī Obas upi, tika uzcelts speciāls komplekss bīstamo kodolatkritumu glabāšanai. Tās bija astoņus metrus dziļas bedres, ko apjoza biezas betona sienas un kurās ievietoja milzīgus nerūsējošā tērauda konteinerus ar radioaktīvajiem izotopiem, tādiem kā stronciju-90, cēziju-137, cēriju-144, cirkoniju-95, niobiju-95, rutēniju-106 un citiem.
Arī šajā solī tika pieļautas nopietnas kļūdas. Radioaktīvie atkritumi uzkarsa, tāpēc bija svarīgi tos dzesēt ar nepārtraukti plūstošu ūdeni. Jau 1956. gadā problēmu ar dzesēšanu dēļ sakarsa viens no radioaktīvo atkritumu konteineriem, taču tas nevienu īpaši nesatrauca.
1957. gada 29. septembris bija svētdiena. Kombināta «Majak» direktors Mihails Demjanovičs atradās komandējumā Maskavā. Katastrofas brīdī viņš bija cirka izrādē. Īsi pēc nelaimes gadījuma direktoru sameklēja starp skatītāju rindām, iesēdināja mašīnā un steigšus veida uz slēgtu sanāksmi pie PSRS vidējās mašīnbūves ministra Jefima Slavska. Pa ceļam neviens nepaskaidroja, kas īsti ir noticis, to Demjanovičs uzzināja vēlāk. Spēcīga eksplozija kombinātā, taču, kas un kāpēc ir eksplodējis, neviens nesaprata. Viena no versijām - amerikāņi rūpnīcai uzmetuši atombumbu. Direktors tās pašas dienas naktī ar lidmašīnu atgriezās Čeļabinskā un, braucot no lidostas uz rūpnīcu, beidzot uzzināja, kas tieši ir atgadījies. Eksplodējis konteiners Nr. 14, kurā atradās aptuveni 80 tonnu radioaktīvo izmešu. Sprādziens bijis līdzvērtīgs 100 tonnām trotila; rezultātā visa tuvākā apkārtne, ieskaitot reaktoru, tika iznīcināta.
No radioaktīvo atkritumu krātuvēm jau avārijas dienas pēcpusdienā tika novērota dzeltenu dūmu izdalīšanās. Dūmu un putekļu mākonis, kas pēc eksplozijas pacēlās apmēram divu kilometru augstumā, oranži sarkanās krāsas dēļ maldīgi atgādināja ziemeļblāzmu. Aptuveni pēc nedēļas kādā no vietējiem laikrakstiem parādījās raksts par nesen novēroto ziemeļblāzmu, taču tie bija klaji meli, lai nomierinātu iedzīvotājus.
Tā kā kombināta strādniekiem saviem spēkiem likvidēt avārijas sekas nebija iespējams, steidzamības kārtā palīgā tika nosūtīti 400 zaldātu, pēc tam vēl un vēl. Iepriekš noteiktais laika limits, cik ilgi cilvēks drīkst strādāt paaugstinātas bīstamības apstākļos, reālajā dzīvē netika ievērots. Glābējiem neizdalīja pat elementārus aizsardzības līdzekļus. Avārijas dēļ tika saindēta 23 000 kvadrātkilometru plaša teritorija, kurā atradās 87 apdzīvotas vietas. Iedzīvotāju evakuācija sākās tikai pēc nedēļas, kas, protams, bija ļoti novēloti. Kopumā evakuēja ap 13 000 cilvēku.
Pēc eksplozijas ražošanas procesi radioķīmiskajā kombinātā «Majak» ne uz mirkli neapstājās - darbs tika turpināts, it kā nekas nebūtu bijis. Vainu par notikušo uzņēmās, precīzāk sakot, bija spiests uzņemties, kombināta direktors Demjanovičs, kuru atlaida no darba un pārcēla zemākā amatā uz Tomskas apgabalu. Par notikušo atklāti sāka runāt vien trīs gadus pēc eksplozijas Čornobiļas AES - 1989. gadā PSRS Augstākās padomes sesijā.
Tā kā vieta ar nosaukumu «Čeļabinska-40» bija slepena, traģēdiju nosauca tuvākās apdzīvotās vietas vārdā par Kištimas katastrofu, kaut patiesībā Kištimai ar to nebija nekāda sakara.