VAKARA ZIŅAS. Anitra Eglīte: Dzīve stallī ir vardarbība pret zirgu!

Anitra Eglīte ir saistīta ar zirgiem kopš bērnības, turklāt iepazīšanās ar skaistajiem dzīvniekiem sākās nevis laukos, bet Rīgas centrā, bijušā hipodroma teritorijā. Aizraušanās ar laiku pāraugusi profesionālā darbībā. Patlaban Anitrai ir divas darba vietas, kas saistītas ar zirgiem: Ķekavā un pašai savā saimniecībā pie Baldones. «Es pat nezinu, ko dara cilvēki, kuriem nav zirgu,» viņa smejas.

Pašā Rīgas centrā

Kad Anitra bija astoņus gadus veca, viņas ģimene no laukiem pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Jaunā dzīvesvieta atradās Krišjāņa Valdemāra ielā netālu no «Arēnas Rīga», kuras tolaik vēl nebija, taču tajā vietā līdz 1965. gadam bija Rīgas hipodroms. «Kad sākām tur dzīvot, hipodroma teritorijā vēl bija pamesti mazdārziņi, veci žogi, ceļi, kas sākas un beidzas nekurienē, vārdu sakot, liela, nekopta teritorija,» stāstu sāk Anitra. «Tur atradās garena ķieģeļu būve, kas agrāk droši vien piederēja hipodromam, taču manā laikā tur mājoja viena dāma, vārdā Daina, ar desmit zirgiem. Tas bija stallis un vienlaikus tās dāmas dzīvesvieta.»

Zirgi ganījās turpat, uz laukuma, piesieti ķēdēs. Gan Anitra, gan citi apkārtnes bērni uz tiem bija kā mušas uz medu. «Paņēmu no mājām kāpostgalvu un gāju barot zirgu. Tas pienāca klāt un iekoda! Tikai tad radās doma, ka varbūt vispirms vajag aiziet pie saimnieces aprunāties, vai zirgu drīkst barot,» viņa smejas. Lai būtu drošāk, pie Dainas devušies vairāki bērni kopā. Prieks, ka saimniecei par jaunajiem palīgiem nav iebildumu, bija milzīgs. «Vairāk strādājām citus darbus - grābām lapas, vedām tās ar ķerrām, taču ar zirgiem nekā daudz darāma nebija. Kad Daina atļāva uzkāpt zirga mugurā - ak dievs, kas tā bija par laimi! Pirmajā reizē man šķita, ka atrodos uz piektā stāva balkona, kas kustas.» Pirmajai sekoja citas reizes; dāma atļāvusi arī jāt. Ar to pietika! Anitra sapratusi, ka jāšana un zirgi ir viņas lieta. Tie bija pagājušā gadsimta 90. gadi, kad viena jāšanas stunda maksāja piecus latus, kas bija liela nauda. «Uzzināju, ka Kleistos ir valsts zirgu skola, kur par treniņiem, kas notiek divreiz nedēļā, jāmaksā astoņi lati mēnesī. Vecāki iedeva naudiņu, sāku trenēties. Nopietni mācījos jāt un rūpēties ar zirgiem vairākus gadus.» Pienāca vidusskolas un augstskolas laiks, kad aizņemtības dēļ Anitra savu aizraušanos pameta, taču apjauta, ka dzīve bez zirgiem nav īsta, viņu nepameta.

Nomaina perfektu darbu

Pabeigusi studijas, Anitra dabūja darbu Baltijas lielākajā kazino. Ienākumi bija pat ļoti labi, līdz ar to komforta līmenis arī, taču visu laiku urdīja doma, ka kaut kā trūkst. «Vienā dienā kā no kosmosa pienāca vēsts, ka vajag zirgus! Nauda ir, tagad var braukt un jāt, kur gribas. Atradu Armanda lauku jātnieku klubu, kur sāku braukt uz izjādēm.» Redzot, kā jātnieku kluba darbinieki tīra stalli un zirgus, viņa sapratusi, ka tā ir lieta, kurai vēlas veltīt savu dzīvi. Pēc laika Anitra darbu pameta un aizgāja strādāt uz stalli. «Kopš tā laika normālā darbā neesmu strādājusi vairs ne dienu!» viņa smejas. «Kļuvu par instruktori un treneri, iestrādāju jaunos zirgus. Tajā laikā man bija viens personīgais zirgs, pēc bērna piedzimšanas nopirkām otru. Ķekavas novadā atradām vietu, ko īrēt, - tur izveidoju savu apmācību vietu.» Patlaban Anitrai bez staļļa Ķekavā, kas tiek īrēts, ir arī pašai sava saimniecība Baldonē. Viņa strādā komandā ar vēl četriem līdzīgi domājošiem cilvēkiem. «Kopā ir divdesmit septiņi zirgi, no tiem vienpadsmit - manējie!» Pārējie zirgi atrodas pansijā vai uz apmācību. Katru vasaru Baldonē bērniem tiek rīkotas nometnes, taču regulārie treniņi notiek visu gadu. Daudz darba ir arī ar jaunzirgiem un problēmzirgiem.

«Savus zirgus vedam arī uz filmēšanām Latvijas un ārzemju projektos. Runa ir gan par filmām, gan reklāmām. Izveidojusies sadarbība ar Latvijas producentiem, un bieži vien reklāmās redzamie zirgi ir mūsējie!» Anitra ir lepna. «Tas liek turēt augstu līmeni; zirgi ir ļoti mierīgi, paklausīgi. Mēs tos apmācām braukt vienjūgā, divjūgā; ar mūsu zirgiem var jāt jebkurš aktieris, kurš patiesībā to nemāk, bet viņam ir jānotēlo, ka māk.» Sieviete atklāj, ka viņa ar savu komandu ir apmācījuši jāt daudzus Latvijas skatuves māksliniekus, tajā skaitā no Jaunā Rīgas teātra. Lielākais pēdējā laika projekts bija vācu seriāls «Sisi», kam Latvijā un Lietuvā nesen nofilmēta otrā sezona. «Man daudz bija jāstrādā ar zirgiem, kas deva iespēju ielūkoties ļoti aizraujošā jomā, kā top kino.» Anitra, protams, atrodas aiz kadra, taču nereti tieši viņa, nevis aktieris, kurš atrodas zirga mugurā, ir tā, kura dzīvniekam dod komandas.

Kā suns pie ķēdes

Runājot par stalli, ko cilvēki saprot kā speciāli zirgiem būvētu māju, Anitras pārliecība ir pretēja, proti, šiem dzīvniekiem māja nav nepieciešama! «Zirgi dabā nemeklē alas, tiem vajag plašumu un iespēju skriet, ja tas pašiem šķiet nepieciešams. Abas šīs lietas stallī nav izpildāmas. Tāpēc stallis, boksiņš, steliņģis zirgam nav vajadzīgs; es uzdrošinos teikt, ka tas ir kaitīgi!» Anitra ir strikta un zirgu stallī salīdzina ar suni pie ķēdes. Cilvēka kļūda ir domāšanā. «Ja mums naktī vai ziemā ārā būs auksti, tad zirgam arī. Ja mums vajag siltu, jauku istabiņu, tad zirdziņam arī. Taču - nē, zirdziņam nevajag.» Tie ir prērijas dzīvnieki, tāpēc vēlas dzīvot ārā.

Pretarguments šādam viedoklim ir tāds, ka zirgi tiek selekcionēti, tāpēc tiem vajag būt boksos. «Neviena selekcija, kas ilgusi simtiem gadu, nespēj turēties pretī simtiem tūkstošu gadu, kuru laikā zirgs ir evolucionējis. Tam ir acis, kas redz tālumā, tam ir kājas - galvenais ierocis, kas nodrošina strauju bēgšanu. Tāpēc stallī zirgs jūtas psiholoģiski slikti,» uzskata Anitra. «Tas saprot, ka vajadzības gadījumā aizbēgt nevarēs, un redz tikai četras sienas. Turklāt zirgs stallī pavada ne jau tikai nakti, bet daudz ilgāku laiku.» Un dzīvniekiem neatliek nekas cits kā ar laiku pie nebrīves pierast.

Boksu var salīdzināt ar būrīti kanārijputniņam; tā ir pārāk maza telpa tik lielam dzīvniekam. «Minēšu piemēru. Zirgs, kuram ir divpadsmit gadu un būtu jābūt pieredzējušam, uzvedas kā bērniņš. Kāpēc? Jo pusi savas dzīves, pat vairāk, ir pavadījis boksā. Šāds zirgs ir nenobriedis; nav redzējis ne zibeni, ne pērkonu, ne lietu, ne sniegu, jo sliktā laikā vienmēr turēts iekšā. Tiek noņemti visi impulsi, kas dzīvnieku attīsta. Pamatojums, ka ārā ir auksti, neiztur kritiku, jo zirgam nav auksti. Kažociņš silda, dzīvnieks prot sabozties. Atklāti sakot, ieslodzījums ir vardarbība pret zirgu.» Šī iemesla dēļ Anitras saimniecībā staļļa nav, tā vietā ir nojumes, kur dzīvnieki var nākt iekšā vai iet ārā, kā paši vēlas. Ir pierādījies, ka ar šādi turētiem zirgiem ir viegli strādāt.

Zirgs ir personība

Anitras klienti ir dažādu vecumu ļaudis: gan māmiņas ar bērniem, gan pieauguši cilvēki. «Septiņdesmit procenti klientu ir bērni, trīsdesmit - pieaugušie. Meitenēm ir sapnis par rozā vienradzi, viņas, jau sākot no piecu gadu vecuma, grib nākt un jāt.» Poniju saimniecībā nav, tāpēc visi tiek sēdināti lielo zirgu mugurā, taču šie dzīvnieki ir tik mierīgi un saprātīgi, ka pāri nenodarīs nevienam.

Pārsvarā cilvēki pie Anitras ierodas ar vēlmi iemācīties jāt. Viņi neiedomājas un instruktore to arī neskandina, ka zirgs nav paredzēts vienīgi šai nodarbei - tas ir cilvēka kompanjons un draugs. «Gribēt iemācīties tikai jāt ir normāli, jo, atceroties pašai savu laiku, kad dzīvojām Rīgā, man arī bija nolūks tikai jāt, vienalga, ar kuru zirgu!» Anitrai ir klienti, kurus zirgi vizina, un viņi par to vien ir sajūsmā, taču esot arī tādi, kuri vēlas jāt un rikšot paši. «Tādā gadījumā pievēršam uzmanību tehnikai - uzsēdei un citām lietām. Mūsu zirdziņš ir palīgs instruktoram: kad vajag, soļo; kad vajag, rikšo! Uz to vienu stundu dzīvnieks ir kā trenažieris, kaut gan tā teikt par zirgu ir necienīgi.» Jāšana ir sporta veids, kurā ķermeņa pieredze var tikt salīdzināta ar pilatēm, jogu, vingrošanu, kā arī rada brīnišķīgas fiziskās izjūtas un jātniekam ļauj apzināties pašam savu ķermeni.

Ir arī klienti, kurus zirgi interesē kā personības. Šie cilvēki visbiežāk kļūst par savu zirgu īpašniekiem. Zirgu uzvedība un domāšanas veids nav salīdzināms ne ar suņu, ne kaķu, ne cilvēku dabu. To virzītājspēks ir bailes un vēlme pēc komforta, kas dažkārt zirgu trenēšanu padara sarežģītu, jo treneris nedrīkst izmantot zirga bailes kā motivatoru. Anitra jau 12 gadu sadarbojas ar čehu zirgu treneri Honzu Blahu, kurš divas reizes gadā Latvijā vada seminārus. Honza ir pasaulē pazīstams treneris un šovu meistars. Viņš izstrādājis unikālu, zirgu domāšanas veida izpratnē balstītu apmācības stilu.