Pastāv vismaz viens japāņu valodas vārds, kuru zina un dažkārt lieto vai katrs latvietis. Šis vārds ir «cunami», kas tulkojumā nozīmē «ostas vilnis». Tā ir postoša dabas stihija, pret kuras spēku cilvēkam nav varas. Visbiežāk cunami piedzīvojot paši japāņi; viņu valsti šie zemestrīču vai vulkānu izraisītie okeāna viļņi postījuši vismaz 195 reizes.
Šoreiz uzmanības centrā būs traģēdija tieši pirms 70 gadiem, kad trīs milzīgi cunami viļņi noskaloja Severokuriļsku - pilsētu Krievijas Federācijā, Sahalīnas apgabalā, Paramuširas salā. Tā ir teritorija, kas atrodas Kuriļu salās, Otrā Kuriļu šauruma krastā. Ilgus gadu desmitus par postošo cunami zināja vien paši Severokuriļskas iedzīvotāji, kuriem laimējās izglābties, viņu glābēji, kā arī padomju varas augstākajos ešelonos. Traģēdiju, kas 1952. gada naktī no 4. uz 5. novembri notika Paramuširas salā, tolaik pastāvošā vara cītīgi slēpa. Kaut arī galvenais nelaimes vaininieks bija daba, Padomju Savienībā kaut kas tik briesmīgs, ka aiziet bojā vesela pilsēta ar lielāko daļu tās iedzīvotāju, nevar notikt.
Vulkāniski aktīvās un regulāru zemestrīču apdraudētās Kuriļu salas, kas iekļautas Sahalīnas apgabalā, vēl aizvien ir Krievijas un Japānas strīdus objekts. Kad pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienības sastāvā tika iekļauta arī Severokuriļskas pilsēta, no kuras vien septiņu kilometru attālumā atrodas aktīvais vulkāns Ebeko, par iespējamām dabas katastrofām Paramuširas un citās salās neviens galvu nelauzīja. Tolaik iedzīvotāju brīdināšanas sistēmas, kas seismiski aktīvā apgabalā ir obligāta, nebija vispār. Padomju valdība neņēma vērā, ka iespējamo vulkānu izvirdumu, zemestrīču un cunami dēļ dzīvot Kuriļu salās var būt bīstami, pat nāvējoši. Un nelaime ilgi nebija jāgaida.
Liktenīgajā novembra naktī, precīzāk, pulksten četros no rīta, Severokuriļskas iedzīvotājus pamodināja septiņas balles stipri pazemes grūdieni, kas pēc pāris minūtēm mitējās. Ļaudis, no kuriem lielākā daļa bija apakšveļā un basām kājām, lielā satraukumā izskrēja ielās. Brīdi pabijuši ārā, nosaluši, taču mazliet nomierinājušies, viņi devās atpakaļ uz mājām. Tajā brīdī neviens nenojauta, ka pazemes grūdieni ir tikai sākums liela mēroga traģēdijai. Pilsētā viss noklusa, taču zemestrīces epicentrā Klusā okeāna dzīlēs, aptuveni 1350 kilometru no salas, izveidojās milzīgs vilnis. Tas, sasniedzot ātrumu ap 500 kilometriem stundā, traucās uz krastu.
Kā brīdinājums cunami iespējai ir bēgums. Jūra vai okeāns atkāpjas tālu no krasta, lai pēc tam ar milzu spēku savā ceļā visu noskalotu. Tonakt Severokuriļskas ostā dežurējis dispečers Andrejs Gričkovs, kurš jau pulksten trijos no rīta pamanījis, ka ūdens no līča atkāpies un noenkurotie zvejas kuģi stāvējuši uz sauszemes. Gandrīz neticami, taču vairāk nekā 20 gadu pēc traģēdijas Latvijas presē parādījās raksts. Tā autors Juris Zušmanis pats bija apmeklējis Paramuširas salu un runājis ar lieciniekiem, tajā skaitā Gričkovu. «Ar velnišķīgu troksni un svilpšanu parādījies 15-20 metru augsts vilnis. Tā virsējā mala pat dziļajā tumsā spīdējusi. Vilnis pacēlis zvejas tralerus kā skaidiņas un izmetis līča pretējā krastā. Ielauzies ostā, tas meties uz ciematu. Daudzi noslīkuši nepamodušies, daži, pieķērušies koka gabaliem, peldējuši un saukuši pēc palīdzības, citi meklējuši glābiņu uz veselo māju jumtiem,» rakstīja Zušmanis. «Pēc neliela brīža pie horizonta, zemas, gaudojošas skaņas pavadīts, parādījies otrais vilnis, gandrīz tikpat augsts kā pirmais. Trešajam, zemākajam vairs nebijis ko postīt. Kad pēc dažām stundām ostā iebraucis kuģis, pilnīgi mierīgā jūrā peldējuši dēļu gabali, māju atliekas. Japāņu celtie dzelzsbetona doti, kas bija saglabājušies no kara laikiem, bija izrauti no zemes un apgriezti otrādi.» (Avots: Zušmanis, J. Pa Tālo Austrumu zemēm un jūrām.// Darba Karogs; 29.05.1975., Nr. 64)
Nākamajā dienā, it kā nekas nebūtu noticis, Maskavā notika svinīgā parāde par godu Oktobra revolūcijas kārtējai gadadienai, kurā pēdējo reizi piedalījās Staļins. Visos Padomju Savienībā iznākošajos laikrakstos bija lasāmi apsveikuma vārdi svētkos, taču nevienas rindiņas par postošo cunami Kuriļu salās. Padomju pilsoņi vēl vairākus gadu desmitus dzīvoja laimīgā neziņā par notikušo.
Īsi pēc traģēdijas vietā, kur atradās Severokuriļska, jau siroja marodieri. Severokuriļskas novadpētnieki aprēķinājuši, ka 1952. gada cunami dēļ dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 8000 cilvēku, kuru skaitā bijis aptuveni 2000 bērnu. Vēl aizvien nekas nav zināms par glābējiem - galvenokārt karavīriem, jo attiecīgie Padomju Armijas dokumenti, kuros glābēju, kā arī bojāgājušo skaitam vajadzētu būt fiksētam, nav atslepenoti.
Mūsdienās pilsēta Paramuširas salā ir uzcelta no jauna. Godinot 1952. gada novembra cunami upuru piemiņu, izveidots laukums, kur plāksnēs iegravēti to 2236 bojāgājušo vārdi, kuru ķermeņus varēja identificēt.
