Rīgas TTT meistarkomandas ilggadējās spēlētājas Tamāras Hendeles vārds zināms daudziem. Viņa bija viena no basketbola zvaigžņu komandas meitenēm – vienpadsmitkārtējā Eiropas čempionu kausa ieguvēja, trīspadsmitkārtējā PSRS čempione, trīskārtējā PSRS tautu spartakiādes čempione.
Pēc 17 komandā nospēlētajiem gadiem, kuru laikā viņa saspēlējusies ar trīs paaudžu basketbolistēm, Tamāra Hendele izvēlējās pedagoga darbu. Sākumā spēlējusi kopā ar vecākām sportistēm, tad ar savām vienaudzēm, bet pēc atgriešanās no dekrēta - ar jaunākām basketbolistēm. «Pēc aiziešanas no lielā sporta 1979. gadā strādāju TTP [Tramvaju, trolejbusu pārvalde] bērnu un jaunatnes sporta skolā,» viņa stāsta. «Pēc tam aizgāju uz Rīgas 5. medicīnas skolu, strādāju par sporta pedagogu un studiju daļā, kā arī trenēju basketbola pulciņa audzēknes. Paralēli Rīgas 93. vidusskolā trenēju jauniešus.»
Arī pēc aiziešanas pensijā bijušajai sportistei nav laika laiskoties. Kaut mazliet pazīstot viņas raksturu, ir skaidrs, ka to Tamāra Hendele sev nemaz neļautu. «Liktenis man ir piespēlējis nevis auklēt mazbērnus, bet rūpēties par slimiem cilvēkiem,» viņa atklāj. Taču tagad par visu pēc kārtas.
Kaut arī Tamāra Hendele ir dzimusi rīdziniece, viņai dzīvē ir tāds periods, ka galvaspilsētā nav bijusi vismaz divus gadus. Patlaban sportiste par savām mājām sauc Siguldu. «Pirms pieciem gadiem saslima mans bijušais vīrs Andris Hendelis, manu divu dēlu tēvs. Tad nu mūsu ģimenes konsilijs nolēma, ka rūpes par Andri uzņemšos es,» viņa ir atklāta. «Tāpēc dzīvoju viņa vecmāmiņas mājā Siguldā, rūpējos gan par māju, gan dārzu, gan, protams, arī pašu Andri. Pēdējos divus gadus situācija ir smaga, jo cilvēks ir nerunājošs, nestaigājošs. Pirms diviem gadiem viņam atņēma arī valodu. Esmu te piesieta, taču nesūrojos, jo man ārkārtīgi palīdz gan dēli, gan viņu otrās pusītes. Ja morālā ziņā paliek par grūtu, dēli ir klāt, un es varu aiziet, kur vajag un kur pati vēlos.» Tamāra atzīst, ka nepieciešamības gadījumā saviem dēliem varot piezvanīt pat nakts vidū un viņi būs klāt, taču tad tā patiesi ir absolūta nepieciešamība.
Ar savu dzīvesbiedru Tamāra iepazinās treniņnometnes laikā Siguldā 1968. gadā, un pēc gada svinējuši kāzas. Dēlu audzināšanu uzņēmās Tamāras vecāki, jo gan viņa pati, gan vīrs galvenokārt bija treniņnometnēs vai sacensībās. «Vēlāk sāku puikas ņemt līdzi gan uz treniņnometnēm, gan uz tuvākām, gan tālākām zemēm.» Laulībā ar Rīgas hokeja meistarkomandas «Dinamo» spēlētāju Andri Hendeli Tamāra nodzīvoja 10 gadu.
Tā kā Siguldas māju aptver plaša teritorija, bijusī sportiste daudz laika pavada dārzā, kuru agrāk kopusi viņas vīra vecmāmiņa, taču pēc viņas aiziešanas tas ilgu laiku bijis aizlaists. «Man palika žēl, tāpēc tos dārza darbus arī sāku. Turklāt visu darīju, kā saka, pa vecmāmiņas modei.» Tagad dārzs priecē ar dažādu krāsu flokšiem, pujenēm, ir iekopta rožu dobe, vismaz četru piecu šķirņu lilijas, īrisi. No rudens puķēm - rudbekijas. Kā jau kārtīgai saimniecei pieklājas, Tamāra audzē arī dilles, lociņus un salātus. Pagājušajā gadā pamēģinājusi izaudzēt pat arbūzus, taču tie nebija padevušies saldi. Pavasaros dārzā smaržo ceriņu krūmi, savukārt rudeņos ražu dod astoņas vecmāmiņas ābeles. «Rudenī ir milzīga ņemšanās: nebeidzama lapu grābšana un ābolu lasīšana. Vasarā vieglāk - tad tikai pļauj un pļauj zālīti. Kaimiņiem bija kazas. Lai nebūtu jāpļauj, reiz palaidām tās, taču gudrinieces sāka ēst arī citus augus, kas tām nebija paredzēti,» kā joku stāsta bijusī sportiste.
Vakaros, kad sanāk vairāk laika, Tamāra šad tad palasa speciālo literatūru, ko un kā labāk darīt dārzā. Vārdu sakot, smalki izglītojas. Vairākus knifus saistībā ar darbošanos dārzā viņai ierādījusi arī draudzene.
Kustēšanās un rosīšanās ir lietas, bez kurām Tamāra Hendele nevarētu dzīvot. «Kad aizgāju pensijā, pasāku pa Biķernieku mežu slēpot. Brīžiem viena, brīžiem kopā ar kādu draudzeni. Tas varēja ilgt stundām,» viņa saka. «Pēdējos gados man slēpošanas vietā ir sniega tīrīšana. Kad pamostos un redzu, ka ārā ir sasnidzis, ceļos un eju ap māju notīrīt sniegu. Mani nebaida arī malkas sanešana un krāsns kurināšana.»
Sarunas laikā Tamāra Hendele vairākkārt atzīst, ka attiecībā uz savu darba dzīvi ir gandarīta. «Priecē, ka labi esmu nostrādājusies, ka apkārt bijuši lieliski kolēģi. Īpaši laikā, kad strādāju Rīgas 5. medicīnas skolā. Tagad ir tā - ja nav nekā cita ko darīt, varu iet ārā un rakt zemi. Taču, tā kā kauli man ir diezgan veci un daudz cietuši, jāuzmanās no straujākām kustībām.» Jautāta, kā tas panākams, ka visiem darbiem pietiek spēka, bijusī basketboliste atzīst, ka spēju izturēt viņai devis lielais sports.
Sarunas noslēgumā pieskaramies arī tematam par karu Ukrainā. Tamāra Hendele atzīst, ka pirmās dienas, skatoties ziņu pārraides, viņa spējusi raudāt par ukraiņu tautu un dusmoties uz iebrucējiem. Apziņa, ka 21. gadsimtā kas tāds vispār iespējams, ir ļoti smaga. Lai kaut mazliet distancētos, viņa samazinājusi ziņu skatīšanās laiku, taču tāpat ir informēta. «Man no sporta skolas laikiem ir komandas biedrene, kura ilgus gadus dzīvoja Latvijā un prot latviešu valodu. Tagad viņa pārcēlusies uz Maskavu. Redzu, cik ļoti viņa ir apstrādāta, no masu medijiem saņemot viena veida informāciju,» Tamāra ir atklāta. «Beigās pašas sapratām - lai nesanaidotos, par šo tematu nedrīkstam runāt vispār. Tam tāpat nebūs rezultāta, jo katra no mums domā citādi. Saprotu tikai to, ka mana paaudze ir ļoti laimīga, jo esam nodzīvojuši bez kara.»
