Florenciešu domātājam Nikolo Makjavelli piedēvē teicienu, ka mīlestībā un karā visi līdzekļi ir atļauti. Realitāte pierāda pretējo; reizumis cilvēki pielieto līdzekļus, par kādiem nedrīkstētu pat domāt. Tā kā par karu pēdējos mēnešos runāts pietiekami, šajā reizē pievērsīsimies jūtām vai, pareizāk sakot, uz ko mīlestības dēļ gatava ir sieviete.
Padomju Latvijā augstākā tiesa, kas liekulīgi tika dēvēta par vishumānāko pasaulē, nāvessodu piesprieda trim sievietēm. Līdz tā izpildei gan netika nevienā no gadījumiem, jo augstāko soda mēru apmainīja ar gariem gadiem ieslodzījumā. Par vienu no šīm sievietēm varēja lasīt «Vakara Ziņu» 12.augusta numurā saistībā ar Ivara Nadziņa bandu. Gadījums, ko aplūkosim šoreiz, ir ne mazāk šokējošs, taču tā uzmanības centrā ir mīlas trijstūris: viņa, viņš un vēl viena viņa.
Tas notika neilgi pēc tam, kad Latvijas iedzīvotājus ar saviem noziegumiem bija šokējis slepkava un izvarotājs Staņislavs Rogoļovs, kam piesprieda augstāko soda mēru. Šķita, murgs beidzies, varēs mierīgi uzelpot, taču kas tev deva, vismaz valmieriešiem līdz mieram bija tālu. 1982.gada maija nogalē pašā pilsētas centrā kādā dzīvoklī Ļeņina ielā Nr. 5 operatīvie darbinieki atrada paklājā ietītu sievietes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Pavisam drīz atklājās, ka noslepkavotā bijusi sieva ne vairāk, ne mazāk kā Valmieras īpašā režīma cietuma priekšniekam. Šis fakts lika saausīties arī Valsts drošības komitejas darboņiem.
Notikums bijis tik ārkārtējs, ka to izmeklēja Latvijas PSR Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvalde, kuru pagājušā gadsimta 80.gados vadīja Rita Aksenoka. Apskatot nozieguma vietu, izmeklētāji secināja, ka slepkavību izdarījuši divi noziedznieki. Vīrietis un… sieviete. Kāpēc tāds konstatējums? Ar īpašu nežēlību noziegumu izdarīšanas brīdī izceļoties tieši daiļais dzimums.
Ģenerālprokuratūras darbinieki pēc nozieguma vietas apskates, kā arī pēc rezultātu saņemšanas, kas iegūti pēc līķa ekshumācijas, sāka pētīt traģēdijā iesaistītās ģimenes locekļu privāto dzīvi. Aizdomīgi šķita tas, ka nozieguma izdarīšanas brīdī tika izmantots hloroforms, kas vedināja domāt, ka viens no noziedzniekiem saistīts ar medicīnu. Tātad ārsts? Vai varbūt ārste?
Uzzinājuši, ka cietuma priekšniekam vairākus gadus bijis kaislīgs romāns ar šī paša cietuma zobārsti, prokuratūras darbinieki nolēma pievērsties 40 gadus vecās mediķes personības izpētei. Aptuveni gadu pirms nozieguma paveikšanas sieviete no darba cietumā bija spiesta aiziet, jo kļuva zināms, ka papildus tiešajiem pienākumiem viņa ieslodzītajiem piegādājusi narkotiskas vielas. Priekšnieks par savas mīļākās rūpalu, kas viņai deva iespēju piepelnīties, zināja, jo laiku pa laikam kāds no cietumniekiem pārdozēja. 70. un 80.gadu mijā tādu gadījumu Valmieras cietumā bija vairāki, taču pagrieziena punkts notika pārbaudes laikā, kad zobārstes darbavietā konstatēja iztrūkumu. Grēku bija sakrājies par daudz, tāpēc viņu palūdza no darba aiziet.
Attiecības turpinājās, taču sieviete sāka just, ka mīļākais no viņas attālinās. Var jau būt, ka vainīga bija pašas nesavaldība un kāre pēc alkoholiskajiem dzērieniem, kas to vairs pateiks, taču ar šādu notikumu attīstību zobārste nebija uz mieru. Viņas galvā radās plāns atbrīvoties no sāncenses - mīļākā sievas.
Nozieguma izdarīšanā mediķe, izmantojot viltību, iepina vienu no Valmieras cietuma ieslodzītajiem. Kandidāts šim darbam tika izvēlēts ar lielu rūpību; tas bija priekšnieka dienesta mašīnas šoferis un palīgs. Sieviete viņam sameloja, sakot, ka priekšnieks pats alkstot savas sievas nāvi. Protams, kandidāts arī zināja, kādas ir priekšnieka attiecības ar sievieti, kura viņam to piedāvā, kā arī saprata, ka atteikšanās gadījumā par slepkavības upuri varētu kļūt viņš pats, jo bija informēts par nozieguma plānošanu. Lai iekļūtu priekšnieka sievas dzīvoklī, noziedznieks uzdevās par santehniķi. Hloroforms bija vajadzīgs, lai upuri iemidzinātu. Plāns nostrādāja, taču ne līdz galam. Protams, sieviete tika nogalināta, taču daudz brutālākā veidā, nekā plānots, jo hloroforms īsti nebija iedarbojies un viņa pat spējusi pretoties.
Noziedzniekus aizturēja drīz pēc asinsdarba pastrādāšanas. Ja vīrietis atzinies uzreiz, grūtāk veicies ar priekšnieka mīļāko. «Tā bija pati garākā pratināšana manā mūžā. Es ar viņu strādāju no rīta līdz vēlai naktij,» atzina Rita Aksenoka raidījumu cikla «Atklātās lietas» pārraidē, kas tika veltīta šī nozieguma izklāstam. Raidījumu 2000. gadu sākumā veidoja Vairis Stašāns, Sandijs Semjonovs un Mārcis Pumpurs un demonstrēja telekompānija «LNT». Tagad to iespējams noskatīties kanālā «Youtube».
Noziegums ieinteresēja Leonīdu Kaņevski, dokumentālo raidījumu cikla «Izmeklēšanu veica…» («Следствие вели… с Леонидом Каневским») vadītāju, kurš vienu pārraidēm arī veltīja šai skaļajai lietai.
Galvenā nozieguma vaininiece, saprotot, ka izlocīties nav iespējams, izturējusies izaicinoši, kas, iespējams, tiesnešus mudināja lemt par augstāko soda mēru. Tas netika izpildīts, bet apmainīts uz 20 gadiem ieslodzījumā. Notiesātā sodu izcieta kādā sieviešu kolonijā Krievijas Federācijā.
Pēc atbrīvošanas, būdama vairāk nekā 60 gadus veca, sieviete palikusi Krievijā un turpinājusi darbu profesijā Tomskas apgabala Teguļdetas rajona slimnīcā. Pēdējās ziņas, kas to apliecina, ir no 2012.gada.
Tagad miruši ir visi mīlas trijstūrī iesaistītie. Lai noskaidrotu noziedznieces miršanas datumu un apbedīšanas vietu, žurnāla redakcija ir sazinājusies ar Teguļdetas rajona slimnīcu, taču atbilde vēl nav saņemta.