VAKARA ZIŅAS. Režisore Virdžīnija Lejiņa par krunkām sejā un krokām smadzenēs

Pēc septiņu gadu pauzes režisore Virdžīnija Lejiņa – seriālu «Likteņa līdumnieki», «Lai tev labi klājas», «Vienas vasaras zieds», «Tumsas puķe» u.c., kā arī 11 dokumentālo filmu autore – tikko kā pabeigusi savu jaunāko darbu – dokumentālo filmu «Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa», kuras pirmizrāde notika pirms dažām nedēļām.

«Neesmu cilvēks, kas var cīnīties par naudu saviem projektiem. Taču varu atzīties, ka īstenībā mans sapnis ir vēl vienreiz mūžā strādāt ar aktieriem - šoreiz pie spēlfilmas par izcilām kultūras personībām, kāda bija Aspazija vai Kristaps Morbergs. Ceru, ka šī ideja kādam šķitīs interesanta,» kādā brīdī sarunā ar »Vakara Ziņām« atzina režisore, piebilstot, ka vairs nevairās runāt skaļi par lietām, kuras viņai šķiet būtiskas un uztrauc.

Kas ir galvenie argumenti un priekšnoteikumi, lai jums būtu interese ķerties pie filmas vai seriāla veidošanas?

Pirmkārt, man ir jājūt un jāsaprot šā darba jēga - ko es ar šo filmu gribētu paust. Man tas šķiet pats būtiskākais. Īpaši mūsdienās, kad viss maksā naudu, manuprāt, tērēt laiku un naudu banālai izklaidei ir diezgan nevalstiski. Acīmredzot man vēl šobrīd piemīt naiva, fanātiska ticība - ja es to izdarīšu labi, tad kaut kas mainīsies, un diez vai no tās tikšu vaļā. Saprotu, ka tas ir muļķīgi un ka nekas jau nemainās, bet man vajag to ticību, jo bez tās ir grūti un es nespēju strādāt. Manuprāt, šodien vairāk nekā jebkad jātiecas pēc lielām idejām, jāstrādā, lai mēs novērtētu visu to, kas mums ir.

Mēs nenovērtējam?

Klausoties visā burkšķēšanā, domāju, ka mēs maz novērtējam. Tā laikam zināmā mērā ir cilvēka daba - tas, kas mums ir, liekas pašsaprotami. Un vienmēr gribas to, kas ir citiem, kas ir svešās zemēs, - tas liekas labāks un vērtīgāks. Kad aizbraucam uz spožumu un skaistumu, kur relaksējamies, tajā brīdī viss izskatās brīnišķīgi; tiem, kas atbrauc pie mums, izskatās brīnišķīgi te - tāda ir dzīve. Man liekas, mums katru mīļu brīdi jāpateicas Dievam par to, kādā zemē dzīvojam. Taču ir liela problēma, kura, man šķiet, netiek risināta valsts līmenī: lai tu saprastu, mīlētu, izjustu, tev ir jāzina sava vēsture un pagātne! Ir jāzina, kas tev stāv aiz muguras. Taču, šķiet, pašreiz vairāk cilvēki skatās uz to, kas būs priekšā, bet, nezinot, kas ir aiz muguras, jāsaka, ka nākotne arī ir miglā tīta…

Dažkārt, braucot pa Latviju, redzam - ir veci koki, tātad te kādreiz bijusi māja, un tad vienmēr mēģinu iztēloties, kā cilvēki šeit ir dzīvojuši, paaudzēs ziedojuši savu dzīvi, lai šo vietu iekoptu, tā ir bijusi viņu spēka un lepnuma avots. Tagad par šo vietu liecina vien vairs daži koki, ceriņkrūmi, bet zeme - garīgā ziņā - paliek plika un neapdzīvota. Un tas ir tas, ko visu mūžu savos darbos esmu centusies pateikt.

Varbūt jums vēl ir padomā kāda kultūras personība, kas būtu pelnījusi, ka par viņu uzņem filmu?

Domāju, ka šādu cilvēku ir ārkārtīgi daudz! Jūs taču droši vien esat ievērojusi, ka masu apziņā apgrozās apmēram vieni un tie paši cilvēki. Tā ka var saukt un saukt personības, kas būtu pelnījušas uzmanību, bet par ļoti daudziem cilvēki nav dzirdējuši. Tāpēc man liekas, ka šis būtu milzīgs darbalauks. Taču pie tā ļoti nopietni jāstrādā valsts līmenī, tai jābūt valsts apzinātai programmai. Tāpēc mani šokē radio dzirdētā ziņa, ka uz literatūras skolotāju specialitāti šogad pieteicies viens cilvēks! Manuprāt, ir divas pamatlietas - literatūra un vēsture, kur ļoti daudz kas atkarīgs no skolotāja un no tā, kā viņš pasniedz. Un bērniem tieši literatūra ir pamats, lai apjēgtu pasauli, lai rosinātu iztēli. Jo cilvēks bez iztēles - tas ir diezgan katastrofāli! Mūsu laikmetā, kad visu noliek priekšā un žibina, tur iztēlei nav vietas. Un otra lieta - petīcija, kuru uzrakstīja studenti par to, lai viņus pasaudzē un neiesauc obligātajā militārajā dienestā. Domāju, ka normālā ikdienā tas būtu normāli - viņi studē, un viņus neaiztiek, bet...

Bet mums jau faktiski vairs sen nav normāla ikdiena…

Tur jau tā lieta! Pirmajā brīdī padomāju par tiem nabaga zēniem un puišiem, kuri aizgāja brīvības cīņās, un neviens nerēķināja un nedomāja, jo visiem bija viens uzdevums - izcīnīt Latvijas brīvību.

Atgriežoties pie personībām: ja jums būtu pietiekami daudz līdzekļu, kas būtu nākamā personība, kurai gribētu pieķerties?

(Domā.) Septiņus gadus esmu bijusi dīkstāvē, un tas ir ļoti daudz. Acīmredzot manas darbavietas - Latvijas TV - vadība atzina, ka krunkas sejā samazina krokas smadzenēs. Izklausās skarbi, bet tā ir. Un ne tikai ar mani, bet ar ļoti daudziem cilvēkiem. Šajā sakarā man ļoti patīk viens Ojāra Vācieša citāts: «Cik man gadu? Tik, cik manam jāņtārpiņam. Kamēr viņš spīd.» Man liekas, ka tas ir ļoti brīnišķīgi teikts, jo tie «jāņtārpiņi» var nespīdēt gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Tas ir relatīvs jēdziens - ir vai nav, un tam nav nekāda sakara ar gadiem. Un to var pārbaudīt tikai praksē.

Pie šīs filmas [par Elvīru Baldiņu] es strādāju ļoti ilgi, tie bija trīs gari gadi. Cik reižu esmu sev teikusi: Džīna, kam tev to vajadzēja?! Man nepiemīt caursišanas spējas naudas ziņā, es nemāku lūgt. Bet nauda pati nenāk… Tas bija mokoši. Protams, darbs ir izdarīts, un vissvarīgākais - man ārkārtīgi gribējās, lai tas tiešām notiek tā, kā notika, lai Elvīra to pati pieredz. (Klusē.) Kad sāku taisīt filmu, man daudzi jautāja, kas viņa vispār ir, jo nebija par Elvīru Baldiņu dzirdējuši. Tāda attieksme bija arī visur, kur sniedzām projektu - kas viņa ir un kāpēc par viņu būtu jātaisa filma? No vienas puses, loģiski - Jaunatnes teātra vairs nav kopš neatkarības sākuma, ir vairākas paaudzes, kas Baldiņu uz skatuves nav redzējušas, un to jau var arī saprast. (Klusē.) Īstenībā visu, ko tagad varu pateikt, esmu ielikusi filmā, un tur nav ko piebilst. Tāpēc sev pateicu - ja man šo izdosies novest līdz galam, vienkārši aizliedzu sev kaut ko iecerēt! Taču varu atzīties, ka īstenībā mans sapnis ir vēl vienreiz mūžā strādāt ar aktieriem.

Tas būtu seriāls pēc romāna «Zīmogs sarkanā vaskā» motīviem?

Tas sapnis laikam ir izsapņots, jo tas ir tik dārgi, ka par to man vairāk nevajadzētu domāt. Bet esmu domājusi par daudz reālākām lietām - trīs gadus studēju materiālus par Aspaziju, jo gribēju taisīt spēlfilmu par viņu. Esmu izstudējusi krustām šķērsām visu, bet, cik esmu meklējusi finansējumu, pat Jūrmala neatbalstīja šo projektu.

Tad tiešām būtu vērts padomāt par kādu spēcīgu producentu.

Ir viena problēma: tāpat kā cilvēkiem, kam ir nauda, apkārt ir lūdzēju bars, tāpat spēcīgiem producentiem ir gaidītāji rindā. (Smaida.) Un otra ideja, kuru tagad mēģinām bīdīt un kuru biju mēģinājusi iesniegt uz Latvijas simtgadi, kad vēl strādāju televīzijā, bija [latviešu arhitektam un mecenātam] Kristapam Morbergam veltīta filma, taču man pateica, ka viņus tas neinteresē. (Domā.) Viena lieta būtu Kristaps Morbergs kā cilvēks, bet tā pasaule viņam apkārt! Tā ir Latvijas vēsture, un kas var būt brīnišķīgāks par to, kad Latvijas vēsture iet caur kādu personību! Jo skaitļi un fakti neko nepasaka; viss iet caur cilvēku. Kāpēc seriāls «Likteņa līdumnieki» joprojām ir aktuāls? Tāpēc, ka stāsts iet caur konkrētu cilvēku pārdzīvojumiem un skatu, nevis vienkārši stāstot, ka tajā gadā notika tas un tas. Un gan Morbergs, gan Aspazija - nemaz nerunājot par viņiem pašiem, par vēsturi un to, kā pasaule attīstās tajā laikā, bet arī kādi cilvēki viņiem bija apkārt! Man liekas, ka tā ir zelta bedre!

Varbūt jau sākāt domāt par aktieriem, kas varētu atveidot Aspaziju un Raini?

Negribu stāstīt scenāriju un ievirzi, bet, jā, zināju, kurus aktierus gribētu redzēt filmā.

Nesen kāds mūziķis intervijā teica - vajag savu sapni izstāstīt skaļi, vajag tam noticēt, un tad tas piepildīsies…

Nu kur tad vēl skaļāk… Ja trīsreiz esi visur sniedzis projektu un neviens nav atbildējis…

Pirms kāda laika jūs kopā ar dzīvesbiedru, rakstnieku Jāni Lejiņu sarakstījāt romānu «Straupes pilskungi». Varbūt top vēl kāds kopdarbs?

Nē, tagad strādājam katrs pie sava darba. Jānis ir iesācis jaunu darbu: viņam ir ideja, viņš pēta un pa druskai raksta. Un es pati arī mēģinu rakstīt romānu. Jo es taču visām savām filmām tekstus esmu rakstījusi pati, turklāt mana pirmā izglītība ir filoloģija. To gan nepabeidzu, jo aizrāvos ar režiju. Nomācījos trīs gadus, kad sākās ļoti daudz gramatikas, teicu - nē, gramatiku negribu! (Smejas.)

Vai, braucot pa Latviju, mēdzat atgriezties arī vietās, kur tapa «Likteņa līdumnieki»?

Es jau turpat Liezērē esmu pa vasarām, jo iemīlēju to pusi, un tā mēs tur «piezemējāmies». Bet tai vietai, kur tapa seriāls, garām nebraucu, jo to nespēju: kā šī vieta tagad izskatās, tas ir pāri maniem spēkiem… Acīmredzot - kā jau visās lietās - viss ir atkarīgs no vietējiem cilvēkiem un cilvēka, kam tā māja pieder.

Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt latviešu seriālam?

Vai jūs apmierina tie seriāli, kas pašreiz tiek piedāvāti? Jo jūs, mediji, rakstāt par jaunajiem seriāliem veselus atvērumus un tā audzināt skatītāju. Protams, ir arī labas lietas - piemēram, Armanda Zvirbuļa seriāli - gan «Sarkanais mežs», gan «Krimināllieta trijām dienām». Mēs ilgus gadus esam kopā strādājuši, viņš ir malacis. Bet daudz tādu darbu nav.

Manuprāt, gan labā seriālā, gan labā filmā pirmām kārtām ir jābūt saturam, kas nes lielu ideju. Kāda jēga ir nedēļām sēdēt un pa atslēgas caurumu skatīties uz cilvēku neizprotamu rosīšanos? Kas no tā kļūs bagātāks? Zinu, ka, šo sakot, izsaukšu milzīgu vētru pret sevi, bet es tā domāju. Runājot par vēsturi un kultūru - tur taču var ņemt jebkuru laikmetu un tēmu! Varētu tik strādāt un strādāt. Piemēram, cilvēku attiecības ir smalka lieta, un tā arī ir smalki jātaisa. Nevajag to darīt sekli. Un attaisnojums, ka cilvēki to skatās - viņi arvien vairāk skatīsies, ja viņus ar to baros. Tāpat kā bērniem ir jāattīsta garša, tā ir jāattīsta arī pieaugušiem cilvēkiem. Tas attiecas gan uz mūziku, gan glezniecību, gan visām lietām. Kāpēc tik augstu kotējas Alvis Hermanis? Tāpēc, ka viņš nepadodas šim laikam, bet iet pretī [straumei] un, paldies dievam, ir tik spēcīgs, ka viņu ciena. Bet ne visus ciena - ir tādi, kurus norej vai ignorē, kas arī ir diezgan briesmīgi. Tāpēc tie, kas rada, pārstāj cīnīties un domā - es labāk ķeros pie tā, ko visi grib «ēst». Viņi nopelna naudu, darbs viņiem ir, un viss kārtībā.

Un tomēr - vai kaut kas no beidzamajā laikā redzētā jums sagādājis gandarījumu?

Man ļoti patika filma «Dvēseļu putenis». Tad, kad mani «paņem» darbs, man nepatīk kļūt sīkumainai. Ir svarīgi, lai darbs tevi pārņem, lai vari tajā izkust, un tad kaut kādi sīkumi vairs nešķiet svarīgi. (Klusē.) Negribu saukt ne filmas, ne izrādes, bet katrreiz, kad eju, daru to ar lielu cerību. Taču, ja šķiet, ka darbā būs laba tēma, bieži tajā nav iekšā dvēseles. Vai arī darbā nav tēmas. Man Elvīras filmā ļoti patika viņas mazdēla Toma teiktais - viņa vecmāmiņa savā vecumā var atļauties teikt, ko grib. Simt trīs gadi man vēl nav, bet ko gaidīt, jāsāk laikus trenēties. (Smejas.) Esmu zaudējusi tik daudz, ka ko es vēl varu zaudēt? Tāpēc arī atļaujos sev to prieku teikt to, ko domāju. Lai gan vienmēr esmu teikusi to, ko domāju, kas man liekas būtiski. Saprotu, ka no tā nekas nemainīsies, bet pati ar lielu prieku klausos cilvēkus, kas runā par šīm lietām, un jūtu pleca sajūtu. Tādu gadījumu gan ir arvien mazāk, jo cilvēki baidās zaudēt darbu, atšķirties no pūļa, tikt izslēgti no kaut kā, baidās nepiederēt pie kompānijas, pie «burbuļa». Bet par to ir jādomā, un sevišķi šobrīd! Jo kā vēl mūs vajag brīdināt?!

Mans lielākais sapnis bērnībā bija būt tādai kā visiem. Laikam, būdama bērns, jutos un domāju citādi. Atceros šo sajūtu: kad kaut ko izdarīju un vecāmāte man pārmeta, vienmēr taisnojos: bet tā visi dara! Un tad viņa man teica: ja visi lēks pa sestā stāva logu, tu arī lēksi? Protams, bērnībā man tas nebija arguments, bet ar gadiem sāku domāt - redz, tā ir: lai kaut ko saprastu, ir jābūt ļoti spilgtam piemēram. Tagad visi lec pa devītā un divpadsmitā stāva logiem, un tas ir «kruti». Kas notiek pēc tam, par to neviens nerunā.

Mēs beidzot esat atbrīvojušies no saviem septiņiem verdzības gadsimtiem?

Tieši pretēji - mums nekad nav bijuši septiņi verdzības gadsimti! Tas ir viens no pieņēmumiem, kas visu laiku tiek producēts. Vispirms to producēja tie, kuri domāja, ka viņi mūs verdzina. Un atkal man jāatgriežas pie Elvīras: paverdzināt var tikai to, kas ļaujas. Man liekas, ka latvieši nekad nav ļāvušies! Paskatieties uz visu bagāžu, kas stāv aiz mums! Aizejiet uz vēstures muzeju un paskatieties uz tērpiem un rotām! Kāpēc mēs gribējām taisīt «Zīmogu sarkanā vaskā»? Jo tad mēs savām acīm redzētu, kāda bija tā pasaule. Lai cilvēki skatās filmu par Elvīru Baldiņu - tā būtu jāredz visiem. Ko tautasdziesmas saka! Vai to var sacerēt vergi?! Tas ir absurds, un to domu mums ir iedzinuši. Ja nu vienīgi 21. gadsimtā varam kļūt par birokrātijas saistošo noteikumu, paragrāfu, cirkulāru vergiem. Tas ir tāds pats mīts kā tas, ka esam maza, kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras.

Atkal atgādināšu Elvīras teikto - mums gandrīz katrs cilvēks ir radošs cilvēks. Paskatieties, kas notiek apkārt kultūrā novados, pagastos, var tikai brīnīties! Protams, mums ir dziesmu svētki, bet tas tiek pasniegts kā rotājums uz kūkas, nevis kļūst par mūsu ikdienu. Domāju, ka balstāmies tieši uz valsts līmenī nepazīstamajiem cilvēkiem, kuri visu to tur uz saviem kamiešiem. Tāpēc apbrīnoju visus vietējos kultūras darbiniekus, pašdarbniekus, viņu priekšā zemu jāpaklanās par to, ko viņi dara. Kāpēc divdesmit gadus pēc uzņemšanas katru gadu rāda «Likteņa līdumniekus»? Laikam tas ir vajadzīgs, ja cilvēki šo seriālu skatās. Un, lai kur es ietu, joprojām ir cilvēki, kas man nāk klāt un saka paldies. Un tas ir milzīgs gandarījums!

Nu, tas tomēr ir jūsu mūža darbs…

(Smaida.) Līdz tam ilgus gadus esmu strādājusi, galvu nepaceļot, un beigās ir mazliet jocīgi, ka paliek tikai viens darbs, bet visi pārējie guļ plauktā. Un tas nav tikai man, bet ļoti daudziem maniem kolēģiem. Ne viss, kas bijis, jānoliedz. Televīzijā ir bijuši daudzi talantīgi režisori, redaktori, mākslinieki, skaņu režisori... Ir daudz interesantu laikmeta liecību, tāpēc mūsdienu augstprātībai nav pamata. Tagad tiek izsludināti konkursi, uz kuriem jāpiesakās arī štata darbiniekiem. Man prātā nāk salīdzinājums - slimnīcā ieved cilvēku, kurš jāoperē, bet to nevar izdarīt, jo vispirms jāizsludina konkurss. Izklausās absurdi, vai ne? Bet vai kultūrā tas ir normāli? Viss ir ļoti relatīvi, un, lai kaut ko saprastu, tas ir jānoved līdz absurdam.

Šis ir Saeimas vēlēšanu gads. Vai esat aizdomājusies par to, kas mūs gaida?

Skatoties uz visu to, kas notiek, man nekāda vīzija neveidojas. Te atkal jāpiesauc tautas pasakas - akā lēca bārenīte un mātesmeita. Man liekas, ka tagad akās lec tikai mātesmeitas un cer kaut ko izmakšķerēt… Brīžiem liekas, ka kaut kādas lietas var izdarīt vienkārši un tam nav vajadzīga augstākā pilotāža. Šis laiks, šķiet, ir pilns ar kaut kādu dīvainu absurdu, jo jau kopš mazotnes tiek audzināti cilvēki, kuriem tiek atņemta atbildības izjūta. Tāpēc uzskatu, ka šajā laikā vissvarīgākais ir cilvēkiem iemācīties atbildēt pašiem par sevi un par to, ko dara. Domāju, ka mūsu lielākā problēma ne tuvu nav ekonomika. Jā, ir grūti, un nevienu mirkli negribu teikt, ka tas ir nesvarīgs jautājums, taču esmu pārliecināta, ka vispirms valstij ir jādomā par to, kas notiek cilvēku galvās. Ja aizsardzības mācība notiks galvās un sirdīs, tad arī valsts sāks zelt un plaukt. Jo valsts nevar zelt un plaukt, ja tiek audzināti instrukciju izpildītāji. Tas ir skumji.

Jūsuprāt, tas kaut kad mainīsies?

Nezinu. Taču negribu, lai rodas iespaids, ka esmu pesimiste. Nē! Es fanātiski ticu, ka mēs, neskatoties uz visu, tomēr izķepurosimies. Bet kāpēc es runāju? Tāpēc, lai mēs padomātu, lai mēs sāktu ķepuroties. Atsevišķi cilvēki, cenšas, dara, uztur, bet tam būtu jābūt valsts programmā, un ir jāstrādā skolotāju izglītošanā. Esmu dziļi pārliecināta, ka saknes sākas ģimenē, taču pie visas šīs sistēmas ģimene ir diezgan bezspēcīga. Bērns ir tāds radījums, kurš grib būt kā visi, viņš negrib izcelties, būt baltais zvirbulis. Līdz ar to skola un bars vienmēr ir stiprāki. Tāpēc jādomā par to, kā to labot, tad varbūt nākamās paaudzes mainīsies. Tāpēc es par to runāju, jo man tas ļoti rūp un sāp. Un tiešām domāju, ka esam fantastiska tauta, bet ir svarīgi, lai mēs to paši saprastu. Lai mūsu mugurkauls būtu taisns, lai mums neliktos, ka citur ir labāk, ka citi ir veiksmīgāki un gudrāki, bagātāki. Jā, varbūt ir bagātāki, bet ne vienmēr tas nosaka, vai cilvēks ir laimīgs.