VAKARA ZIŅAS. Aktrise Maija Vilka: No maniem studiju biedriem esam palikuši tikai 6 - Garne, Jakovļevs, Vērdiņš, Kugrēns, Dreiblats un es
Bijušajai Jaunatnes teātra aktrisei Maijai Vilkai ir daudz spilgtu, neaizmirstamu atmiņu. Īpaši par skaisto jaunības laiku, studiju gadiem. Tas viņai šķiet visbrīnišķīgākais posms dzīvē, un atmiņas mums neviens nevar atņemt. Par savu sirds lomu uzskata Vizbulīti Raiņa «Indulī un Ārijā». Šodien Maijas mīlestība ir pašas ģimene, dārzs, un reizēm viņa uzraksta arī kādu smeldzīgu dzejas rindu pašas priekam. «Dzīve ir skaista, to jāprot labi nodzīvot,» teic Maija Vilka, ritinot savu bagāto atmiņu kamolīti.
Bērnībā skoloja šaha lielmeistars Tāls
«Teātris manā dzīve ienāca, kad man bija pieci gadi. Mamma mūs ar brāli aizveda uz Jaunatnes teātri, kas toreiz bija baptistu baznīca [Lāčplēša ielā 37, Rīgā]. Mamma domāja - ja pēkšņi ienāks krievi, iespējams, dievnamā rīkosies cilvēcīgāk. Mana mammīte Lonija Lange savulaik beigusi Zeltmata kursus, bet sākās Otrais pasaules karš. Mamma mācījās kopā ar leģendāro aktieri Kārli Sebri, tur apgrozījās tā laika mākslas pīlāri Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere un daudzi citi. Tomēr mamma nekļuva par aktrisi,» stāsta Maija. Viņas tētis palicis Sibīrijas plašumos, ko mamma ļoti pārdzīvojusi un tāpēc bieži ārstējusies slimnīcās.
Ģimene dzīvojusi ļoti nabadzīgi, un par sevi aktrise saka, ka viņai laikam gribējies izrauties no nabadzības, dzīvē tikt tālāk. Lielā teātra mīlestība noteikti ir iedzimusi no mammas. «Manā jaunībā konservatorijā teātra fakultātē uzņēma vienreiz pa četriem gadiem, man nācās pusotru gadu gaidīt savu lielo iespēju. Jūnijā, kad beidzu vidusskolu, sāku strādāt veikalā par pārdevēju. Tajā laikā nokārtoju iestājeksāmenus,» klāsta Maija un teic, ka toreiz izvēlējusies runāt Raiņa dzeju un Andreja Upīša prozu. Konkurss bijis milzīgs, bet viņa uzreiz uzņemta.
Vēl kāds interesants biogrāfijas fakts. Natālijas Draudziņas ģimnāzijā Maijas skolotājs savulaik bijis izcilais šahists Mihails Tāls. Viņš toreiz mācījies Latvijas Universitātē un skolā bijis praksē. «Mēs visi aizrāvāmies ar šahu, to spēlējām visās stundās. Zem galdiem atradās šaha dēļi, virs galdiem - arī. Tāls mums organizēja arī ballītes, mēs dejojām smieklīgas un amizantas dejas,» atceras aktrise.
Brālīši un māsiņas
«No maniem toreizējiem studiju biedriem esam palikuši maz, priecīgi un dzīvi mīloši: Rasma Garne un es, Ģirts Jakovļevs, Mārtiņš Vērdiņš, Gunārs Kugrēns, Jānis Dreiblats. Mūsu mīļie, jaukie puiši ir pierādījums, ka viņi ir izturīgāki, jo palikuši četri, kamēr mēs - divas. Visu laiku sazināmies, visu cits par citu zinām, ļoti priecājamies, ka Ģirts nopircis mazu sunīti,» stāsta Maija. Fakultātē cits citu dēvējuši par māsiņām un brālīšiem, šķiet, tas nācis no kādas izrādes. Tagadējā lieliskā aktrise Lāsma Kugrēna toreiz bija mazs meitēns un prasījusi: «Kāpēc tu manu brāli sauc par brālīti? Tas ir manējais!»
«Skumji, pat blakšu nav!»
Ar sāpi piemin, ka mūžībā jau aizgājuši studiju kolēģi Ints Burāns, mīļā, jaukā aktrises un producentes Leonardas Ķesteres mamma Astrīda Vecvagare, Velga Vīlipa, Ausma Kantāne-Ziedone. Ausmas aiziešana Maiju satrieca, jo viņa studiju biedrenei no sirds jutusi līdzi, kad Ausma iestājusies partijā un sākusi darboties politikā. Pēc Maijas domām, tad tā vairs neesot bijusi tā Ausmiņa, kura viņai 1963. gadā rakstīja: «Mīļo Maijukiņ, ņem pusi no mana spēka un ticības, un tad mēs būsim abas vienādas lielajai, skaistajai cīņai!» Ausma bijusi sirds cilvēks, ļoti talantīga. «Es mūžam atcerēšos vienu ainu, ko spēlējām eksāmena darbā. Ausmiņa izstiepa savas garās, burvīgās rokas, līdz galam izstaipījās - viss notika sieviešu pansionātā. Un sarkastiski teica: «Skumji, pat blakšu nav!»»
Tur dzīve nerit pareizi...
Maija atceras, ka jau mācību sākumā iezīmējušies raksturi, bet visi bijuši vienoti - viens par visiem un visi par vienu. «Kad tuvojās otrā kursa gala eksāmens un zinājām, ka atskaitīs studentus, kuri nevar sekot līdzi visām programmām, puiši slepus izvilka vadus, lai noklausītos, ko runā mūsu dižgars Eduards Smiļģis. Viņš gan mūs nemācīja, bet piedalījās komisiju sēdēs,» atminas Maija un stāsta, ka reiz, kad puiši vilkuši noklausīšanās vadus, ar savu auto piebraukusi profesore Vera Baļuna. Redzējusi, ka puiši šiverē, un vaicājusi: «Mazie, ko jūs tur darāt?» Puiši nevarējuši atzīties, ka vadus velk, lai noklausītos runas, un izlocījušies: «Profesore, mēs izgreznojam ar meijām visas skulptūras.» Baļuna atbildējusi, ka tas nu gan ir skaisti.
Maija atceras kādu tikšanos ar Smiļģi: «Mūsu fakultāte atradās otrajā stāvā, un katru dienu bija viens dežurants. Pienāca mana kārta. Kad durvis ver vaļā, tās aizsedz mazo dežuranta galdiņu. Vienu dienu ienāk pats Smiļģis, ieskatās savā pulkstenī, pēc tam lielajā, apaļajā fakultātes pulkstenī. Neredzēja, ka es tur tobrīd sēžu, un teica skaļā balsī: «Nu jā, kur pulkstenis neiet pareizi, tur dzīve nerit pareizi.» Un iesoļoja savā kabinetā.»
Krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugā «Talanti un pielūdzēji» Maijai ar Ģirtu Jakovļevu bijis dialogs. Kad dažreiz gribējies aizšmaukt no lekcijām, tad bijis pierasts, ka jādodas pie Baļunas un jāsaka: «Tas dialogs ir nesaprotams, vai mēs ar jums varam kopā mēģināt?» Profesore bijusi sajūsmā par centīgajiem studentiem. «Man personīgi Baļuna bija prātam neaptverami sirsnīga, viņa par visu vienmēr priecājās. Kad sākām mācīties otrajā kursā, uzņēma krievu grupu. Pēc tam notika sēde, kurā piedalījās visa konservatorijas vadība. Man sirds bija tik pilna, ka cēlos augšā un izteicu savas domas - nemīlu krievu kursu. Pēc tam mēs ar Baļunu kopā dzērām baldriāna pilienus un izraudājāmies. Taču viņa man lomas deva, un viss bija kārtībā.»
Maija savu atzīmju grāmatiņu atstāšot mantojumā mazbērniem. Tajā ir dižgaru Veras Baļunas, Eduarda Smiļģa, Felicitas Ertneres un vēl citu teatrāļu paraksti.
Ar baltu karogu un alus pudelēm padusē
Runājot par Jaunatnes teātra laiku, aktrise ar sajūsmu stāsta, ka viņai vieta ierādīta cienījamu mākslinieču garderobē. Tur mitušas Lūcija Baumane, Astrīda Gulbe, Elvīra Baldiņa...
«Spēlējām izrādi «Tas nav tik vienkārši» - katrreiz citā rajonā un kultūras namā. Reiz pēc izrādes tika sarīkota ballīte, cepām un ēdām šašliku, katram izdalīja pa alus pudelei. Nākamajā dienā visi bijām darbā un vakarā aizgājām gulēt. Pēkšņi naktī ielauzās mūsu puiši un savāca mani no gultas, pidžamā, un aiznesa uz savu istabu. Es aiz šausmām palīdu zem apaļā galda, kurš atradās istabas vidū. Un manas mīļās, jaukās dāmas Elvīra Baldiņa, Elza Stērste, uzlikušas baltu padošanās karogu, ar alus pudelēm padusē devās mani glābt un izpirkt,» šodien pasmej Maija.
Jaukie kolēģi
Par kolēģi Imantu Skrastiņu Maija teic, ka viņš bija ļoti godīgs, bezgala mīlēja savu ģimeni. Vienubrīd bija aizrāvies ar «zaļo pūķi», bet pats saviem spēkiem ticis galā ar savu nelaimi. Kad pirmajā mācību gadā aktieri strādājuši kolhozā, tad Skrastiņš deficīta laikos pratis sagādāt to, kas tolaik citiem pat sapņos neesot rādījies. Piemēram, cukuru. Imants studiju laikā strādājis pa naktīm ostā par krāvēju, lai nopelnītu papildu naudiņu. Tāljūru jūrnieki dažreiz atveduši skaņuplates. Bijusi reize, kad visi studenti kādā dzīvoklītī paklusām klausījušies slaveno «Jēzus Kristus Superzvaigzne». Ka tikai kāds nenostučī! Un tieši Skrastiņš izcīnīja, ka ielu, kur Skultē mīt Velta Skurstene, nodēvē par Edgara Liepiņa ielu.
Starp citu, Maijas Jaunatnes teātra kolēģis Edgars Liepiņš uzrakstījis un atsūtījis dzejoli, kad viņai piedzimusi meita. Liepiņš bijis ārkārtīgi sirsnīgs, talantīgs, lielisks kolēģis.
«Un mana mīļā Veltiņa! Kad man piedzima meitiņa, toreiz ledusskapis pat sapņos nerādījās. Velta Skurstene man uz Dzemdību namu uzrakstīja vēstuli: neuztraucies, bērns tiks pie laba piena, tas nesaskābs. Tavs ledusskapis jau tevi gaida, nāc ārā no slimnīcas,» ar sirsnību atceras Maija.
Ziedoņa ābele
Aktrises sirds mīlestība tagad pieder viņas lolojumam - dārzam Olaines pagastā, Jāņupē. Tajā dienā, kad tur grauzusi ābolu, mūžībā aizgājis dzejnieks Imants Ziedonis. Ābolam bijusi sēkliņa ar garu asniņu, kuru iedēstījusi podā. Un tagad ir izaugusi Ziedoņa ābele, nu jau skaisti sakuplojusi. Tā gan ir kā mežābele, bet Ziedonis jau arī bija meža cilvēks... «Kad Ausmiņa aizgāja taisaulē, sarunāju ar aktieri Vili Daudziņu, ka viņš man nākampavasar sapotēs šo brīnišķīgo ābeli. Dārzkopība ir Viļa liela aizraušanās, un tā bija arī Ausmas ideja sapotēt šo ābeli, lai dod lieliskus augļus. Vēl šodien man sāp viņas aiziešana. Kad to uzzināju, biju dārzā, paņēmu rokās lāpstu, vienkārši raku zemi, kļuva labāk ap sirdi,» smeldzīgi saka Maija.
Ir brīnišķīgi strādāt teātrī. Bet tas bijis arī laiks, kad pārliecinies, cik daudz prasa skatuve.
