VAKARA ZIŅAS. Ceļojums - Pa Raiņa uz Aspazijas pēdām no Lietuvas līdz Šveicei
Kad kādu brīdi nav braukts ceļojumos, tad vilinošs šķiet ikviens tālāka brauciena piedāvājums. Piemēram, pastaigāt Raiņa pēdās Eiropā, sākot no Lietuvas līdz Lugāno (jeb, kā daži saka – Lugānai) un Kastaņolai. Lai gan savulaik, pirms gadiem divdesmit, esmu tur bijusi, vilinājums doties braucienā kopā ar Raiņa un Aspazijas pētnieci Gaidu Jablovsku bija tik liels, ka nebaidīja pat Eiropā solītais karstums un tas, ka ar autobusu nāksies mērot ap 5000 kilometru.
Pārtrauktā advokāta karjera Panevežā
Nudien neatceros, ka mums vidusskolā literatūras skolotāja, stāstot par Raini, būtu kaut ar pušplēstu vārdu minējusi, ka viņu dzīve savulaik aizvedusi uz netālo Panevēžu. Tāpēc viss, ko atceros no pirms apmēram četrdesmit gadiem mācītā, labākajā gadījumā ir «Tālas noskaņas zilā vakarā», «Lauztās priedes» un vēl «Zelta zirgs»; taču ne vārda par Raiņa jurista karjeru, attiecībām ar Aspaziju, trimdu Šveicē un Krievijā… Tālab jau pirmā solītā pieturvieta - Panevēžas cietums, kurā Rainis tika turēts apcietinājumā - izklausās pēc interesanta apskates objekta. Daudzsološs ir arī citāts no Roalda Dobrovenska romāna «Rainis un viņa brāļi», kas lasāms brauciena aprakstā: «(..) aiz pelēkajiem cietuma vārtiem uz visiem laikiem ārpusē palika zvērināta advokāta palīgs Pliekšāns. Kopš tās dienas, 1897. gada 31. maija, viņš galīgi kļūst par Raini».
Izrādās, ka tajā ēkā, kur cietums bijis tolaik, tas atrodas arī tagad, tāpēc fotografēt neesot vēlams. Taču Panevēžas centrā aizvien apskatāms nams, kurā Rainis un Aspazija, kuri tolaik vēl nebija precējušies, īrējuši lepnu dzīvokli laikā, kad Rainis bija plānojis uzsākt zvērināta advokāta palīga karjeru. Pašreiz par šo faktu gan liecina tikai memoriālā plāksne pie nama sienas, savukārt mūsu ceļabiedrs, kurš skolojies Lietuvā, apgalvo, ka kaimiņvalstī literatūras stundās fakts par mūsu dižgaru dzīvi Panevēžā tiekot pieminēts.
No Gaidas Jablovskas uzzinām arī īsu notikumu hronoloģiju: «1897. gada martā Rainis ir sācis advokāta gaitas Panevēžā, kopā ar viņu ir arī Aspazija. Kratīšana abu dzejnieku dzīves vietā 1897. gada 25. maijā (6. jūnijā) nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, taču Aspazijas ar zināmu humora devu stāstītā epizode, kā viņa toreiz, prokuroram cieši acis skatīdamās, bīstamākos papīrus paslēpusi sev zem svārkiem, jau pieder krietni vēlākam laikam. Tolaik izmeklētāju rīcībā ir nonākuši daudzi kompromitējoši materiāli, un velti abi dzejnieki līdz pēdējam cerēja, ka Raiņa arests aprobežosies tikai ar 26 dienām Panevēžas cietumā.» Tur Rainis laiku lieki netērē - viņš Aspazijai raksta romantiskas vēstules, dēvējot viņu par «manu zaļzeltaino mīļputniņu, manu mūžīgo, dvēselīgo mīlulīt…», un tulko Gētes «Faustu». Apcietinājumā Rainis pavada visu jūniju, pēc tam tiek transportēts uz Liepāju un vēlāk izsūtīts trimdā uz Krieviju. Bet tas jau ir cits stāsts, savukārt mūs gaida Itālija un Šveice.
Ēšana ceļā nav problēma
Protams, autobusu braucienos nākas padomāt par praktiskām lietām, tostarp maltītēm. Savulaik, kad tikko sākām braukt ceļojumos uz Eiropu, autobusā bieži smaržoja pēc buljona, kartupeļu biezputras un dažkārt arī pēc reņģēm. Tagad paēst Polijā nav problēmu, ja vien caur Poliju nebraucat svētdienā, kas nozīmē, ka pēc pandēmijas izdzīvojušie ceļmalas krodziņi, visticamāk, būs slēgti. Arī populārā «Abra», kur ēdienkarte kādu brīdi pat bija pieejama latviski. Taču ceļotājus glābj Lomža ar savu bistro, kur var paēst salīdzinoši lēti, ātri un garšīgi. Izvēle ir vai visām gaumēm; maltītes vidējā cena (atkarībā no tā, ko ēd) ir aptuveni 5-6 eiro. Tikai atliek cerēt, ka tur nebūs vēl pieci citi autobusi ar izsalkušiem tūristiem…
Savukārt Austrijā savulaik ļoti populārajos «Rozenbergeros», ceļmalas ēstuvēs, kas atgādina mūsu «Lido», pēc šoferu Sanda un Normunda teiktā, vairs neesot vērts tērēt laiku: pandēmija šīs vietas padarījusi par «fast food» vietām, kur esot dārgi un negaršīgi. Taču ceļotājus glābj cita ceļmalas krodziņu ķēde - «Oldtimer», un tur ar ēšanu viss kārtībā. Var iet pie bāra letes un izvēlēties salātus vai kādu zupu, bet var arī sēdēt pie galdiņa un sagaidīt viesmīli, lai pasūtītu, ko sirds kāro. Izvēlamies Vīnes šniceli, jo esam taču Austrijā! Kopā ar glāzi alus garšo ideāli.
Piebildīšu par Itāliju: ja gadās, ka viesnīcā brokastu kafija ir nebaudāma (neticami, bet fakts!), patiešām izcilu kafiju par saprātīgu cenu varat padzert «Autogrill» ieskrietuvēs lielo ceļu malās. Piemēram, kapučīno tur maksā 2,50 eiro, turklāt tiek pagatavots zibenīgi. Tagad to atceros ar nostalģiju, jo Rīgā šādas kvalitātes kafiju līdz šim neesmu atradusi.
Šekspīra izdomātie varoņi un Senās Ēģiptes valdnieku izstāde
Ceļojuma trešā diena mūs aizved uz Veronu, kura tiek dēvēta arī par mīlētāju pilsētu - protams, pateicoties Šekspīra traģēdijai «Romeo un Džuljeta». Centra apstādījumos koku zaros kā aptrakušas dzied cikādes (varētu pat teikt, ka cikāžu kori, jo sisināšana ir nemuzikāli skaļa), ārā ir gandrīz plus trīsdesmit grādu, tāpēc lieti noder kādā benzīntankā iegādātā platmalu cepure un liela pudele ar ūdeni (šeit dzeramais ūdens pieejams daudzviet pilsētvidē). Tiesa, spītējot karstumam, pa pilsētu klīst tādi tūristu bari, ka piekļūt Džuljetas mājas pagalmiņam pat nav ko domāt, tāpēc aizstaigājam līdz «piazza delle Erbe» - reālam tirgus laukumam, kur norit visai dzīva andele; apskatām arī Dantes pieminekli un «Torre dei Lamberti» torni ar pulksteni, kurš ik pa laikam iezvanās.
Tālāk ceļš ved līdz Adidžes upei un slavenajiem Veronas tiltiem. Lai gan citas Itālijas upes ir izžuvušas ieilgušā sausuma dēļ, Adidže veļ savus zilganos viļņus, kas tik labi izceļ arī vareno, seno Veronas pili un Skaligjero tiltu, kura vēsture mērāma gadu simtos. Tam var pārstaigāt pāri turp un atpakaļ, klausoties kāda ielu muzikanta priekšnesumus un gida stāstu, kas patiesībā nav nekas jauns - ka Romeo un Džuljeta, divu senu veroniešu dzimtu atvases, bija vien Šekspīra iztēles auglis… Taču Džuljetas un viņas mājas popularitāte nav noliedzama, un ikviens var viņai uzrakstīt vēstulīti, uz kuru atbildēšot speciāls dienests. Veronā apskatāma arī (it kā) Romeo dzimtas māja, taču tā nav pārvērsta par romantiski noskaņotu tūristu interešu objektu, jo mājas īpašnieki pret to esot iebilduši.
Savukārt slavenajā «Arena di Verona», kur kādreiz norisinājās gladiatoru cīņas, tagad vasarās notiek Veronas opermūzikas festivāls. Kāda afiša vēsta, ka augustā te Karmenu atkal dziedās izcilais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča, savukārt laukumā «Piazza Bra» pie arēnas var aplūkot iespaidīgu brīvdabas izstādi - dekorācijas no režisora Franko Dzefirelli veidotā operas «Aīda» iestudējuma. Krāšņi un iespaidīgi ir Senās Ēģiptes valdnieku un priesteru tēli! Un tas viss - nerimstošā cikāžu dziesmu pavadījumā…
«Funiculi, funicula» pa ceļam Stikla kalnā
Kurš gan nav dzirdējis šo 19. gadsimtā komponēto megapopulāro neapoliešu dziesmu, kuru savulaik dziedāja arī brīnišķīgais itāliešu tenors Lučāno Pavaroti? Izrādās, ka tā itin labi piestāv funikulierim, kurš mūs uzved «Monte San Salvatore» - Sansalvatores kalnā Lugāno. Vagoniņā sadziedamies ar spānietēm un atceramies, ka Rainis ar Aspaziju mēdza šajā kalnā kāpt kājām un ka, iespējams, tieši Sansalvatores kalns ir Stikla kalns, kurā Antiņš tik uzcītīgi jāja «Zelta zirgā». Par šo kalnu Rainis reiz rakstīja: «Salvatore ir Lugānai, kas Japānai Fudžijama; nau neviena glezna pilnīga, ja nau uz tās Fudžijama.»
No kalna virsotnes paveras brīnišķīgs skats uz kalniem, Lugāno ezeru un netālo Itāliju, un var izvēlēties, vai kāpt vēl augstāk - līdz baznīciņai, kas te bijusi arī Raiņa laikā, lai no tās jumta 360 grādu leņķī sajūsminātos par panorāmu, vai pasēdēt krodziņā, kur var panašķoties ar saldējumu un aukstu, perfekti pagatavotu «aperolu». Un kā lai neatminas citātu no Saulcerītes Vieses grāmatas «Mūžīgie spārni»: «Pāri ezeram uz Itālijas pusi slējās milzis San Salvatore. Tik neatkarīgs, tik spēcīgs un skaists, zilganā miglā ietinies, ka acīs saskrēja prieka asaras. Nē, viņi nekur tālāk negribēja braukt…»
Pie diviem dižgariem
Beidzot ir pienācis brīdis, kad dodamies uz Kastaņolu un Brē kalnu, kur savulaik mitinājās Rainis un Aspazija. Pa ceļam Gaida Jablovska atgādina, ka viņi uz šejieni pārcēlušies pēc 1905. gada revolūcijas, kad saprata, ka Latvijā vairs palikt nav droši, turklāt Šveice neizdeva patvēruma meklētājus (par Raini žandarmērijas dokumentos krājās ziņojumi kā par dumpinieku, arī Aspazija saņēma pārmetumus par to, ka lugā «Sidraba šķidrauts» caru nosaukusi par posta cēloni). Ar draugu sagādāto dokumentu palīdzību Rainis pārtapa par Arturo Nagliņu, bet Aspazija par Amāliju Gerkier, un tā viņi uzsāka savu ilgo trimdu Šveicē. Radoši tas abiem bija ļoti ražīgs, sadzīviski - visai smags laiks, tādēļ noteikti der pārlapot Raiņa grāmatu «Kastaņola», kur daudz lasāms par šo laiku un viņu piedzīvoto.
Raiņa un Aspazijas muzejs, kas vēl pirms vairākiem gadiem atradās namā, kur savulaik dzīvojis arī itāliešu brīvības cīnītājs Karlo Kataneo, nu pārcelts uz pilsētas arhīvam piederošo ēku. Tagad kalnā palicis vien trimdas latviešu 1972. gadā uzstādītais piemineklis «Dižajiem dzejniekiem un Latvijas brīvības cīnītājiem», kuru veidojuši tēlnieks Jānis Plāte un arhitekts Čīno Kjēza. Savukārt kopš 2018. gada muzejs, kas drīzāk būtu dēvējams par memoriālo istabu, meklējams pāris terases zemāk - Kataneo laukumā, pilsētas arhīva ēkā. Ekspozīcijas iekārtošanu (tā tapusi, sadarbojoties H2E ar autoru kolektīvu) 2018. gadā atbalstījusi arī Latvija, jo iepriekš 50 gadus muzeju par saviem līdzekļiem uzturēja Lugāno municipalitāte. Istabiņā aplūkojamie materiāli ir izsmeļoši un interesanti (īpaši tad, ja tie nav jāaplūko vienlaikus ar 40 citiem interesentiem), taču ļoti pietrūkst dzejniekiem piederējušo priekšmetu, kas bija apskatāmi iepriekšējā muzeja ēkā. Taču jāpriecājas par faktu, ka mūsu dzejnieki aizvien šeit tiek pieminēti, lai gan interesi par viņiem, visticamāk, izrāda vien latviešu tūristi.
Vēl uzkāpjam uz Svētā Jura baznīcu, kuru bieži apmeklējis Rainis un kur joprojām apskatāma glezna ar Svēto Juri baltā zirgā (pastāv uzskats, ka tieši tā dzejnieku iedvesmojusi zelta zirga tēlam), ar kuģīti aizbraucam līdz gleznainajam Gandrijas ciematiņam, uz kuru pa taku, kas vijas gar ezeru, varētu būt staigājis Rainis, bet pievakarē apskatām Lugāno vecpilsētu.
Un tad jāsāk domāt par mājupceļu, kas atkal būs divas garas dienas. Taču galva ir izvēdināta, ir izbaudīta dienvidu saule, gūts milzum daudz iespaidu. Un uz Raini un Aspaziju ir izdevies paskatīties no mazliet cita skatupunkta.