VAKARA ZIŅAS atklāj darba tirgus tumšo pusi

 
©Pixabay

Lielākajai daļai cilvēku viena no ļoti svarīgām lietām dzīvē ir profesionālā darbība, kas nozīmē ne tikai naudas pelnīšanu un nākotnes pensijas kapitāla uzkrāšanu, bet arī apmierinātību ar darbu un panākumus, tajā skaitā karjeras veidošanu.

Ņemot vērā, ka darba dzīvei tiek veltīta aptuveni trešā daļa laika, būtu vēlams, lai nodarbošanās sagādātu prieku, nevis galvassāpes vai pat riebumu. Cilvēkus, kuriem šādu darbu ir izdevies atrast, pilnīgi noteikti var saukt par laimīgiem. Ko darīt pārējiem? Meklēt un pieteikties ar cerību reiz pie tāda arī tikt. Laiki, kad, kā teikts kādā populārā latviešu filmā, nevis cilvēks meklē darbus, bet darbs - cilvēku, ir pagājuši. Tāpēc nekas cits neatliek kā lasīt sludinājumus, sūtīt pieteikuma vēstules un dzīves parakstu jeb CV, kā arī veiksmes gadījumā posties uz darba interviju. Un, ja Fortūna bijusi absolūti labvēlīga, tad arī sākt strādāt.

Nevis diploms, bet pazīšanās

Kā visbiežāk laimējas tikt pie darba, kuru var uzskatīt par iekārojamu? Pareizi - caur pazīšanos. Vēl precīzāk sakot, blatiem. Ja kādam šķiet, ka šī padomju laikos iedibinātā tradīcija vairs nav aktuāla, viņš ļoti, ļoti maldās. Latvijas darba tirgū tas ir pirmais un galvenais nosacījums, lai tiktu pie kārotās vietas. Augstskolu diplomi, ārzemju pieredze, apliecības un sertifikāti par pabeigtajiem kursiem ir tikai tā starp citu. Ilgāku laiku vērojot situāciju mūsu valsts darba tirgū, secināms, ka tā saucamie konkursi uz vienu vai otru darba vietu tiek izsludināti skata pēc. Lai naivie muļķīši pieteiktos. Šo rindu autoram nebūtu korekti spriest par visām nozarēm, taču šādu praksi regulāri piekopj mūsu valsts muzeji… Vismaz lielākā to daļa.

Šis pats likums darbojas arī saistībā ar pusaudžu nodarbinātību. Kaut gan masu medijos tiek pausts citādi, darba devējs īsti nevēlas ņemt darbā nepilngadīgu personu, jo tas nozīmē, ka jāuzņemas lielāka atbildība, piemēram, jānodrošina persona, kas viņu un viņa darbu uzraudzīs. Nesen kādā sarunā ar divu dēlu māmiņu sieviete atklāja, ka viņas vecākajam dēlam bijusi laime strādāt vairākas vasaras pēc kārtas, taču tas tikai tāpēc, ka darba devējs bijis viņu ģimenei labs paziņa.

Pēc šī paša principa pie labiem darbiem tiek radinieki, draugi, bijušie klasesbiedri un citi labi cilvēki.

Vīrietis vai sieviete?

Aizsūtot savu pieteikumu uz norādīto elektroniskā pasta adresi un pat lūdzot, lai tā saņēmējs apstiprinātu, ka sūtījums tiešām ir nonācis galā, ļoti reti būs gadījumi, kad saņemsiet atbildi, ka viss saņemts. Godīgi sakot, pat šāds žests liecina par darba devēju. Taču lielākajā daļā gadījumu ir tā - cilvēkam, nosūtot pieteikumu, ir izjūta, ka tas nonācis kaut kādā melnajā caurumā, jo atbildes nav vispār. Ne par to, ka pieteikums saņemts, ne arī par to, ka viņa kandidatūra darba devējam nešķiet piemērota. Taisnības labad jāprecizē, ka ir darba devēji, kuri jau sludinājuma tekstā norāda, ka sazināsies tikai ar tiem kandidātiem, kurus aicinās uz darba pārrunām.

Ja tiekat uzaicināts uz darba interviju, var uzskatīt, ka jums jau ir uzsmaidījusi veiksme. Arī šeit vērojama sava specifika, taču pieļaujams, ka raksturīga tikai Latvijai. Ja uz vienu darba vietu pretendēs četras sievietes un viens vīrietis, kuram tiks dota priekšroka? Vai varat uzminēt? Protams, ka vīrietim! Sieviete darba intervijas laikā var atklāt pat spožas zināšanas par amatu, uz kuru pretendē. Viņa var būt izlasījusi visu ar darbu, uz kuru pretendē, saistīto likumdošanu un noskaitīt to no galvas. Viņa intervētājus var pat pārsteigt ar savu iepriekšējo darba pieredzi, ar sasniegumiem, taču, ja otrs kandidāts gadīsies vīrietis un ja vien viņš uz darba pārrunām būs atnācis skaidrā prātā, kaut arī absolūti nesagatavojies, varat būt droši, ka no jums abiem izvēlēsies tieši viņu! Tāda diemžēl ir Latvijas reālā situācija.

Vēl nopietnāk nekā augstskolas eksāmenā

Pastāv specifika, kas Latvijas darba meklētājam ir jāņem vērā. Turklāt runa nebūs par augsta līmeņa vadītāju vai nodaļas priekšnieku amatiem, bet gan ierindas darbinieku, piemēram, referentu vai vecāko referentu, lietvedi, asistentu un tā tālāk. Darba interviju laikā nereti līdztekus pārrunām, kuru laikā tiek vērtēta arī kandidāta noturība pret stresu, tiek uzdots risināt dažādas sarežģītības pakāpes testus vai uzdevumus rakstveidā, iepriekš par to nebrīdinot. Tie varētu būt ar loģiku, loģisko domāšanu saistīti uzdevumi, piemēram, uz lapas uzrakstīta skaitļu virkne, kura jums jāpapildina ar nākamajiem cipariem. Šāds uzdevums bija jārisina pretendentam uz amatu, kur ar skaitļiem un rēķināšanu nav nekāda sakara. Tie var būt arī testi, kur uz katru jautājumu no vairākām atbildēm jāizvēlas pareizā. Savukārt izvērtējot rezultātus, tiek vērtētas ne tikai pareizās atbildes, bet arī ātrums, kādā jūs ar uzdevumiem vai testiem tikāt galā.

Nejūtieties pārsteigti, ja piepeši darba intervijas laikā intervētāji pāriet uz krievu vai angļu valodu - mērķis ir pārbaudīt jūsu svešvalodu zināšanas. Un atkal jāuzsver, ka amata, uz kuru pieteicās pretendents, pildīšanai šādas svešvalodu prasmes absolūti nebija primārās. Šādi pirms vairākiem gadiem rīkojās SIA «Rīgas satiksme» un Centrālā statistikas pārvalde. Savukārt kāda galvaspilsētas muzeja vadība savu nākamo darbinieku izvēlē spēra vēl vienu soli tālāk: tika meklēti darbinieki ar vismaz vienas svešvalodas zināšanām C1 starptautiskajā līmenī, kas atbilst tulku un tulkotāju līmenim, pretī solot pat ļoti pieticīgu atalgojumu.

Darba intervija pārtop klaunādē

Vēl, ejot uz darba interviju, esiet gatavi, ka potenciālie darba devēji, tā saucamās komisijas locekļi, jūs var pat izsmiet. Gunta (sievietes vārds mainīts) atceras darba interviju Centrālajā statistikas pārvaldē, kas beidzās ar to, ka sieviete pēc tās iznāca uz ielas, asaras rīdama. «Mani sagaidīja komisija vismaz sešu septiņu cilvēku sastāvā, kur bija dāmas un viens vīrietis - puspriekšnieks. Sievietes pret mani izturējās korekti, viņas uzdeva jautājumus, es atbildēju. Savukārt puspriekšnieks atļāvās izpildīties pēc pilnas programmas. Uzreiz piebildīšu, ka ne mans apģērbs, ne izskats uz to neprovocēja. Jau pašā intervijas sākumā jutu, ka viņam sagādāja baudu mani nest cauri. Viņš pie viena nolēma pārbaudīt manas zināšanas pat Baltijas valstu ģeogrāfijā, kaut gan ar amatu, uz kuru toreiz pretendēju, tam nebija sakara. Šo attieksmi atceros vēl šodien, kaut kopš 2014. gada vasaras pagājis pietiekami ilgs laiks. Kad uz jautājumiem biju atbildējusi, sākās rakstveida pārbaudījums. Iepriekš brīdināta netiku. Tik daudz pašcieņas man pietika, ka piecēlos un aizgāju.»

Par visu vienojas pa telefonu

Ir vēl kāda savdabība, ar ko vajadzētu rēķināties, meklējot darbu. Esiet ļoti kritiski pret to, cik daudz informācijas par sevi sniedzat CV. Plaši piesauktā datu aizsardzības regula attiecas ne tikai uz darba devēju, bet arī uz darba ņēmēju. Tas nozīmē, ka tāda informācija kā personas kods, dzimšanas vieta, pilna dzīvesvietas adrese jums nav jānorāda. Pietiks ar to, ka uzrakstīsiet vien pilsētas nosaukumu, kurā dzīvojat. Ir dzirdēts par tādiem komiskiem gadījumiem, kad pretendents netiek pieņemts darbā vienīgi tāpēc, ka dzīvo, pēc darba devēja domām, sliktā rajonā, kur mītot daudz bezpajumtnieku un dzērāju. Ļoti uzmanieties arī ar informācijas norādīšanu, kas saistās ar bijušajām darbavietām! Latvijā ir ierasta prakse, ka nākamais darba devējs piezvana uz pretendenta bijušajām darbavietām un paslepšus ievāc informāciju. Ja darbinieks savai pašreizējai priekšniecībai šķitīs vērtīgs, taču, strādājot vienā vietā, neatlaidīgi meklēs citu darbavietu, šie pūliņi var beigties ar fiasko. Iedomājieties situāciju, ka potenciālais darba devējs zvana jūsu pašreizējam priekšniekam, lai ievāktu informāciju. Priekšnieks, nevēlēdamies, ka pārejat uz citu darbavietu vai arī gribot ieriebt, bez sirdsapziņas pārmetumiem par jums var paust klaju nepatiesību. Un cerētais amats aiziet gar degunu…

Vai esat sevi atradusi šajā dzīvē?

Taisnības labad jāpiebilst, ka viss nav tik slikti, kā šķiet. Darba meklētāju pieredzē var atrast arī pa kāda pozitīvam momentam. Relatīvi nesen Alma (vārds mainīts) pieteicās uz vakanto darba vietu vienā no galvaspilsētas iestādēm, saistītām ar kultūras dzīvi. Pēc pieteikuma aizsūtīšanas viņa drīz vien saņēma atbildi, ka sūtījums nokļuvis pie adresāta. Taču pēc pāris nedēļām, kad pieteikšanās uz vakanto vietu vēl nebija beigusies, Alma elektroniskajā pastā atrada šī darba devēja vēstulīti ar potenciālajiem jautājumiem, kas, iespējams, tikšot uzdoti intervijas laikā. Kāda jauka pretimnākšana, taču… Palasot jautājumus, Almas pierē parādījās rievas. Kā pareizi atbildēt uz jautājumu, vai esat sevi atradusi šajā dzīvē? Ko atbildēt cilvēkam, kurš piesakās darbā, taču viņam pajautā, vai plānojat šeit aizkavēties? Un ko galu galā atbildēt uz jautājumu, kā pavadāt savu brīvo laiku? Nemaz nerunājot par jautājumu, kāds ir pretendentes ģimenes stāvoklis, ko mūsdienās aizliedz uzdot likumdošana.