VAKARA ZIŅAS. Režisors Elmārs Seņkovs vajadzības gadījumā būs gatavs aizstāvēt Latviju

 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Pēc 11 gadu pārtraukuma Latvijas Nacionālajam teātrim atkal būs mākslinieciskais vadītājs – šim amatam savu piekrišanu devis talantīgais režisors Elmārs Senķovs. Viņa pirmā darba diena bija 2. augusts, kad sākās teātra 104. sezona. Elmārs Nacionālajā teātrī iepriekšējos gados ir paguvis iestudēt 16 izrādes, kas vairākkārt saņēmušas «Spēlmaņu nakts» balvas. Arī Raiņa traģēdiju «Pūt, vējiņi!», kas nu tiek rādīta beidzamo reizi, jo «sapratām, ka šai izrādei jāpieliek punkts». Šķiet, šī režisoram būs visai noslogota sezona, jo viņa iestudēto izrāžu pirmizrādes paredzētas arī Valmieras un Liepājas teātros.

Teātris kā sabiedrības spogulis

Režisors piedāvājumu saņēmis pirms mēneša, un viņš atzīst, ka tas bijis ļoti negaidīti: «Teikšu godīgi, sākumā nemaz nenoticēju, jo man likās, ka tas varētu būt teātra direktora Jāņa Vimbas joks. Taču izrādījās, ka tas ir patiešām nopietni.» Elmārs konsultējies ar saviem kolēģiem - režisoriem Valteru Sīli un Ināru Slucku -, mēnesi izsvēris visus plusus un mīnusus un tagad atzīst: «Izrādās, ka atradu vairāk plusu nekā mīnusu. Tāpēc nevarēju atteikt Jāņa piedāvājumam, jo, pirmkārt, tas ir ļoti liels pagodinājums - būt, es nebaidīšos teikt, Latvijas galvenās teātra skatuves mākslinieciskajam vadītājam. Tāpēc atteikties būtu ļoti dīvaini.»

Otrs iemesls, kāpēc Seņkovs pieņēmis šo piedāvājumu, ir fakts, ka ar Nacionālo teātri viņu saista gara vēsture - 16 iestudējumu, «kas it kā nav daudz, bet nav arī maz».

«Otrajā augustā ir mana pirmā darbdiena jaunajā amatā. Tāpēc šobrīd svinēšu svētkus - jaunās sezonas sākumu - un pēc tam sākšu strādāt, turklāt jaunā sezona jau ir salikta. Bet vienu gan es varu pateikt: šis teātris vienmēr ir cienījis tradīcijas un iestudējis latviešu oriģināldramaturģiju, un tā tas noteikti turpināsies. Šis teātris vienmēr ir bijis sabiedrības spogulis, un mans uzdevums būs sekot līdzi repertuāram - neatkarīgi no tā, vai iestudējumi ir izklaidējoši vai nopietni, vai laikmetīgi, tiem ir jāatspoguļo pašreiz notiekošais. Jo arī mūsu sabiedrība ir ļoti plaša un dažāda, un mums jādara viss, lai tā nāktu uz teātri un skatītos mūsu izrādes. Mums jau iepriekš jāsajūt signāli, kas varētu notikt, jo teātrim ir arī sociāla un izglītojoša funkcija. Šeit jau tas viss ir darīts, bet tāds ir mans pašreizējais redzējums.»

Režisors vēl piebilst, ka par pirmajām pārmaiņām droši vien varēs runāt novembrī, «jo pašreiz mētāties ar vispārīgām frāzēm būtu lieki. Visu pierādīs darbi!»

Gatavs kalpot mākslai

Elmārs stāsta, ka tie četri gadi, kurus viņš pavadījis ārpus Nacionālā teātra, esot devuši lielu pieredzi. «Pastrādāju gan ārpus Latvijas, pērn veidojot izrādi «Divas garāžas», kas bija skatāmas gan Tallinā, gan Narvā. Pastrādāju akadēmiskajā vidē, arī pats joprojām studēju profesionālajā doktorantūrā. Man ir iekrātas zināšanas un pieredze. Un, protams, savā vecumā sapratu - ir jāiet solīti tālāk. Jo režisora profesija jau nav līdz galam apgūta, bet to var palīdzēt izdarīt nopietnāki izaicinājumi. Esmu pārliecināts, ka Nacionālais teātris ir vislabākais izaicinājums man gan mākslinieciski, gan vēriena ziņā; arī tādā ziņā, ka man ir tādi resursi kā labi aktieri, laba zāle un skatuve ar ripu un podestiem… Varu atzīties, ka man ir kaislība pret Nacionālā teātra skatuvi!»

Elmārs ir gatavs strādāt ar aktieru potenciālu - ar domu, ka viņus varētu izveidot par Eiropas līmeņa aktieriem, kuri var konkurēt un būt interesanti arī starptautiskajā tirgū, braukt uz festivāliem. «Man vienmēr ir teikuši, ka kļūt par māksliniecisko vadītāju - tā ir kalpošana mājai. Es gribētu mazliet pārfrazēt: tā nav kalpošana mājai, tā ir kalpošana mākslai, arī radošajam kolektīvam. Jo mūsu uzdevums būs veicināt tos mirkļus, kad var rasties māksla. Jo tā ne vienmēr rodas. Kā sabūvēt šādu salikumu, kad mēs pēkšņi saprotam - tur ir potenciāls rasties kaut kam skaistam?» Tādēļ Elmārs cer būt ļoti labs palīgs direktoram, kuram «ticiet man, pietiek ko darīt, domājot par trubām, telpām un administratīvām lietām! Tāpēc visa mākslinieciskā puse būs manā pārziņā. Un vēl - piekrītot nākt uz šejieni strādāt, man bija svarīgi zināt, ka tikšu pieņemts».

Rēķināsies ar dažādo izpratni

Sarunā Elmārs Seņkovs uzsver - šim teātrim raksturīgais saturs nemainīsies: «Varbūt var mainīties forma, jo laiks maina formu. Protams, mēs vienmēr strādāsim ar klasiku! Ja jūs man jautātu, vai šis paliks kā tradicionāls teātris, būtu grūti atbildēt, jo nekad nav īsti definēts, kas ir tradicionāls teātris. Izrāde bez eksperimentiem vai iestudējums, kad cilvēks skatās un domā, ko režisors ar to gribēja pateikt? Bet Edmunds Freibergs arī eksperimentēja!» Tādēļ tiks ņemta vērā skatītāju dažādā izpratne par teātri, «un mēģināsim cilvēkiem piedāvāt pēc iespējas daudzkrāsaināku karti. Jo, galu galā, Nacionālajā teātrī vienmēr ir bijuši gan eksperimenti, gan pilnīgi klasiski iestudējumi. Tāpēc pašreiz galvenais, lai eksperimenti kļūst aizvien spilgtāki un interesantāki, bet klasiskie iestudējumi - aizvien vērienīgāki un skaistāki! Tā, lai katrs atrod kaut ko sev, jo Nacionālais teātris ir domāts sabiedrībai».

Režisors piekrīt, ka katram teātrim ir sava publika, taču uzsver - tā mainās! «Domāju, ka pēc sešiem gadiem mēs varēsim atkal runāt par citu auditoriju, un mums ir jāstrādā uz to publiku, lai pēc desmit gadiem neattaptos, ka vairs neviens nenāk uz teātri. Tie būs tie skatītāji, kas varēs atļauties nopirkt biļetes, lai cik tās būtu dārgas. Mēs jau tagad redzam biļešu cenas, un tam ir iemesls. Taču es vienmēr esmu gatavs maksāt par mākslu. Un, kā savā sezonas uzrunā teica Jānis Vimba: ja es varu darīt šajā valstī to, ko es varu darīt, ja man ir šī iespēja un ja mana ģimene ir drošībā, tad arī esmu gatavs kaut ko upurēt. Lai arī tās ir dārgas biļetes, paaugstinās gāzes cena…»

Par laiku Zemessardzei, studentiem un mājai laukos

Atbildot uz tik bieži uzdoto jautājumu «ko tu esi gatavs konkrētu darīt šajā situācijā?», Elmārs Seņkovs uzsver - vajadzības gadījumā viņš noteikti būs gatavs aizstāvēt Latviju. «Mūsu jaunais kolēģis - komponists Edgars Mākens, kurš ir manā radošajā komandā, jau ir iestājies Zemessardzē un sestdienās un svētdienās piedalās apmācībās. Arī es esmu apsvēris šādas iespējas, jo uzskatu, ka tās zināšanas, ko iegūst Zemessardzē, noteikti būs noderīgas.» Režisors piebilst: protams, nezinām, kā katrs no mums rīkotos konkrētos apstākļos, bet šobrīd ir skaidrs - ja būtu jāaizstāv sava ģimene, tu aizstāvētu arī savu dzimteni.

Vēl Elmārs atzīst, ka viņam pašreiz nāksies atteikties no vairākiem darba pienākumiem Kultūras akadēmijā. «Man tagad jāiesaistās šajā jaunajā darbā, taču tas nenozīmē, ka es akadēmiju pametu, jo ar studentiem strādāšu un esmu kursa vadītājs jau otrajam kursam. Pamest savus studentus es nevaru!» Savukārt no saviem hobijiem - dārza un mājas Latgales pierobežā, netālu no Zilupes - Elmārs atteicies esot jau sen. «Ticiet man, laika šādām lietām vairs nav daudz, un ar šo jauno amatu laika būs vēl mazāk,» režisors smaida.