VAKARA ZIŅAS. Stjuarte Iluta Ozoliņa stāsta, kā ir strādāt debesīs

 
©ILUTAS OZOLIŅAS PRIVĀTAIS ARHĪVS

Iluta Ozoliņa ir Baltijas vadošās aviokompānijas «airBaltic» stjuarte, kura atzīst, ka būtu grēks neizmantot jaunību, lai sasniegtu to, ko vēlas.

Darbs debesīs šķita neaizsniedzams

«Vienmēr esmu bijusi aktīva un sportiska. Bērnībā gan biju arī kautrīga, taču ar laiku kļuvu drošāka un atvērtāka, tikai viena lieta nemainījās - sports manā ikdienā. Nespēju iedomāties sevi mājās skatāmies seriālus. Atminos, ka bērnībā sapņoju kļūt par stjuarti. Jau kopš mazām dienām aviācija šķita pilnīgi cita pasaule, kaut kas skaists, bet arī nesasniedzams. Kļūstot vecākai, šo domu noliku malā, jo toreiz nebiju pārliecināta, ka izdosies izturēt atlasi. Pēc mācībām profesionālajā vidusskolā devos studēt uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, lai iegūtu fitnesa trenera kvalifikāciju. Šķita, šī būs niša, kurā mēģināšu sevi realizēt, taču sapratu, ka tas nav domāts man. Lai arī sportot nepārtraucu, kā treneri sevi nejutu. Jau 2016. gadā vēlējos doties uz stjuartu atlasi, bet nobijos un nenoticēju sev. Gadu vēlāk sapratu - ir jāmēģina, jo kas gan slikts var notikt. Pieteicos, izturēju vienu atlases kārtu, tad nākamo un nākamo, līdz saņēmu ziņu, ka jau pēc diviem mēnešiem varu uzsākt mācības. Tā bija laime!»

Tomēr dievinu šo profesiju!

«Kā ir būt stjuartei? Es dievinu šo profesiju! Vai man ir bail lidot? Nav! Varu godīgi atbildēt, ka esmu laimīga, darot darbu, ko no sirds mīlu. Katram novēlu atrast darbu, kurā justies vislabāk. Bet ir arī jāapzinās, kā ir strādāt profesijā. Ģimenei un draugiem jābūt ļoti atbalstošiem un saprotošiem. Esmu pateicīga par to, ka viņi tādi ir! Protams, bieži neesmu mājās svētkos, nākas palaist garām citus svarīgus brīžus, taču tāda ir dzīve aviācijā. Toties mana ikdiena darbā ir krāsaina. Nekad nevar zināt, kas sagaidīs. Pienākumi vieni un tie paši, bet reisi, pasažieri un notikumi ir dažādi un neprognozējami. Tieši tas man patīk!

Ik pa diviem gadiem mums jāveic veselības pārbaudes, katru gadu ir kvalifikācijas atjaunošanas pārbaudes. Ja viss tiek nokārtots, tad var turpināt darbu debesīs un kaut līdz pensijas vecumam būt stjuarte! Ja runājam par darba aizkulisēm, tad dažas varu atklāt, jo stjuartes darbs nav tāds, kādu rāda filmās. Lai nokļūtu lidostā sešos no rīta, visai bieži mana diena sākas trijos naktī, jo pašlaik dzīvoju Cēsīs. Citreiz ir divpadsmit stundu darba diena, gadās pat pieci reisi dienā. Visi reisi nav vienādi, mēdz būt arī intensīvi lidojumi. Grafiks ir mainīgs. Lidojumu stundu skaits tiek limitēts, nedrīkstam lidot vairāk nekā oficiāli atļauts, bet vienu dienu varu lidot agri no rīta, nākamajā lidoju naktī, bet pie visa pierod un spēj adaptēties.

Arī darbs ar cilvēkiem prasa savu. Apzinos, ka cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgiem raksturiem un vēlmēm. Visiem nekad nebūsi gana labs, taču, manuprāt, vienmēr var atrast kompromisu. Darbs ir atbildīgs, un, manuprāt, tas ir tāpat kā atrasties uz skatuves. Kad esi stjuartes formā, ir jādomā, ko saki un kā uzvedies. Nenoliegšu, ka tad saņemu papildu uzmanību no apkārtējiem. Jā, mēs esam cilvēki ar savām ikdienas likstām, taču man darbs ir vieta, kur aizmirstu visu. Pirms pacelšanās debesīs es visu atstāju uz zemes!»

Pandēmijas aizkulises

«Atceros pandēmijas sākumu, kad nezināju, kas mūs sagaida, vai būs iespējams turpināt darbu profesijā. Man pandēmija iemācīja, ka nekas netiek garantēts. Vienā brīdī ir labi, nākamajā pēkšņi viss apvēršas kājām gaisā. Mana ikdiena mainījās par 180 grādiem, jo arī es zaudēju darbu. Šķita, ka pazaudēju daļu sevis, jo man darbs nav vienkārši darbs. Tas ir dzīvesveids. Atceros šo smago posmu kā lielu pārbaudījumu, jo nācās pārcelties no Rīgas uz Cēsīm, domāt, kur strādāt, jo labi apzinājos, kas notiek pasaulē. Taču zināju, ka atgriezīšos debesīs. Tas bija laika jautājums.

Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka bija stress, izmisums un bailes vesela gada garumā. Bija jācenšas sevi saņemt rokās. Es nesēdēju, rokas klēpī salikusi, atradu darbiņu tūrisma nozarē. Tas palīdzēja neizkrist no aprites un joprojām cīnīties, lai nepazaudētu sevi. Gadu vēlāk saņēmu tik ļoti gaidīto ziņu, ka varu atgriezties darbā, ko no sirds mīlu. Atlika iziet nepieciešamās apmācības, un atguvu savus spārnus. Mana sirds atkal bija patiesi laimīga un piepildīta. Jā, kas būtu domājis, ka darbs spēj sniegt tādu prieku!

Tagad, atskatoties uz savu ikdienu pēc pandēmijas, izmaiņas ir redzamas. Komandējumu skaits ir palielinājies. Priekšstats par to, ka mēs reti mēdzam būt mājās, ir patiess, jo aktīvajā lidojumu sezonā tā patiešām notiek. Piemēram, šovasar es lielāko daļu laika pavadu Vācijas viesnīcās, nevis savās mājās. Ikdiena ir intensīva. Es varu būt komandējumā piecas dienas, tad ir viena brīvdiena mājās un atkal prom komandējumā uz sešām dienām. Tā gan nav vienmēr, tomēr kopumā vasarā grafiks ir ļoti spraigs. Taču apzinos, ka tā ir mana ikdiena, un darbs palīdz iepazīt pasauli. Pateicoties stjuartes profesijai, esmu bijusi daudzās valstīs, iepazinusi krasi atšķirīgas kultūras. Ir interesanti, tāpēc vērts būt prom no mājām.»

Panākumu atslēga - pacietība

«Esmu pateicīga, ka darbs spējis mainīt attieksmi un redzējumu pret apkārtējo pasauli un problēmām, kuras šķiet neatrisināmas. Lielākā atziņa, ko esmu iemācījusies, ir: panākumu atslēga ir pacietība. Kad esmu darbā, tad cenšos maksimāli koncentrēties uz pienākumiem un kvalitāti. Manā skatījumā veiksmīgs cilvēks negaida ātrus panākumus, tas notiek ilgtermiņā. Taču laimīgs cilvēks prot priecāties par ikdienišķām lietām, kas citiem, iespējams, šķiet tikai pašsaprotamas. Man pašai laimes eliksīrs ir vienkārši momenti. Esmu laimīga par brīžiem, ko pavadu kopā ar ģimeni un draugiem. Uzskatu, ka laimi var saskatīt gan izvēlētajā karjerā, gan attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, gan mirkļos, kad pastaigājies, piemēram, gar jūru. Viss atkarīgs, kā uztveram lietas. Mana miera osta ir dzimtā pilsēta Cēsis, kur varu nozust no ikdienas lielās kņadas. Ir patīkami aizbraukt mājās, iesēsties mašīnā un doties līdz tuvējam ezeram, apsēsties krastā un baudīt. Baudīt dabu, klusumu un mieru. Mājās cenšos atslēgties no darba ritma, nedomāt par ko citu, tikai savu labsajūtu. Vai prom no mājām man tā visa pietrūkst? Protams. Bieži pietrūkst pat tik ikdienišķas lietas kā pagatavot vakariņas savā virtuvē. Tomēr es nevēlos dzīvot citur un nevēlos strādāt citā kompānijā. Šobrīd esmu laimīga un pateicīga tieši par šo darbu. Ir prieks, ka kompānija attīstās un aug, tas nozīmē, ka arī mums, darbiniekiem, ir lielākas iespējas virzīties tālāk un augstāk. Un visiem, kuri baidās sapņot lielus sapņus, es ieteiktu: sapņojiet, riskējiet, uzdrīkstieties un mēģiniet! Ja tas ir tavs sapnis, kāpēc lai bailes atturētu? Ja nepamēģināsi, tad nekad neuzzināsi, ko varēji sasniegt.»