Lielai sabiedrības daļai 1. septembris ir svētku diena. Izsakoties precīzāk, sākums kaut kam jaunam, pagaidām vēl līdz galam nezināmam. Šī iemesla dēļ augusts vai vismaz daļa šī vasaras mēneša paiet, domājot un gatavojoties jaunā mācību gada sākumam.
Āgenskalna apkaimē Rīgā ir kāda īpaša mācību iestāde, kuras mācībspēki un skolēni ne tikai plāno startēt jaunajā mācību gadā, bet arī gatavojas skaistām jubilejas svinībām. Šogad aprit 30 gadu, kopš bijušās Sokolovska klīnikas, bet padomju laikos - Republikas kaulu tuberkulozes slimnīcas ēkā darbojas Rīgas Katoļu ģimnāzija. Laika gaitā mainījies ne tikai ēku komplekss, tā funkcijas un apkārtne, bet pat adrese. Agrākā Lielā Altonavas iela vairākas desmitgades nes Ojāra Vācieša vārdu. Jubilejas reize ir īsti piemērota, lai nedaudz atskatītos pagātnē, kas šajos 30 gados piedzīvots.
Pēc pamatīgām medicīnas studijām Tērbatas universitātē, kam sekoja zināšanu papildināšana Davosā Šveicē un doktora disertācijas par signālkairinājumiem aizstāvēšana, Raunas mācītāja dēls Ernsts Sokolovskis (1864-1918) atgriezās Rīgā un izveidoja savu klīniku. «Kļuvis pietiekami turīgs, Sokolovskis klīnikai 1910. gadā uzcēla ēku pēc pazīstamo arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projekta, kas bija savam laikam ļoti moderni iekārtota un aprīkota ar necaursitama stikla logiem, polsterētām sienām, trim plakaniem jumtiem pastaigām, izgreznota ar vēl tagad skatāmo Ernsta Toda jūgendstila vitrāžu,» raksta medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna grāmatā «Hercoga kurpes sudraba sprādze. Šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā» (R.: SIA «Medicīnas apgāds», 2017). Tādas ērtības varēja atļauties tikai turīgi pacienti, tāpēc gultu skaits klīnikā bija neliels - 45. Pirmā pasaules kara gadi klīnikas darbību pārtrauca, savukārt 1918. gadā nomira tās īpašnieks. Tam sekoja nesekmīgs kādas vācu biedrības mēģinājums ēkā atvērt viesnīcu. Telpas nonāca Latvijas valsts īpašumā, un kopš 1924. gada tajās atradās Rīgas Garīgais seminārs, ko pārcēla no Aglonas. Turklāt no 1938. gada te bija pat Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultāte. Teritorijā tika uzbūvēta kapela, kas pastāv arī mūsdienās.
Pienāca 1940. gads, kad pēc veselības aizsardzības tautas komisāra Emila Plandera pavēles katoļiem ēka Lielajā Altonavas ielā 6 vienas dienas (!) laikā bija jāatstāj, lai uz to varētu pārcelt bērnu kaulu tuberkulozes sanatoriju. Arnis Vīksna raksta, ka pārcelšanās laikā visapkārt mētājušās simtgadīgas Bībeles koka vākos. Līdz 1992. gadam ēkā atradās ārstniecības iestāde un pansionāts. Sanatoriju reorganizēja par Republikas kaulu tuberkulozes slimnīcu. No 1973. gada tās nosaukums bija Rīgas pilsētas tuberkulozes slimnīca. Latvijai atgūstot neatkarību, telpas nokļuva Rīgas Metropolijas kūrijas īpašumā, un kopš 1992. gada 1. oktobra tur darbojas Rīgas Katoļu ģimnāzija.
Kopš pirmās dienas, kad savu darbību atsāka mācību iestāde, Rīgas Katoļu ģimnāzijā strādā tās tagadējā direktore Anna Jermakoviča un mācību pārzine audzināšanas darbā Antra Ņjuša. Lai iekārtotu telpas mācībām, pedagogiem un audzēkņiem pašiem vajadzēja iznest ārā visas ar medicīnu saistītās lietas un klasēs sanest solus, tāfeles, mācību līdzekļus. «Pārcelšanās dēļ mēnesi iekavējām - pirmajā skolas gadā mācības sākām 1. oktobrī. Gada laikā visu iekavēto atguvām,» ar smaidu atceras Jermakoviča.
Rīgas Katoļu ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju 17 gadu strādāja klostera māsa Inese Šteina. Viņas ideja bija ik mācību gadu organizēt literāros karnevālus. Katram skolēnam vajadzēja pārtapt kādā literārajā tēlā. Pedagoģe atzīst, ka mācību procesa laikā viņa noskatījusi dažus pārīšus, kurus pēc tam it kā salikusi kopā praktisku uzdevumu veikšanai, tajā skaitā gatavošanās procesam uz karnevālu. Daži pārīši vēlāk nodibināja ģimenes un ilgus gadus dzīvo kopā.
«Mūsu bibliotekāre Helēna Žigo vienā no grāmatām, ko skolai bija dāvinājuši ārzemju latvieši, atrada Zentas Mauriņas vēstuli. Viņa to iedeva man, sakot, lai kopā ar skolēniem izmantojam zinātniski pētnieciskā darba gatavošanā. Iesaistījās skolniece Linda Lodziņa. Abas gājām uz muzejiem, pētījām. Tā tapa darbs, kas republikas mērogā tika novērtēts ar otro vietu,» ar lepnumu atceras Inese Šteina, kuras dzīve jau 30 gadu nesaraujami saistīta ar klosteri. Ar zinātniski pētnieciskajiem darbiem un olimpiādēs skolēni vairākkārt guvuši augstus panākumus. Lauris Krolis rakstīja par stila kļūdām laikrakstos, un viņa darbs guva pirmo vietu valsts mērogā. Krišjānis Feldmanis rakstīja darbu datorzinībās un arī ieguva pirmo vietu. Interesants pētījums ķīmijā bija Annai Arklai, kura tagad ir zobārste. Ģimnāzijai bijis arī savs literārais žurnāls «Smaids plaukstā». Šo nosaukumu izdomāja skolniece Ērika Tambovceva, kura pēc skolas izvēlējās ginekoloģes profesiju.
Liela veiksme bija tā, ka izdevās piesaistīt runas pedagoģi Antoniju Apeli, kura skolā ne tikai nostrādāja 20 gadu, mācot skolēniem pareizu runu, bet arī izveidoja Rīgas Katoļu ģimnāzijas Teātra studiju. Tā darbojas aizvien, patlaban to vada Antra Ņjuša un Inguna Gremze. Laika gaitā audzēkņi ir piedalījušies skolēnu teātra festivālos Valmierā, Ogrē, Siguldā. Reiz skolā pat tika organizēts kristīgo skolēnu teātra festivāls.
Līdz pagājušā mācību gada noslēgumam Rīgas Katoļu ģimnāzijā dažādus mācību priekšmetus mācīja skolas kapelāns priesteris Modris Lācis. Bez viņa klātesamības skolā nav iedomājams neviens notikums. «Paralēli mācību darbam un ārpusklases pasākumiem veidojām ģimnāzijas vidi. Vecais korpuss daļēji bija pamests, tajā atradās bīskapa Boļeslava Sloskāna muzejs, draudzes grāmatu galds un sporta zāle. Vispirms sakārtojām telpas. Trešajā stāvā sāka darboties «Radio Marija Latvija», pirmajā - sociālo pakalpojumu centrs «Terēzes māja»,» viņš uzskaita. «Ar «Radio Marija Latvija» mums izveidojusies visciešākā sadarbība, to vada ģimnāzijas absolvents priesteris Pēteris Skudra, savukārt tagadējie skolēni veido raidījumu «Tīra sirds tīrā vidē», kurā runā par jauniešiem aktuālām tēmām, par skolas jaunumiem un bieži uzaicina interesantus viesus.»
Svarīgs notikums ģimnāzijas dzīvē ir talkas, kuru laikā skolēni un skolotāji pamazām sakopuši tuvāko apkārtni, piemēram, nojauca veco šķūni, kam bija iebrucis jumts, attīrīja no gružiem tagadējo futbola laukumu, atrodot zemē iepriekšējo laikmetu liecības: zāļu pudelītes, flīzes, dzelzsbetona gabalus. Šķūņa vietā ierīkoja strītbola laukumu, kam ir liela piekrišana gan mācību laikā, gan individuālajos treniņos kovida laikā.
Savukārt vieni no pašiem svarīgākajiem svētkiem ir skolas dzimšanas dienas - Svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētki. Tā ir reize, kad gan audzēkņus, gan pedagogus iepriecina absolventi: priesteri Toms Priedoliņš, Staņislavs Prikulis, Renārs Birkovs, Guntars Skutelis, Ingmārs Zvirgzdiņš. Pēc Svētās Mises trešā un ceturtā stāva vestibilā visus mīļi sagaida ar gardiem kliņģeriem. Izņēmums nebūs arī šis gads.
