Liepājas teātra aktieru ģimenei – Inārai un Aivaram Kalnarājiem – allaž piederējis kāds pleķītis zemes gan skaistumam, gan ģimenes iztikšanai. Ināra joprojām ir aktrišu folkloras kopas «Atštaukas» vadītāja, arī Liepājas tautas teātra režisore, un kur vēl citi darbiņi un ikdienas pienākumi! Bet dārzs netiek aizmirsts, kaut abiem Kalnarājiem uz netālo Grobiņas pagastu ceļš jāmēro ar sabiedrisko transportu. Abiem ļoti gribas darboties, izkustēties un priecāties par jauko ainavu.
«Iepriekšējais dārzs mums bija Ječos jau no astoņdesmito gadu sākuma. Vairākiem teātriniekiem arī tur bija dārzi, bet tā ir vieta, kur zeme nav domāta lauksaimniecībai. Tie, kuri bija gudri, gan iekopa zemīti, bet man un Aivaram dārzs vairāk ir hobijs,» spriež Ināra. Abi tagad uz dārzu atbraucot apmēram divreiz nedēļā, parubinās, kaut ko iesēj, iestāda, aplaista. Viņa ar humoru stāsta, ka reiz mēģinājusi sēdēt Jūrmalas parkā uz soliņa un tēlot pensionāri, vienkārši baudot dabu. «Cik tur tā darba! Sēdi, priecājies! Bet cik tas ir garlaicīgi! Piemēram, šis mūsu dārzs. Kas te vispār ir? Nav nekādas neaizmirstamas peizāžas. Mēs dārzu esam izveidojuši kailā laukā. Vasarnīcas mums nav, bet ir dārza būdiņa. Esam kā mazdārziņā. Taču, kad šurp atbraucam, allaž kaut kas zied, piemēram, ballītes, naktsvijoles, baltais ceriņš. Katru nedēļu dārzs ir citāds - tas ir visburvīgāk,» priecājas saimniece. Viņa atzīst, ka parkā, protams, arī ainava mainās, bet tā nav viņas kopta, stādīta pašas rokām. Gluži kā teātrī, kur allaž sakot - galvenais ir process, nevis rezultāts. «Gribu pati darboties, man nepatīk kā pensionārei sēdēt parkā un vērot, cik skaisti katrs apģērbies!»
Viņa ir dzimusi no Liepājas netālajā mazpilsētā Grobiņā, kur katrai ģimenei bija mazdārziņš. Dārziņš bijis Ināras mammītes lolojums, gan pavisam maziņš. Tur augušas pāris ābeles, ogu krūmi, un mamma ļoti aizrāvusies ar dālijām, daudz šķirņu bijis. «Mēs gan šīs skaistās puķes nevaram audzēt, jo gliemeži mīl visu apēst. Un kur es gumus glabāšu? Kā ar sabiedrisko transportu pārvedīšu mājās?» stāsta apsviedīgā sieviete un vēlreiz uzsver, ka abiem ar vīru speciālu zināšanu dārzkopībā nav, ir tikai liela mīlestība uz puķēm, uz dzīvo dabu.
Aivars par sevi saka: «Esmu stabils pilsētnieks. Lielākoties vasaras pavadu pie jūras, bet īsu brīdi agrā jaunībā dzīvoju pie radiem laukos. Tas bija skaisti! Man tur daudz ko iemācīja - govis ganīju, pat zirgu jūdzu ratos. Arī ravēju, kapāju cūkām bietes. Nostrādājos kārtīgi, bet tas bija aizraujoši. Man daba ļoti patīk. Labi, ka šeit tagad var atbraukt un justies kā mežā - visur koki. Pat sēnes te aug.»
«Kad pavasarī ienāc, viss ir pliks, bet kaut kur krokusi, sniegpulkstenītes sadīgušas. Mūsu «mīļās» kaimiņienes žurciņas sīpolus ir izvazājušas - jāiet skatīties pa grāvmalām, kur atkal sadīgušas narcises, kur tulpes parādīsies. Tad sāk ziedēt mazie īrisi, uzzied aličas, plūmes, ķirši, sarkanā ābelīte. Burvīgi!» jūsmo aktrise. Viņa izstāsta atgadījumu ar «Atštauku» šoferi Māri, kurš ienācis Kalnarāju dārzā, bet te viss bijis pliks. Jautājis: «Un šitā ir tava paradīze?» «Mums nav paradīze, bet dārziņš. Pavisam cita sistēma. Mēs iekopām pliku vietu. Bija lielās līdumnieku dienas, celmus rakām, līdumus līdām,» skaidro Ināra.
«Žēl, kad dārzā kaut kas iznīkst. Kad padomāju, cik esmu iestādījusi un cik augu ir izdzīvojuši... To, cik tur naudas iztērēts, neviens vairs nerēķina. Kad ar «Atštaukām» braukājām pa ārzemēm, vienmēr, atgriežoties mājās, kāds jauns stāds bija jāatved. Dažs ieauga, cits ne. Uz vecumu gan esmu kļuvusi gudrāka - meklēju tādus augus, kurus diži nevajag kopt, kuri ir izturīgi. Pārdevējam uzreiz saku: man smaržīgākos un izturīgākos! Man ir jāstāda tādas puķes, kuras pašas aug un diži nav jākopj. Ja mūsu dārzā parādītos skolots agronoms, tad viņš šausmās saķertu galvu, jo te viss notiek aplami,» pasmej Ināra.
«Zemi dārzam nepirkām, bet mantojām. Lielāko daļu gan pārdevām, palika pāri viens hektārs - tajā tagad saimniekojam. Kad mēs sākām 1990. gadā, tāpat kā visi latvieši stādījām kartupeļus, sējām burkānus, kāpostus un rudenī tos skābējām. Mums pašiem viss izauga. Bija arī liels zemeņu lauks, bet tagad vairs tās nevaram apkopt, mums ir par grūtu. Deviņdesmitajos gados, kad sākās «dārgie laiki», mums visiem bija lielais bads - nevarējām par dārgu naudu ievilkt ūdeni, elektrību. Taču laukos ļoti svarīgi ir labi kaimiņi, un tādi mums ir. Pāri ceļam maizniekmeistars Aivars Ozols ar savu kuplo ģimeni - visu, ko lūdzam, palīdz. Blakus dzīvo māsīca ar ģimeni. Viesulis bija apgāzis mūsu būdiņu, māsīcas vīrs Gunārs ar dēlu Edgaru naski palīdzēja uzcelt vietā. Arī Liepājā mums ir labi draugi, kuri palīdz izzāģēt nevajadzīgos kokus un izcirst krūmus, kuri aug griezdamies. Bez labiem draugiem un kaimiņiem dzīvē nevar pilnīgi neko,» pārbaudītu patiesību izsaka Aivars.
«Esam pensionāri, bet īsti nav laika pat savam mīļajam dārziņam. Tikai ieskrienam un aizskrienam! Laiks ir liels deficīts. Mēs atbraucam uz dārzu, apsēžamies, izdzeram pirmo kafijas krūzi. Tad ņemam rokās kapli - dibens gaisā un aiziet! Vakarā izdzeram tēju un skrienam uz autobusu. Dārzs nokopts un sakopts paliek. Šogad jau februārī lietavas un vēji apstājās un varēja smuki nogrābt visus gružus, ko parasti pavasarī nevar paspēt izdarīt. Tikai jūnija vidū pabeidzu pavasara sēju. Sēju un stādu to, kas manai ģimenei garšo: šabeļpupiņas, burkānus, sīpolus, bišķi kartupeļu. Kādreiz mums bija gandrīz viss, arī gurķi, bietes, kāposti, kurus mīl arī stirnas un zaķi. Dzīvnieki ēd arī rozes, ābeļzarus, bet pērn iestādīju bietes. Vai mēs kādu redzējām? Tik skaista, gracioza stirna pastaigājās pa dārzu. Burvīga! Bet es tomēr nolēmu, ka viņu nebarošu,» pasmej dārza saimniece un pastāsta bēdu, ka šogad visas skaistās lilijas ir apēdušas «draudzenes» žurkas.
Ināra žēlojas, ka daudz ko pat neredzot ziedam, kaut gan citi sakot, ka Kalnarāju dārzā visās malās puķes zied. «Mums ir ozolu stādiņi, jo putni iznēsā ozolzīles. Mēs varētu audzēt ozolus nākamajai paaudzei, jo te tie ir gluži kā nezāles. Aug arī varens, zaļoksnējs bērzs, kuru nelikvidēsim, jo mums tas ļoti patīk,» piebilst saimniece.
Šovasar liepājnieces dziedājušas Līgo svētkos Rīgā, Dzegužkalnā, un piedalījušās starptautiskajā folkloras festivālā «Baltica», par ko visām liels gandarījums. «Atštaukām» neesot laika ballēties. Pēc ilgiem gadiem visas pērn bijušas ciemos pie Daces Liepas - svinējušas dižo jubileju. Kopas dalībniece, aktrise Vija Āboliņa arī novēloti atzīmējusi apaļo jubileju. Sievas vēlas braukt ciemos pie aktrises Maritas Lūriņas-Stelmakeres uz Otaņķiem, bet pietrūkstot laika. Vairākas reizes gan viesojušās pie kolēģiem Jāņa Draiblata un Ilgas Martinsones Pērkonē, kas atrodas tuvāk Liepājai. Ināra savulaik divas reizes bijusi Norvēģijā un ļoti vēlētos tur atkal pabūt. Vilina arī Islande. «Vienmēr mēs atduramies tikai pret vienu - pietrūkst naudiņas. Mēs ar Aivaru neprotam naudu sakrāt. Kad ir lieki līdzekļi, aiziet pa labi un kreisi,» par savu raksturu pajoko «Atštauku» vadītāja.
Aivars dzied vīru vokālajā ansamblī un gatavojas tā 10 gadu jubilejai. Ināra ir režisore Liepājas tautas teātrī. «Katru gadu notiek gada izrādes skates. Es zinu - lai iegūtu labu vietu šajā pasākumā, man vajag strādāt ar četriem pieciem labākajiem aktieriem un veidot izrādi. Bet man ir vismaz divdesmit aktieri. Kuram neatļaušu kāpt uz skatuves? Amatierteātris nav tā vieta, kur ļoti jācīnās par kvalitāti. Protams, labi, ka ir ģeniālas izrādes, un dievs dod tādas vēl vairāk. Taču nezinu, vai vajag speciāli šim mērķim strādāt. Kaut gan vairākas reizes esam ietikuši desmitniekā no cik tur simtiem kolektīvu... Bet teātra spēlēšanai jābūt ar prieku, cilvēkiem jārada labas emocijas,» ikdienu ieskicē pieredzējusī režisore.
Mājās viņai mīļa nodarbe ir sagādāt ģimenei veselīgus kārumus ziemas vakariem. Divus vakarus nedēļā jāauklē mazmeitiņa, īsts jaukumiņš, lai viņas mammai būtu laiks darbam.
«Esam divi vecīši palikuši. Čubināmies viens ap otru. Aivaram patīk socializēties, un es viņu sūtu uz tirgu iepirkties. Mums abiem iepotētas trīs kovida potes, visu darām rūpīgi. Trakajā laikā nesatikāmies ar saviem vienaudžiem un draugiem. Tagad varētu tikties, bet nav laika!» pasmej Ināra un piebilst, ka cienījamo mākslinieku Aivaru Kalnarāju nekad neesot interesējis auto, un tas ģimeni «apsēdina» uz vietas. Nevar brīvbrīžos pa Latviju pabraukāt.
«Man šķiet, mēs esam īsti padomju bērni. Neprotam domāt par kapitāla uzkrāšanu. Mana mammīte gan savulaik krāja naudiņu, mācēja likt rubli pie rubļa. Bet beigās no uzkrājuma varēja nopirkt tikai vienu emaljētu spaini. Es gan ceru uz gaišu nākotni. Naktī sapņoju kaut ko par puķēm, par dārzu, un pēkšņi kara aina. Tas zemapziņā nedod mieru. Galvenais - nesaproti, kāpēc ukraiņiem liek noasiņot. Ņemas ap vienu marasmātiķi, bet bojā iet divas tautas,» šodienas izjūtas izteic aktrise. «Deviņdesmitajos gados mums bija dārzs, un es vairs kabačus redzēt negribēju ilgi. Augustā, kad teātrī nebija algas, vienīgais, kas mums bija - barters uz kabačiem. Pārlaidām tos laikus, dzīvi palikām, bumbas mums virsū nemeta, ēdām kabačus, jo desas nebija. Bet bija mierīgs laiks. Taču tagad - kā var tik ļauns cilvēks būt, ka jālikvidē līdzcilvēki! Tas ir vājprāts!» ne bez sāpēm sarunu noslēdz Ināra.
