«Pirmais mācību gads Mountvjū universitātē tiešām ir pagājis kā uz vēja spārniem,» sarunā ar »Vakara Ziņām« atzīst jaunais, talantīgais dziedātājs Gustavs Melbārdis. Pašreiz viņš bauda kopā būšanu ar ģimeni Latvijā un vienlaikus gatavojas vairākiem nopietniem muzikāliem projektiem, kuros cer pagūt piedalīties pirms došanās uz Londonu. «Šī iespēja mācīties Londonā noteikti ir īstā vieta un īstais laiks, un tas, kas ar mani ir noticis šā gada laikā, noteikti ir labākais, kas varēja notikt,» Gustavs vēl piebilst.
«Mani piedzīvojumi skolā šā gada laikā ir bijuši daudzi un dažādi. Būtiskākais - mums nav tikai teorija vien, jo uzreiz ir prakse. Tāpēc nav tā, ka trīs gadus tikai mācies, mācies, mācies un tad kādā projektā mēģini atcerēties to, ko tev pasniedzējs stāstīja pirmajā kursā. Arī projekti, kurus iestudējam, ir ļoti dažādi un tieši paredzēti, lai mēs varētu pārbaudīt un likt lietā apgūtās prasmes. Piemēram, pirmajā semestrī mums bija dialogu projekts: mūs sadalīja pāros, iestudējām dialogus un ainas no konkrētas izrādes, un beigās katram pārim bija jāsniedz 30 vai 40 minūšu garš priekšnesums. Turklāt katram projektam tiek piesaistīts no skolas neatkarīgs režisors, un arī tas ir ļoti svarīgi, jo tādējādi var iemācīties strādāt ar cilvēkiem, kuri par tevi neko nezina. Un tikai tevis paša rokās ir tas, ko tu vēlies apgūt un cik daudz parādīt savas prasmes mākslinieciskajā ziņā,» par mācību sistēmu stāsta Gustavs.
Otrajā semestrī studenti strādājuši ar pazīstamāku materiālu - [Anglijas] Nacionālā teātra izrādi «Pīters Pens»: «Šeit jau bija darbs ar izrādes muzikālo vadītāju. Izrādes eksemplārā bija ierakstīti dziesmu vārdi, savukārt mums pašiem vajadzēja sacerēt un aranžēt mūziku. Mums kursā katrs students spēlē divus vai trīs mūzikas instrumentus; katru semestri mēs ņemam klāt pa vēl vienam instrumentam. Līdz ar to šajos projektos muzikālo pavadījumu nodrošinām mēs paši, nevis pavadošā grupa vai orķestris.» Savukārt trešajā semestrī studentiem, iedvesmojoties no vārda «progresija» un izmantojot visdažādākos materiālus, pašiem bija jāizveido izrāde. «Sešās nedēļās nonācām līdz rezultātam - pusotru stundu garai izrādei. Turklāt mums nav nevienas stundas, kad mēs sēdētu klasē, skolotājs stāvētu pie tāfeles un mēs pierakstītu viņa teikto. Viss balstās uz praksi, un patiesībā dzīve skolā ir kā īstā teātrī.»
Kursā kopā ar Gustavu mācās vēl 16 jauniešu, kuri izturēja stingro atlasi, lai iekļūtu šajā augstskolā, «un kursā no ārzemēm esmu es un vēl viens puisis, vārdā Mariuss, no Kipras. Pārējie visi ir briti, un skolā vispār ir tikai 40 cilvēku, kuriem angļu valoda nav pirmā valoda. Taču mani ļoti patīkami jau pašā sākumā pārsteidza viņu atvērtība pret citu tautību un valstu pārstāvjiem, un viņi ļoti novērtē, ka kāds vispār to mēģina darīt. Tāpēc, ja sākumā man bija drusku bail par to, kā tas būs, un arī neziņa, tagad ir skaidrs, ka gan mani kursabiedri, gan pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Tāpēc esmu iejuties un jūtos pieņemts, turklāt tas notika pat ļoti ātri!» Gustavs arī uzsver, ka viņa izvēlēto universitāti no citām Anglijas augstskolām, kur var apgūt aktiermākslu, atšķir studentu ikdienas ciešā sadarbība, un «būtībā tā ir jauna ģimene, kas radusies beidzamā gada laikā. Un par to man ir liels prieks un gandarījums!»
«Mums ir laimējies, ka skolai ir ļoti cieša saikne ar [mūziklu] industriju, kas dod iespēju noskatīties izrādes gan Vestendas teātros, gan ārpus Vestendas, turklāt katru dienu nāk tik daudz piedāvājumu, ka dažbrīd pat ir grūti izvēlēties, ko skatīties. Ar vecākiem reiz runājām, ka arī tā faktiski ir daļa no izglītības - par ļoti saprātīgām naudiņām vai dažkārt pilnīgi par brīvu noskatīties patiešām augsta līmeņa iestudējumus un novērtēt aktieru darbu. Tas ir milzīgs ieguvums!» Gustavs rezumē un atzīst, ka šo iespēju cenšas izmantot, cik vien tas iespējams. «Iestudējumu ir ļoti daudz, un man atklājums ir izrādes ārpus Vestendas, kur vairāk darbojas neatkarīgās trupas un mazliet vairāk, tēlaini izsakoties, «krāso pāri malām» un izmēģina inovatīvākas lietas, kas man kā studentam šķiet ļoti interesanti - redzēt ne tikai klasiskos darbus, bet arī kaut ko jaunu.» Viņam izdevies noskatīties mūzikla «Cabaret» jauniestudējumu, un par šo izrādi Gustavs saka: «Tas ir kļuvis par īstu hitu, un domāju, ka dabūt biļetes uz izrādēm tuvākajos mēnešos būs gandrīz neiespējami.»
Taujāts, vai noskatīts kāds iestudējums, kurā viņam gribētos piedalīties, Gustavs smej: «Jebkurā! Arī «Operas spokā». Kad sāku studēt šo profesiju, tas bija ar domu, ko es kā aktieris varētu iedot kādam no iestudējumiem. Tāpēc man grūti iedomāties lomu, par kuru es teiktu - nē, nekad negribētu to spēlēt! Tas jau ir skaistākais, ka jāatrod pieeja, kā ikvienu lomu padarīt par savējo. Un man ir laimējies, ka skolā iemāca atrast arī šos ceļus.»
Pašreiz teātru aģenti un producenti vēl skolā nenoskata potenciālos izrāžu dalībniekus, «taču trešajā gadā mēs gatavosim trīs vai četrus iestudējumus, un uz tiem gan tiks aicināti teātru pārstāvji. Tad arī tiks izveidoti mūsu CV un portfolio, kas nepieciešami industrijai». Gustavs piebilst, ka ir bijuši arī vairāki laimes stāsti: «Kad sāku mācīties, kādā Vestendas iestudējumā galveno lomu atveidoja otrā kursa students. Taču skolas mērķis ir mums iemācīt visu profesijai nepieciešamo un tikai tad palaist pasaulē. Jo, ja pēkšņi dabū skaistu darbu, izglītība apstājas. Tāpēc ir drošības sajūta, ka skola rūpējas par katru no mums.»
Lai gan pašreiz Gustavs vasaru pavada Latvijā, gatavojoties nākamajam mācību gadam, viņš atzīst, ka īsti par brīvlaiku to nosaukt nevarot, piemēram, sēņošanai kopā ar vecākiem [Latvijas Nacionālā teātra aktieri Anna Klēvere un Egils Melbārdis] dziedātājam laika nepaliks. «Nesen kopā ar Anniju Putniņu un Andri Ērgli piedalījāmies mūziklu koncertā Cēsu pilsētas svētkos; ir padomā arī dažādi citi projekti. Un, pat ja koncertos Latvijā nelieku lietā skolā iemācītās konkrētās lietas, man krājas pieredze,» dziedātājs teic un stāsta, ka pavisam drīz sāksies darbs Alfrēda Kalniņa operas «Baņuta» jauniestudējumā, kurā viņam uzticēta Vižuta loma. «Divas izrādes tiek plānotas Rīgā, un pēc tam uz nedēļu lidosim uz Berlīni, jo šī izrāde ir sadarbības projekts ar vienu Berlīnes teātra trupu. Man šis projekts būs kaut kas pilnīgi jauns, jo opera un mūzikli tomēr ir atšķirīgi žanri, un tas arī vokālajā ziņā būs liels izaicinājums. Tā kā tas būs moderns iestudējums, jau tagad ar režisori spriežam, kā manam tēlam atrast jaunu piegājienu. Taču šis projekts vēl ir procesā.»
Savukārt septembra sākumā tiek plānoti vēl vairāki mūziklu koncerti, tāpēc Gustavs cer tajos likt lietā Anglijā gūtās zināšanas un prasmes. «Viens no maniem mērķiem, sākot mācības Londonā, bija attīstīt mūziklu žanru Latvijā, tāpēc man ir paveicies ar to, ka šādi projekti mani atrod. Turklāt tieši šogad notiek ļoti daudzi mūziklu koncerti, tāpēc ir prieks, ka šis žanrs pamazām iekaro savu vietu. Tāpēc ar producentiem cenšamies sabalansēt repertuāru, lai skanētu ne tikai hiti, bet arī mazāk zināmi skaņdarbi, parādot šā žanra dažādās puses un stilistiku.» Atpakaļ uz skolu Gustavs dosies septembrī. «Diemžēl breksita dēļ ir ļoti samazināts atļauto darba stundu skaits, taču drīkstēšu pasniegt privātstundas mūzikas teorijā, klavierspēlē un dziedāšanā. Būs vēl kādi mazie darbiņi, kurus varēšu darīt brīvajos brīžos, pateicoties skolā iegūtajiem kontaktiem un darba iespējām. Tādā ziņā pirmais solis bija ļoti veiksmīgs. Lietā varēšu likt arī iegūto stipendiju, kuru uz visiem trim gadiem man pēc iestājeksāmenu un pirmā mēneša rezultātiem piešķīra skola - vienīgajam no visa kursa. Tas tiešām bija skaists notikums, un man patiess prieks, ka tiku novērtēts.»
