VAKARA ZIŅAS. Suns ar lauvas sirdi - Bakardi
Monika Marija Messinga ir fotogrāfe, kura ikdienā strādā ar sociālajiem medijiem, viņas līgavainis Alvils Laganovskis strādā liftu uzņēmumā un līdztekus darbojas ar jaunu interneta veikala projektu. Abi ir dabas mīļi, tāpēc brīvdienas pavada pie dabas, kas arī abu mīlulim Bakardi ļoti iet pie sirds. Visi ir azartiski ceļotāji, un Bakardi, iespējams, ir bijis tur, kur nav bijuši pat daudzi cilvēki.
Suņa un cilvēka mīlestība
Monika atzīst, ka jau no bērna kājas ir uzaugusi ar dzīvniekiem. «Manā ģimenē vienmēr bijuši dzīvnieki. Es uzaugu ar suni, diviem kaķiem, divām šinšillām un zivi, tāpēc labi apzinājos, ko nozīmē suns un tā audzināšana, uzturēšana un atbildība, kas nāk ar visu kopā. Kad studiju laikā pārcēlos dzīvot kopā ar draugu, man bija tukšuma sajūta, jo mūsu jaunajās mājās nebija dzīvnieku. Toties man vajag to sajūtu, kad atnāku un mani sagaida kāds ķepainis, kas priecīgi skrien sveicināties. Špicu gribēju jau sen, jo mani iepriecināja šīs šķirnes pozitīvais izskats, smaidošā sejiņa un lāčuka kažociņš. Savukārt manam draugam nebija pieredzes ar dzīvniekiem, jo viņam tādi nebija bijuši, tāpēc viņam dzīvnieki mājās nebija būtiski. Viņš gan piekrita sunim bez pretenzijām, jo dzīvnieki viņam patīk, bet nekad nebija domājis, cik daudz prieka un mīlestības šis suns nesīs. Draugs vienmēr man saka paldies, ka iepazīstināju viņu ar suņa un cilvēka mīlestību. Šobrīd viņš nevar iedomāties savu dzīvi bez mūsu Bakardi. Interesanti, ka Alvils uztetovēja uz rokas lauvu, kam apakšā ir Bakardi ķepas nospiedums. Mēs patiešām noņēmām Bakardi ķepas nospiedumu! Turklāt abi mīlam viņu gluži kā bērnu un dēvējam par dēlu.»
Dārgais špics
«Bakardi vārds man bija galvā, pirms viņu iegādājamies. Es zināju, ka gribu suņu puiku un saukšu viņu par Bakardi. Mājās mēs viņu saucam par Bakiju vai Bakiņu. Šķiet, ka visas zvaigznes sastājās tā, ka viņš bija paredzēts tieši mums. Bakijs pie mums nonāca pirms septiņiem gadiem. Alvilam bija dzimšanas diena, un draugi sadāvināja aploksnītes. Špics ir dārga šķirne, tāpēc mums abiem kā studentiem tajā laikā summa par suni bija diezgan liela.
Nākamajā dienā sēdējām ar Alvilu un manu draudzeni Elizabeti, kura arī ir liela suņu mīle. Pēkšņi viņa saka: «Paskatāmies sludinājumos, jo jums trūkst mājās suņa!» Es šaubījos, vai uzreiz ņemsim dzīvnieku, bet viņa jau atvēra sludinājumus un pētīja špicus. «Izlec» viens špicu puisītis ar tekstu «rudens lapu krāsā, vienīgais metienā, viens pats piedzimis, vislabākais piens ticis viņam». Draudzene mudina - aiziet, zvanām, bet es šaubos: draudzene ir traka, sunītis maksā diezgan dārgi, un kā mēs tā uzreiz pirksim... Redzu, ka viņai telefons rokā, jau zvana. Atbild kundze un saka - jā, kucēns pieejams, bet lētāk nedos, jo metienā vienīgais, labi ciltsraksti, laba pavilna, lai braucam skatīt. Saku, ka mums drusku par dārgu, tāpēc vēl domāsim. Draudzene kaulējas, bet nekā, saruna beidzas. Paiet desmit minūtes, un zvans no sveša numura. Zvana tā pati kundze: «Ziniet, es padomāju, viņš te viens, raud, grib uzmanību, jūs izklausāties labi cilvēki, brauciet tomēr skatīties, atrodamies Cēsīs.»
Draudzene gatava tūlīt braukt, bet es apstulbusi tikai saku, ka laikam braucam, Alvils klusē, jo suņi nav viņa tēma. Taču ja es gribu, tad viņš ar mieru. Salasījām visu naudu, ko bijām iekrājuši, arī sadāvināto, drusku aizņēmos no mammas. Mamma tikpat ķerta uz dzīvniekiem kā es, teica, lai pērkam. Un tā braucām uz Cēsīm. Kad ieraudzījām Bakardi, es apraudājos, jo tas patiesi bija mūsu suns. Saimniece izrādījās ar tādu pašu vārdu kā man - Monika. Jautāju, vai drīkstam mainīt sunim vārdu, jo dokumentos rakstīts Bentlijs Joto. Kundze atbildēja, ka var, tikai obligāti jāsākas ar burtu «B». Stāvēju, brīnījos, kāda sakritība, jo sunim iepriekš biju izdomājusi vārdu Bakardi. Bakardi atbrauca ar mums tajā pašā vakarā. Mums likās, ka raudās pēc mammas, bet nekā, bija priecīgs, skraidīja pa māju, luncinādams savu mazo ļipiņu. Vakarā pats iekāpa gultiņā, ko viņam sarūpējām, un aizgāja gulēt.»
Uzmanības centrā
«Viņš ir suns ar lauvas sirdi. Bakardi ir mazais vācu špics, dzimis vasaras vidū, 27. jūlijā, Lauvas zīmē, Cēsīs. Viņam šogad paliek septiņi gadi. Pēc izskata maziņš, mīļš un pūkains jaukumiņš ar bērna sejiņu un smaidiņu. Viņu vienmēr un visiem gribas samīļot, bet tad seko pārsteiguma brīdis - viņa raksturs. Smejam, ka viņa raksturs nav nekāda Dieva dāvana. Mīl viņš tikai mūs ar Alvilu. Mājās nāk klēpī, bučojas, grib, lai pievērš uzmanību. Kad sēžam dīvānā, viņš var piespiesties azotē un tā sēdēt. Esam pamanījuši, ka viņš lieliski sadala uzmanību mums abiem, atnāk pie viena un pēc tam pie otra, lai neviens neapvainotos. Mēs viņu varam mīļot un ņurcīt, bet citi - nē. Viņš nemīl citus suņus, ir bērnības draugi, ar kuriem spēlējas, bet uz ielas sastaptie reti ir viņa draugi. Bakardi ir vienpatis, patīk būt vienīgajam un galvenajam, nepatīk konkurēt. Turklāt viņš vienmēr ir uzmanības centrā. Bieži cilvēki veikalā viņu grib glaudīt un neprasa atļauju, kas ir slikti, jo seko izbrīns par viņa atbildes reakciju. Viņš ir ar raksturiņu. Pielabināties ar kādu gardumu viņam var, tas vienmēr nostrādā.»
Cilvēka labākais draugs
«Nenoliedzami, Bakardi, iespējams, ir redzējis vairāk nekā dažs labs cilvēks. Viņā mīt īsts piedzīvojumu gars, jo jau kopš kucēna vecuma brauca ar mums visur un vienmēr. Viņš ļoti izbauda izbraucienus gan ziemā, gan vasarā. Viņam patīk rakties pa sniegu un skriet pa ziedošām pieneņu pļavām. Bakardi ar mums ir ceļojis uz Kanāriju salām - Tenerifi, kur dzīvojām pusgadu. Lidojis ar trim pārsēšanām kovida laikā, kad bija grūtības ar reisiem. Viņš ir uzbraucis 3715 metrus virs jūras līmeņa vulkānā Teide un peldējies Atlantijas okeānā. Bakardi dzīvo savu labāko suņa dzīvi, tas nu gan ir skaidrs.
Kas ir jāzina tiem, kuri vēlas iegādāties špicu? Šīs šķirnes suņi ir kā bērni, viņiem tiešām jāvelta ļoti daudz laika. Manuprāt, špics nav labākā izvēle cilvēkiem ar pilna laika klātienes darbu, bet ticu, ka var pielāgoties. Tā kā tas ir mazs suns, ļoti jāsargā, īpaši no citiem suņiem, konfliktiem suņu starpā un citādām likstām. Esam pārliecināti, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Ja esi gatavs viņu mīlēt, rūpēties arī tad, kad viņš vairs nebūs kucēns, tad no sirds iesaku izbaudīt, ko nozīmē suņa un cilvēka mīlestība. Kurš to iepazinis, tas patiešām ir laimīgāks cilvēks.»