VAKARA ZIŅAS. Ieva Mūrniece. Viņas lomas iekāroja Vija Artmane

Dzīve ir nebeidzamu pārsteigumu pilna: te tā sit līdz asinīm, te atkal maigi noglāsta. Ir lietas, ko atceramies ar lielu prieku, taču ir tādas, ko negribas pat pieminēt, bet aizmirst nav iespējams. Tā par savu dzīvi varētu teikt daudz radošu cilvēku, un izņēmums nav arī kino un teātra aktrise Ieva Mūrniece. Pirmoreiz kinoprovēs viņa piedalījusies jau 14 gadu vecumā, taču Lienas lomai filmā «Salna pavasarī» tika atzīta par jaunu. Citā reizē – kinoprovēs filmai «Latviešu strēlnieku stāsts» – nākamo aktrisi apstiprināja. Viss varēja notikt, taču Ieva Mūrniece atteicās, jo bija jākārto vidusskolas eksāmeni.

Kad pa īstam pienāca pirmā reize, kad tikāt apstiprināta filmai un filmējāties?

Kad man bija 18 gadu. Režisors Varis Krūmiņš uzņēma filmu «Atbalss» pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas «Aija» motīviem. Man tika Ieviņas loma. Tolaik, būdama pavisam jauna, filmēšanās laukumā pirmoreiz satiku jau pieredzējušos aktierus Dzidru Ritenbergu un Valdemāru Zandbergu. Neilgi pēc tam Varis Krūmiņš kļuva par manu vīru, dzīvojām Rīgā. Mums ir divi dēli Mārtiņš un Ingus, taču laulībai nebija lemts garš mūžs. Bija jādomā arī par izglītības turpināšanu. No 1959. līdz 1962. gadam mācījos Dailes teātra 3. aktieru studijā, ko pabeidzām kopā ar Astrīdu Kairišu, Olgu Dreģi, Helgu Dancbergu, Lidiju Pupuri. No puišiem bija Juris Strenga, Uldis Vazdiks, Leons Krivāns un citi. Taču, kad studiju beidzu, Rīgas teātros man vietas nebija.

Tālāk sekoja filmēšanās igauņu kinodarbā «Saulē un lietū» un kinostudijas «Mosfilm» mākslas filmā «Ziemeļu stāsts», kur tēloju galveno lomu. Pirmo reizi mūžā man nebija pat kinoprovju. Paņēma uzreiz. Mans partneris bija populārais aktieris Oļegs Striženovs. Tas viss notika vēl pirms kinoprovēm filmai «Purva bridējs».

Par to arī būs mans jautājums. Pieļauju, ne viens vien skatītājs gaida rudeni, kad «Purva bridējam» paredzēts rādīt filmas arheoloģiju.

Tā varētu būt. Kad kino kritiķe Daira Āboliņa aicināja pastāstīt par filmas tapšanas procesu, atteicu, ka nekā laba, ko atcerēties, man nav. Uz to viņa atbildēja, ka tagad var stāstīt visu, kā bija. Vienīgais labums, ka ir saglabājušās fotoproves un kinoproves.

Kad mani aicināja uz kinoprovēm, biju 25 gadus veca. Galvenajai lomai izmēģināja vairākas aktrises: Ilzi Vazdiku, Astrīdu Kairišu, Viju Artmani un arī mani. No visām tiku izvēlēta es. Uldim Pūcītim, Edgara lomas atveidotājam, tika teikts, ka viņam būs jāspēlē kopā ar Ievu Mūrnieci. Liepājas teātrim, kur tobrīd biju štata aktrise, uzrakstīju atlūgumu, lai ar visu sirdi varētu nodoties filmēšanai. Taču tad vienā jaukā dienā Varis, kurš tolaik strādāja Rīgas kinostudijā, pārnākot mājās no darba, teica, ka Kristīnes lomai ir apstiprināta Vija Artmane, kurai bija 37 gadi.

Kāpēc?

Artmane šo lomu vēlējās tik ļoti, ka piezvanīja uz Maskavu, kur viņai bija stipra aizmugure. Vai režisors varēja iebilst? Nē. Kad filma tika uzņemta, man bija grūti to skatīties. Ko lai saka - tā ir lieta, kas man velkas līdzi visu dzīvi. Ilgi pēc tam pašu Artmani nekur nesastapu, līdz tikāmies Askolda Saulīša režisētās dokumentālās filmas «Friči un blondīnes» uzņemšanas laukumā. Un ko? Neko. Kāda jēga runāt par vecām lietām. Tā gan nebija vienīgā reize, kad Vija Artmane man pārgāja ceļu.

Nebija vienīgā?

Jaunais režisors Viktors Georgijevs 1967. gadā Sverdlovskas kinostudijā uzņēma divsēriju filmu «Garā stiprie», kur galvenajā jeb izlūka Kuzņecova lomā bija Gunārs Cilinskis. Es tiku apstiprināta panes Lidijas Lisovskas lomai, kas būtu pilnīgs pretstats Blaumaņa Kristīnei. Saņēmu telegrammu, ka šai lomai esmu apstiprināta, taču pagāja divas nedēļas, un saņēmu jaunu telegrammu, kurā rakstīts, ka Lisovskas lomai apstiprināta Vija Artmane.

Tik īsā laikā divas tik lielas neveiksmes. Kā tikāt tām pāri?

Strādāju. Mani aicināja Gorkija kinostudija Maskavā filmēties darbā «Satriektā elle», tad Uzbekistānas kinostudija uz filmu «Tēvzemes dēli». Abos kinodarbos man vajadzēja iejusties vācietes lomā. Savukārt Minskas kinostudijā filmējāmies kopā ar Intu Burānu un paukotājiem filmā «Radi cīņu». Bija arī loma kādā Gruzijas kinostudijas filmā, kur tēloju šveicieti, kam jāšauj ar automātu. Gruzīni mani uzņēma ļoti silti, taču pēc tam vietējā tirgū pamatīgi apzaga. Vēl mani uzaicināja Odesas kinostudija filmā «Komisāra Berlaha pēdējā lieta» 1972. gadā, kur filmējos kopā ar Konstantīnu Simanovu.

Sagaidīju savu 40 gadu dzimšanas dienu, un mani uzaicināja filmēties divos latviešu kinodarbos. Tā bija Dzidras Ritenbergas režisētā filma «Vakara variants», kur galvenajā lomā bija mana kursabiedrene Astrīda Kairiša, savukārt man tika skolotājas Adelaidas loma. Otra - režisora Ērika Lāča filma «Vilkatis Toms». Biju Guna - Gunāra Cilinska atveidotā varoņa Toma sieva. Pa vidu filmēšanām piedzima vidējais dēls Ingus. Gāju Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Iemācījos aust, jo mani interesēja tekstilmāksla.

Kad filmēšanās un aktīvā aktrises dzīve beidzās, kopā ar otro vīru Haraldu Ulmani sākām veidot dzejas programmas un uzstāties ar dzejas deklamāciju. Man bija pieredze no skolas laikiem, kad vajadzēja skaitīt dzejoļus par Staļinu, un vēlāk arī Liepājas teātrī. Tēvs [Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks] man vienmēr dāvināja lirikas krājumus. Kad gāju prom no Liepājas teātra, uz manu 50 gadu jubileju sagatavojām Raiņa un Aspazijas dzejas programmu «Saules dēls un Mēness meita». Kopā ar vīru izveidojām kādas deviņas programmas - Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes, Ārijas Elksnes, Olgas Lisovskas, Ojāra Vācieša un citu autoru dzejas programmas. Bērndārzniekiem un skolēniem ļoti patika mūsu izveidotā Ojāra Vācieša bērnu dzejoļu programma. Ilgu laiku kā voluntieri darbojāmies Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā, arī dzejnieku vasarnīcā Majoros un Aspazijas mājā Dubultos. Rīkojām dzejas lasījumus, uzstājāmies paši, kā arī es tur nosvinēju vairākas savas jubilejas.

Vai tiesa, ka ar dzejnieci Olgu Lisovsku bijāt tuvos draugos?

Iepazināmies 1980. gadā, un mums izveidojās cieša draudzība. Kad mēs viņas mājās Jaunpiebalgā gatavojām pusdienas, ko Olgai nepatika darīt, vai ravējām dārzu, viņa rakstīja dzeju. Mums vienmēr bija par ko runāt. Olga reiz teica, ka mēs ar vīru viņai esam tikpat kā radi. Kad viņa aizgāja, sapratu, cik ļoti man Olgas pietrūkst. Kādreiz man ļoti patika rīkot viesības, taču tagad nav vairs kam… Tik daudz draugu un kolēģu jau aizsaulē. Sirds vēl aizvien sāp par Helgu Dancbergu. Biju viņas bērēs, tur novietots Helgas jaunības dienu foto. Visu laiku uz to skatījos un varēju tikai raudāt, jo nepārtraukti atcerējos jaukos brīžus, ko pavadījām kopā.

Viesības vairs nerīkojat, taču ar ko tagad aizņemta jūsu ikdiena?

Esmu liela lasītāja. Tas man no bērnības, kad lasīju arī zem segas ar bateriju rokā. Tēvs man teica, ka es tās grāmatas rijot. Tagad lasāmvielu galvenokārt ņemu no Iļģuciema bibliotēkas, jo mājās vairs īsti nav kur likt. Ļoti labprāt gleznoju. Šai nodarbei pievērsos, vecākā dēla Mārtiņa mudināta. Gada siltajos mēnešos braucam uz Rendu, kur desmit kilometrus no pagasta centra atrodas mana vīra Haralda māja. Tā ir mežā, ezera tuvumā. Mājā nav elektrības, tāpēc augusta vakaros, kad agrāk sāk krēslot, tur lasīt vairs nevaru. Haraldam patīk zemes darbi, taču es veselības dēļ uz tiem vairs nepiesakos. Mums tur ir divi zaķi, kuri apēd visu, kas tiem garšo. Ap dārzu uzslējām žogu, jo netrūkst arī stirnu. Pirmsākumos mums to māju kārtīgi apzaga.

Arī man pašai ir īpašums Liepājā - veca, veca māja pie jūras. Mazbērni uz to stāv rindā.

Taču, atgriežoties pie viesībām, ir tā, ka pēc trim gadiem mums ar vīru būs zelta kāzas. Līdz tam gan vēl ir jānodzīvo.

Kā jūtaties šajā laikā, kad relatīvi netālu noris karadarbība?

Šausmīgi. Katru dienu lasu ziņas, skatos «Panorāmu». Varbūt tas pat ir par daudz, taču citādi nevaru. Kad tas viss sākās, mans jaunākais dēls Uldis iestājās zemessardzē, deva zvērestu un augustā gatavojas nometnei. Protams, tas liek atcerēties bērnību, kad dzīvojām Uliha ielā Liepājā un vajadzēja slēpties patvertnē. Tajos brīžos es esot teikusi: «Atkal sākas!» Pati jau smejos, ka esmu piedzimusi divas dienas pirms tam, kad Latvija zaudēja neatkarību. Gāja smagi, 1944. gada rudenī devāmies uz Sakas pagastu bēgļu gaitās. Vecāki domāja, ko darīt tālāk, līdz tēvs teica, ka tie, kas mēs esam šeit, nebūsim nevienā citā valstī. Mammas [aktrise un režisore Irmgarde Mitrēvice] māsas Veltas ģimene emigrēja, mēs palikām. 1947. gadā piedzima brālis Jānis Mūrnieks. Dzīvojām ļoti pieticīgi.

Jūs jautājat, kā es jūtos. Dīvains laiks - jāsniedz intervijas. Dairai Āboliņai un tagad jums. Jau labu laiku jutos pamesta un aizmirsta, bet tagad vairs ne. Labi, ka tā.