VAKARA ZIŅAS. Suņi terapeiti palīdz Ukrainas bērniem

Klubs «Canis Group Liepāja», kurā saimnieces aktīvi darbojas ar saviem kanisterapijas suņiem, vasaras sākumā nosvinēja piecu gadu pastāvēšanas jubileju. Kanisterapija ir viens no papildu rehabilitācijas veidiem, kur izmanto speciāli apmācītu suni, sauktu par suni terapeitu. To var izmantot sociālu iemaņu un fiziskā stāvokļa uzlabošanai, arī kustību traucējumu uzlabošanai. Suns darbojas kā motivators, jo gadās, ka cilvēkiem trūkst motivācijas izpildīt vingrojumus. Suns gan bērniem, gan pieaugušajiem ļauj atraisīties, un gluži nemanot tiek izdarīts pat vairāk. Kanisterapijas nodarbības vada īpaši apmācīts cilvēks. Liepājas kluba dalībnieces iepazīstina ar saviem suņiem terapeitiem un viņu paveikto.

Dažs sāk runāt, cits vairāk kustēties

Liene Giertmane-Done ikdienā ir ražotnes vadītāja uzņēmumā, un viņai pieder divi labradori - mamma Odri un meita Gabri. Abas suņu meitenes darbojas kanisterapijā. Odri gan lēnām pošas pensijai. «Suņi tiek trenēti pēc pozitīvām metodēm, sākot ar socializāciju jau no dzimšanas mirkļa. Piemēram, Gabri piedzima mūsu mājās, un viņai no pirmā brīža tika vērtēts raksturs, uzvedība. Tomēr viss ir atkarīgs no suņa rakstura, katrs dzīvnieks pievēršas darbiņam citādi,» stāsta Liene.

Šie suņi palīdz motivēt gan pieaugušos, gan bērnus, lai viņiem būtu vēlme darīt to, kas kuram vajadzīgs. Dažam vajag sākt runāt, citam vairāk kustēties, kādam - nebaidīties no suņiem. Odri Grobiņā dodas pastaigās ar tiem senioriem, kuriem nav sava suņa, ir ļoti atbildīga un īpaši jāpieskata, lai dzīvnieks neizdegtu darbā, jo esot gatava strādāt ilgi - lai tikai cilvēkiem ir labi. Savukārt Gabri parūpēsies par sevi. Ja jutīs, ka strādā par daudz, tad paies maliņā. Tāpēc saimniecei savi suņi ir jāvēro. «Bērni var ieķerties suņa spalvās, roku var saraut krampji - sunim tajā mirklī ir jāpaciešas, viņš nedrīkst reaģēt. Tomēr es esmu klāt, lai dzīvniekam palīdzētu izkļūt no situācijas, man viss ir jāpamana,» skaidro Liene.

«Nolēmu pamēģināt»

Ingunai Otaņķei ir četri suņi, no kuriem vecākais - 12 gadus vecais vilku špics Greisa, ar kuru arī sākusi darboties kanisterapijā. Suns šogad dažas reizes pabijis pie senioriem, bet tagad ir pelnītā pensijā. «Man pieder divi baltie japāņu špici - Vasai ir septiņi gadi, bet viņas meitai Fejai būs četri. Lielākos pasākumos viņus ņemu līdzi, galvenokārt dejās ar suņiem. Vēl man pieder Sise, somu Lapzemes suns, kurai ir nedaudz vairāk par gadu un kura tiek mācīta par kanisterapijas suni - dodas uz nodarbībām pie bērniem un senioriem,» par jaunuli stāsta saimniece. Tomēr gan Vasai, gan Fejai ir pārāk nestabila nervu sistēma, lai būtu kanisterapijas suņi. Vasa gandrīz nokārtoja kanisterapijas eksāmenu, lai gan prasības viņai bijušas nedaudz par augstu. «Abas ir ļoti draudzīgas, un lielākos pasākumos es viņas ņemu līdzi, bet individuāli gan nestrādāju. Greisa, kad bija maza, bija diezgan savdabīgs suns, netipiska kanisterapijas prasībām, bet, pateicoties audzināšanai, strādāja diezgan labi. Arī Sise nav īsti kanisterapijas suns, tik un tā - mācās. Viņai, piemēram, nepatīk, ja ļoti apskauj, bet, pamazām darbojoties, viņai sāk patikt, ka paglauda, ķemmē. Visu var iemācīt,» domā Inguna.

Viņa uzskata, ka kanisterapija pirmām kārtām dod pozitīvas emocijas, sevišķi tiem, kuriem patīk suņi, bet pašiem nav dzīvnieku. Gadās, ka bērni sākumā ļoti baidās no suņiem, bet ar laiku priecājas, ka bailes var pārvarēt, un spēj paspēlēties ar suni. Bērniem pieaug pašapziņa, viņi ir drošāki un mierīgāki, nav bail, ja ierauga suni, un droši var paiet garām dzīvniekam.

«Pēc profesijas es esmu grāmatvede. Kad pirms daudziem gadiem Liepājā sāka veidot kanisterapijas komandu, es iesaistījos, jo man šķita interesanti. Pirms tam biju lasījusi par rehabilitācijas centru «Dižvanagi» - pie viņiem brauca kanisterapijas suņi no Rīgas, un man jau tad tas likās aizraujoši. Nolēmu pamēģināt ar savu vilka špicu Greisu. Biju gan ļoti skeptiska, vai man izdosies izaudzināt viņu kā kanisterapijas suni, jo bija jau pusotru gadu veca, kad sākām darboties. Tomēr izdevās!» atceras Inguna.

Ringo nekļuva par lauku suni

Ievai Romanovai ir septiņgadīgais garspalvainais kollijs Ringo. «Kanisterapiju izvēlējos diezgan sen, nejauši atradu informāciju, ka netālu notiek nodarbības. Man suņi vienmēr patikuši, jau bērnībā trenēju lauku sunīti. Liepājā uz nodarbībām sāku nākt, kad man Ringo vēl nebija - vienkārši skatījos, kā viss notiek. Strādāju ar Ingunas vecāko suni, un pēc tam nejauši uzradās Ringo,» atklāj Ieva. Ringo viņas tētis nopirka ar domu, ka tas dzīvos laukos. Sākusi vest suni uz Liepāju, uz treniņiem, un arī pati pārcēlusies uz pilsētu, jo izrādījies, ka Ringo ir ļoti spējīgs šajā jomā.

«Ringo ļoti patīk pastaigas, vienmēr to gatavs darīt, lai kādi ir laikapstākļi. Bieži uz ielas meklē komunikāciju ar cilvēkiem, lai samīļo un pabužina. Viņš mīl cilvēkus, esam piedalījušies dejās ar suni un šad tad dejojam publikas priekšā. Ringo prot dažādus trikus: griežas, soļo caur kājām, un viss tiek skaisti ietērpts muzikālajā pavadījumā,» palepojas Ieva. Trikus iemācīt nav viegli, jo suns var kaut ko nokavēt, neiekļaujas ritmā, un saimniekam jābūt ļoti uzmanīgam. Viņa domā, ka mēs ļoti daudz varam mācīties no suņiem - viņi sniedz mieru, liek kustēties, māca pacietību - jāsaprot, ka suns domā citādi.

Palīdz īpašajiem bērniem

Astra Klaiše pēc profesijas ir juriste, un viņai suņi ir jau 62 gadus. «Tagad man ir lielais Šveices ganu suns Nira, kurai ir viens gads. Ļoti atraktīva, ar bērniem mēs brīnišķīgi strādājam. Nirai gan patīk «dragāties», bet viņa ir paklausīga un viņai daudz var iemācīt. Viņai patīk mantiņas, dejot un pagriezties - ļoti labprāt pieņem visu un vienmēr ir gatava mācīties,» savu mīluli uzslavē Astra. Strādājuši arī ar ukraiņu bērniem, kuriem mācītie suņi palīdzējuši uzlabot garastāvokli, mazināt stresu un nervu slodzi. «Uz suņu pavadām vērām riņķīšus - dzeltenus un zilus. Bērni atvērās, un, domāju, savu artavu mēs viņiem devām,» noteic Astra.

Kanisterapijas suņi ļoti palīdz arī īpašajiem bērniem, piemēram, uzlabo sīko motoriku, dzīvniekam kaut ko uz siksniņas uzverot, sunim vestīti aizpogājot... Saprotams, ka suns ir palīglīdzeklis, jo nevienu pilnībā neatveseļo. «Pašai man suns dod dzīvesprieku. Jau no četru gadu vecuma vienmēr mājās bijis kāds dzīvnieks, un suņi man patikuši vienmēr. Kādreiz bērnībā visiem ciema suņiem zināju pat vārdus,» pasmej Astra.

Pasākumi kā greznas tortes rutīnā

Anita Reine ikdienā ir personāla vadītāja, viņai pieder Aļaskas malamuts Mesis. Mesim patīk iekrist bērnu barā un smaidīt, viņam nav bail no liela cilvēku pūļa. Suņu puikas gan nepatīk, jo pats sevi uzskata par pirmo puisi ciemā. «Dzīvojam pie pašiem Bernātiem - no mājas laukā, un uzreiz jūrmala, mežs, parks. Ziemā - slēpes, un šogad Madonā cītīgi piedalījāmies sacensībās, neviena dullā nav, kas brauc manā vecuma grupā,» pasmejas Meša saimniece un tomēr atzīst, ka ar jaunuļiem viņas mīlulim grūti konkurēt, jo sunim ir jau astoņi gadi. Toties Mesis ir starptautisku izstāžu čempions, viņam pieder septiņu valstu čempiona tituli.

«Suns mani izved pastaigāties pēc sēdēšanas pie «papīriem», tas ir lielākais prieks. Bērni izauga un aizgāja savā dzīvē, vīram visu laiku nelūgsies, ka jāaiziet līdz jūrai vai sēņot. Tagad zinu tālus ceļus, mazus celiņus, un tās ir arī kustības, suns ir mans personīgais trenažieris. Visi mūsu pasākumi ir kā tortes ikdienā - satiec līdzīgi domājošos, dullos, un tad ir īpaši forši,» ar entuziasmu saka Anita.

Savukārt Māra Semjonova pastāsta, ka ar savu rotveileru Feitu nesen bijusi Francijā, nelielā pilsētiņā Kompjeņā, netālu no Parīzes, kur piedalījušies pasaules čempionātā dejās ar suņiem. «Tas ir ārkārtīgi skaists un interesants sporta veids, dažādi elementi, triki, kuri mums ir jāizpilda. Ir tērpi, mūzika - ļoti saistoši un fantastiski! Francijā nodejojām ļoti skaisti,» piebilst Māra. Sacensības bijušas arī Baltijas valstīs, un nesen Rīgā risinājās «Canine Freestyle» sacensības, kurās viņas suns Aura ieguva pirmo vietu.

«Katram, kurš uzstājas ar suni, ir ļoti jārūpējas par sevi, savu mieru. Bet suns nodrošina aktīvu dzīvesveidu, tā ir arī kopā būšana ar domubiedriem, un tas vienkārši ir fantastiski! Pirmais suns man bija vienpadsmit gadu vecumā, es izdīcu vecākiem. Ļoti aktīvi darbojos un piedalījos sacensībās. Tas bija mazs bezšķirnes sunītis, ļoti gudrs un foršs. Mans vīrs arī ļoti mīl suņus, esam domubiedri. Mums tagad ir divi suņi - rotveileri Feita un mazā māsa Aura,» stāsta Māra un prāto, ka Dievs laikam visas suņumīles ir savedis kopā, tāpēc tik jauki viss sokas. Gan īpašie bērni, gan seniori esot ļoti priecīgi, kad ar suņiem pie viņiem ciemojas. «Galvenokārt darbojamies Liepājā, bet, ja mūs uzaicina, tad izbraucam ar priekšnesumiem ārpus pilsētas. Nesen mūs ļoti silti uzņēma vairākos pansionātos,» informē Māras kundze. Grupā ir arī četri apmācīti kinologi, un viņa arī ir apmācību trenere. Divas suņu saimnieces ir apmācību stažieres un būs treneres - Liene un Ieva drīz beigs Norvēģijas suņu apmācības skolu, vēl tikai jābrauc uz šo ziemeļzemi kārtot pēdējos pārbaudījumus. «Pilnveidojam un izglītojam ne tikai suņus, bet mācāmies arī pašas,» nobeidzot sarunu, uzsver Māra Semjonova.