"Vilkaču mantinieces" bēdīgā pasaka

Ne tikai zinātnē, bet arī attiecībā uz cilvēkiem pastāv viedoklis, ka pretpoli pievelkas. Pirmskara Latvijas sabiedrībā viens no šādiem pretpolu pāriem bija Rīgas vismodernākās privātklīnikas īpašnieks, ārsts ķirurgs Indriķis Henrihs Pārups (20.01.1901.–28.06.1968.) un viņa dzīvesbiedre – dzirkstošā literāte un populārā romāna «Vilkaču mantiniece» (1943) autore Ilona Elvīra Leimane (05.10.1905.–21.12.1989.). Viņu laulība tika noslēgta 1932. gadā un noturējās 12 gadus.

Abu kopdzīves laiks Rīgā palicis atmiņā ne vienam vien laikabiedram, jo otru tik savdabīgu pāri atrast būtu grūti. Kamēr kundze uzņēma viesus, ballējās un cienāja ar sava vīra smalkajiem dzērieniem, Pārups operēja, glāba, turklāt savā klīnikā dzīves pēdējos brīžus cilvēcīgos apstākļos ļāva pavadīt gleznotājam, grafiķim Oskaram Norītim, dzejniekam Edvartam Virzam un daudziem citiem.

Modernākā privātklīnika Rīgā

Gan Indriķim, gan Ilonai bija arī kas kopīgs. Abu vecāki piederēja namsaimnieku aprindām, abus vilināja skaistas, dārgas, elegantas lietas. Tādu - vienmēr eleganti ģērbtu un safrizētu, ar smalkām rotaslietām greznojušos - Ilonu, kurai pūrā jau bija laulība ar Fridrihu Valteru Bērziņu, sastapa un iepazina kundziski nevērīgais, raksturā straujais Indriķis Pārups. Kurš vairs var pateikt, bet, iespējams, Ilonu saistīja Indriķa apgriezieni. Šim Sarkanā Krusta slimnīcas ārstam Pulkveža Brieža ielā 15 piederēja pašam sava privātklīnika - vismodernākā Rīgā, kurā praktizēja tikai labākie speciālisti. Jāpiebilst, ka pēc nacionalizācijas bijušajā klīnikā atradās Veselības aizsardzības ministrijas 1. slimnīca (jeb specslimnīca), taču tas notika daudz vēlāk.

Gluži kā aristokrāti

Atbilstoši abu gaumei tika izveidota ķirurga un rakstnieces ģimenes ligzdiņa privātklīnikas ēkā Pulkveža Brieža ielā. Plašas, gaišas istabas, piepildītas ar antikvārām mēbelēm, savukārt guļamistabu greznojusi milzīga, balti lakota gulta rokoko stilā ar zeltītiem elementiem (avots: Liepiņš, O. Tālos atspulgos raugoties.// Latvija Amerikā, Nr. 32, 18.08.1979., 7. lapa).

Kad pēc daudziem gadiem dzejniece Veronika Strēlerte uzzināja par daktera Pārupa nāvi, viņa rakstīja: «Atmiņā uznira gadi, kad viņa un Ilonas Leimanes mājā Pulkveža Brieža ielā labprāt ciemojās visās iespējamās dienas un nakts stundās rakstnieki, žurnālisti, mūziķi, baletnieki un gleznotāji. Šai pašā namā Dr. Pārups bija iekārtojis savu privāto klīniku. Nereti, kad mēs, rakstnieces draugi, bijām pavadījuši jau vairākas asprātībās mirdzošas stundas un garastāvoklis kļuva arvien priecīgāks, no augšas nonāca Pārups - drūms, nerunīgs un ļoti noguris. Kad viņu aicināja barā, viņš ne bez ironijas izmeta: - Ko nu es, «privātais», pie jums… - Tā arī viņam pielipa vārds «privātais» attiecībā pret mums, profesionālajiem mūzu kalpiem» (avots: IN MEMORIAM. Indriķis Pārups.// Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts, Nr. 94-95; 1969., 30. lapa).

Dzīve sašķīst smalkās lauskās

Dzīvei, skaistai kā pasaka, pienāca gals. Rīgā smagi atbalsojās Otrā pasaules kara dārdi. Pēc pirmās padomju okupācijas notika privāto ārstniecības iestāžu nacionalizācija, kā rezultātā Pārupa privātklīnika pārtapa par Rīgas pilsētas 3. ķirurģisko slimnīcu, savukārt par tās vadītāju iecēla ārsti ķirurģi Irmu Bēniņu. Tajā laikā tur strādāja Emīls Dēliņš, viens no laikraksta «Austrālijas Latvietis» izdevējiem, Kārļa Ulmaņa krusttēvs, kurš pēc daudziem gadiem paudis: «Dakteri Pārupu klīnikas vadītāja amatā nomaina ideoloģiski pareizs ārsts, kura pirmais darbs ir atlaist no darba «kapitālistu daktera» paziņas.» (Avots: Bērziņa, I. Emīls Dēliņš - 100.// Latvietis, Nr. 650, 19.05.2021.) Prieks par šo laupījumu nebija ilgs, jo padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija, un «pirmajā vakarā pēc vācu karaspēka ienākšanas Pārupa kundze izvilkusi baltu kleitu un paņēmusi rožu pušķi uzvarētāju sveikšanai, bet pēc tam ieklupusi I. Bēniņai matos, kas apcietināta» (avots: Vīksna, A. Vilkaču mantiniece.// Hercoga kurpes sudraba sprādze. - R.: SIA Medicīnas apgāds, 2017., 190. lpp.). Pēc aresta ārsti Bēniņu aizveda uz Termiņcietumu un 1941. gada septembrī nošāva.

Trauksmainajā laikā tapa rakstnieces labākais darbs «Vilkaču mantiniece», kuru pirmais publicēja literatūras un mākslas žurnāls «Latvju Mēnešraksts». Darbs ticis iecerēts, autorei esot Budapeštā un saņemot ziņu no Latvijas par vecvecāku lauku īpašuma atsavināšanu.

Vācu okupāciju vēlreiz nomainīja padomju, īpašumi tika zaudēti, un spējīgākie ļaudis, glābdami savu ādu, no dzimtenes devās prom. Izņēmums nebija ārsts Pārups un rakstniece Leimane, taču notika vēl kas - 1944. gadā Flensburgā Vācijā tika šķirta viņu laulība.

Ilona palika Vakareiropā, kur viņas dzīve sagriezās kājām gaisā. Spožā, visu apbrīnotā liriķe, kura literātu aprindās iekļuvusi ar dzejnieka Kārļa Skalbes svētību (ļaunas mēles gan melsa, ka abus vienoja kas vairāk), ļoti ilgi ārstējās psihiatriskajā slimnīcā Parīzē, kur viņas dzīvība izdzisa 84 gadu vecumā.

Savukārt Indriķis pārcēlās uz ASV, kur ieguva prakses tiesības un turpināja mediķa darbu. Viņš nomira Klīvlendā 67 gadu vecumā.