Viņš godīgi atzīst, ka izaudzināja viņu «Ghetto Games», bet patlaban turpina audzināt «Radio Tev», kur Lauris Zalāns strādā. Apveltīts ar lielisku humora izjūtu, skatuvei nepieciešamo šarmu un darba ētiku, Lauris ir godīgs gan starmešu gaismās, gan mājās starp mīļajiem. Viņš saka: «Ir jāspēj novērtēt to, kas ir.»
«Bērnībā gribēju kļūt par profesionālu futbolistu. Mans elks bija futbola superzvaigzne Krištianu Ronaldu, bet, protams, augot sāc saprast, ka tas ir visai tāls sapnis. Nāca tīņa gadi, kad gribēju būt sporta skolotājs, treneris, jo aktīvais dzīvesstils vienmēr bijis klātesošs. Vēlāk, kad tiešām bija jāsāk domāt par to, ko es gribētu darīt, ļoti iespējams, lielu klikšķi iedeva skatuve, īpaši tautas dejas. Dejoju Preiļu deju kolektīvā «Dancari». Skatuves māksla sāka vilkt arvien tuvāk un tuvāk, un es ļāvos, sāku virzīties uz šo sapni. Pēc Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijas beigšanas vēl turpināju dejot, kad paralēli jau Rīgā mācījos teātra menedžmentu un vēlāk arī žurnālistiku.
Diemžēl nevienu no skolām nepabeidzu, jo... palaidos, bet salīdzinoši ātri un dažādu personīgās dzīves notikumu iespaidā sāku vākt sevi kopā un sapratu, ka nekas nenāks tāpat vien. Sākotnēji šķita - tagad visi ceļi vaļā; Rīga, Latvija, saturies, karalis nāk!
Nenožēloju, ka nepabeidzu mācīties. Tā bija ļoti forša pieredze, iepazīti cilvēki, atmosfēra, atmiņas. Bet tā sanāca, ka līdz galam neesmu pabeidzis augstskolu. Vismaz pagaidām, jo izglītošanos es atbalstu. Ja zini, kāpēc mācies, ko mācies, un esi par sevi pilnībā pārliecināts mācoties, tad uz priekšu, super!»
«Ne-augstskolu ceļi ir pilnībā citi ceļi. Piedzīvojumiem bagāti, ja vien pats šos piedzīvojumus meklē. Protams, ka spārni tiek aplauzti, un labi, ka tā. Tas atmet realitātē. Visdrīzāk tos aplauza dzīves realitāte, ka nekas nenotiek tāpat vien. Vai, pareizāk sakot, ka ir jādara, jāstrādā, jāmācās, bieži vien pat jāupurē citas svarīgas vai mazāk svarīgas lietas, lai īstenotos kas lielāks un būtu ieguldījums nākotnē. Man milzīgs pagrieziena punkts, ko sāku apjaust, tikai laikam ejot, bija - mēs sākam novērtēt lietas, notikumus, cilvēkus un visu citu tikai tad, kad to vairs mūsu dzīvē nav. Un manā gadījumā tā bija. Es pazaudēju un sāku no sākuma. No cita sākuma, bez cilvēka, kas man bija ļoti svarīgs, bet sava stulbuma dēļ tika pazaudēts. Un viss. Celies un dari! Sāc darīt! Citādāk! Savādāk!
Bet šajā un jebkurā citā dzīves momentā svarīgākais ir nenožēlot. Nepārmest sev. Jo to es darīju - pats sevi grauzu par nepareizajiem dzīves soļiem, bet tie nāk tikai par labu, lai kalpotu kā gaisma, uz kuru iet vismelnākajā tumsā. Tad zini, kā un kur tu negribi būt, mācies un dari visu, kas tavos spēkos, lai ar katru dienu būtu sevis labākā versija. Līdz tam, ko, kur un kā šobrīd daru, mani atveda brīvprātīgais darbs. Bez lielām ekspektācijām sāc darīt un pilnīgi visos iespējamos veidos ej uz savu sapni! Mani izaudzināja «Ghetto Games», turpina audzināt «Radio Tev», audzinās dzīve un arī Lauris Zalāns.»
«Ir dienas, kad sev jautāju, par ko esmu pateicīgs. Jau līdz šim ir nācies piedzīvot visvisādas lietas, priecīgus un ne tik priecīgus brīžus kā personīgajā dzīvē, tā arī pasaules mērogā, taču varu teikt, ka esmu pateicīgs par cilvēkiem man apkārt. Arī par tiem, kurus satiku un vēl tikai satikšu. Es domāju, ka svarīgākais ir cilvēks. Jo cilvēks ir mīlestība, un mīlestība izglābs pasauli. Mīlestība pret to, kas esi, kur esi, ko dari un kāpēc dari. Paskatoties uz to, kas notiek Ukrainā, sāc redzēt, cik patiesībā trausla ir dzīves, dzīvības, tavu sapņu, mērķu un nākotnes vīzijas līnija, kuru vienā brīdī jebkurš var pārraut, un vairs nekad nekas nebūs tā, kā bija. Un atkal nākas piesaukt svarīgāko pasaulē - cilvēku. Cilvēks var ņemt un dot vai tikai ņemt un ņemt. Tad runa vairs nav par mīlestību, tāpēc viss brūk. Ar sāpošu sirdi un pat daļēju bezspēcības sajūtu pret Ukrainu un Ukrainas tautu esmu pateicīgs, ka dzīvojam mierā. Arī paskatoties uz situāciju pasaulē šobrīd, pandēmija ir pupu mizas. Nekas nav šausmīgāks par karu. Mana vecmamma teica: «Visu var pārdzīvot, galvenais, lai nav karš!» Es piekrītu.»
«Šobrīd savu dzīvi nevaru iztēloties bez dabas. Ikdienu pavadu Rīgā, bet esmu no Latgales, Preiļiem. Visu bērnību pavadīju laukos pie vecvecākiem, kur darīju visādus «brīnumus» kopā ar draugiem, vienaudzi brālēnu. Nespēju iztēloties dzīvi bez ģimenes. Tā ir mana vērtība, laime un pats svarīgākais. Pēc tam seko standarta lietas, kas dzīvei dod toņus un garšas: mūzika, kino, sports...
Mani ļoti iedvesmo personības, amata brāļi, elki, piemēri, kas darbojas manā vai man tuvā sfērā. Personīgajā dzīvē iedvesmo mana ģimene. Viņu dēļ es daru un turpināšu darīt! Mans tētis ir galdnieks, celtnieks. Viņš prot darīt visus fiziskus darbus. Savukārt mamma iemācīja rūpēties par to, kas apkārt. Sakārtot aiz sevis «bardaku», būt pieklājīgam, mierīgam, saprotošam. Patiesībā katrs mans ģimenes loceklis, radinieks ir ielicis manī kaut ko, ko nesu sev līdzi. Un milzīgs viņiem paldies par to! Mani vecvecāki katrs ir zelts! Visa bērnība pagāja lauku mājās Vārkavā un Dekšārēs. Tur arī ir dzimušas un ieaudzinātas daudzas prasmes, vērtības.
Mans ikdienas skrējiens paiet Rīgā, tieši tāpēc ir vajadzīgi lauki, daba, pļavas, meži, lauku darbi vai vienkārši būšana tur, lai ieelpotu lauku smaržu. Mana miera osta ir Latgale. Tur ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Latgale uzlādē, iedvesmo. Turklāt, ja mežus un pļavas varētu nosaukt par stihiju, tad tā būtu manējā.
Mana ikdiena ir salīdzinoši steidzīga, bet noteikti nesūdzos par to. Pat nedaudz patīk tā steiga, galvenais, lai izdodas sabalansēt arī ar mieru, kuru bieži vien rodu pie dabas vai ģimenes un draugu lokā.»
«Radoši man ļoti patīk darīt trakas, citreiz pat nejēdzīgi trakas, jancīgas lietas bez robežām. Man patīk sevi testēt, ko vēl varu izspiest, kas vēl varu būt uz skatuves, lai arī tā skatuve būtu, sākot ar sociālajiem tīkliem un beidzot ar rādžiņu. Ārpus profesionālās pasaules esmu daudz mierīgāks, piezemētāks, cenšos baudīt mirkli, vispirms novērtēt situāciju un tad būt tas, kurš bļauj. Ikdienā ļoti patīk klausīties, tad es esmu tas, kurš klausās, nevis runā.
Man patīk arī fiziski darboties, strādāt lauku darbus - sākot ar zāles pļaušanu un lapu grābšanu, beidzot ar akmeņu lasīšanu gar tikko nogreiderētu dīķi, mašīnu remontēšanu, ko gan diži nepieprotu, bet varu izdarīt standarta lietas un daudz mācoties no tēta. Esmu pat cūku dzemdībās piedalījies! Tas nozīmē tikai to, ka, dzīvojot laukos, lauku mājās, kur vienmēr darbiņu pietiek, ir darītas visvisādas lietas, kuras nemaz nevar uzskaitīt.
Grūti pašam par sevi spriest, bet ticu, ka manā stāstā tiešām ir veiksme. Ja dari to, kas tevi dara laimīgu, tad esi veiksmīgs. Tu esi veiksmīgs, ja apkārt ir tavi mīļie cilvēki - tie, kuriem vari uzticēties, būt tu pats, novilkt savu ikdienas masku un uzelpot. Tad tu esi arī laimīgs! Ja tava veselība turas un tu palīdzi tai turēties, tu esi veiksmīgi laimīgs cilvēks! Neaizmirsti par sevi, savu iekšējo un ārējo es! Pats sevi esmu iedomājies kā vienkāršu, piezemētu, ar pozitīvu domāšanu un pat vairāk introvertu nekā ekstravertu. Es nezinu, vai tas viss ir manas veiksmes atslēga, bet man patīk tādam būt. Es vienkārši esmu tāds. Un vēl ļoti nošķiru savu personīgo un profesionālo dzīvi.»
«Uzrunāt publiku, cilvēkus ir dāvana un vienlaikus ļoti liela atbildība. Tieši tāpēc jāizvērtē, ko uzņemies darīt un kas galīgi neiet kopā ar tavām vērtībām. Tas ir labs izaicinājums pašam sev, jo nemitīgi jāattīstās. Es nereāli mīlu savu darbu un esmu liels veiksminieks, jo varu darīt to, ko tik ļoti mīlu. Noteikti varu parakstīties zem slavenā aktiera un komiķa Džima Kerija teiktā: «Esmu dzīvs piemērs tam, ka sapņi piepildās.» Visvairāk mani pašu motivē cilvēki un atgriezeniskā saite, kad redzu, ka tas, ko daru, citiem ir svarīgi. Motivē jauni iespaidi, iespēja satikt cilvēkus, motivē process un rezultāts. Bet, pats svarīgākais, motivē personīgā dzīve - ja viss ir labi aizkulisēs, viss būs labi arī uz skatuves. Man ir svarīgi, lai paliek patīkama pēcgarša pēc padarītā un darīt visu ar tīru sirdsapziņu, tik labi, cik vien es to varu.»