Arvīda Mūrnieka samtaino balss tembru vislabāk, šķiet, atminas tie, kuri astoņdesmitajos gados klausījās viņa vadīto raidījumu «Būsim pazīstami!», kas katru nedēļu iepazīstināja ar tā laika aktuālākajiem ārzemju mūzikas raidījumiem.
Tiekoties Arvīds atzīst, ka mūzikas jaunumiem viņš seko joprojām, taču no uzaicinājuma veidot un vadīt līdzīgu radio raidījumu esot atteicies, jo «divreiz vienā upē neiekāpsi». Turklāt nesen pēc gandrīz 40 Bērnu slimnīcā nostrādātiem gadiem viņš ir prom arī no šī darba. Taču, spriežot pēc Arvīda teiktā, darāmā viņam nepavisam netrūkst. «Varbūt kādreiz uzrakstīšu memuārus par to tālo skaisto laiku,» viņš smaida.
Sarunā Mūrnieks atklāj, ka no mūzikas lauciņa tomēr pavisam neesot aizgājis - nesen viņa ierakstu kompānija laidusi klajā vijolnieka Raimonda Ozola jaunāko albumu, kura ierakstā piedalījušies arī Maestro Raimonds Pauls un Raimonds Macats. «Daudzi mūziķi pašreiz iesāk ierakstus un atliek - piemēram, dziedātāja Marija Naumova. Neizdots stāv albums, kuru sāka ierakstīt nesen mūžībā aizgājušais mūziķis Edvīns Zariņš un grupa «Dakota». Piecus viņš paguva iedziedāt, pārējie stāv neierakstīti. Gints Stankevičs tagad domā, ko darīt, jo dziedāt jau gribētu daudzi, bet vai tas būs forši un tajā stilistikā… Edvīnam pašam gan esot bijušas idejas, un gan jau grupa vienosies.» Arvīds gan uzsver, ka mūzikas ierakstu izdošana pašreiz ir gluži kā sponsorēšana, jo «tev ir jāatrod kāds cits bizness, lai varētu izdot albumus. Latvijā tā ir liela problēma, jo mūsu mūzikas tirgus ir ļoti maziņš». Rietumu mūzikas jaunumiem Arvīds tagad sekojot tik, cik par to uzzina no savas 17 gadus vecās meitas Elzas, «bet man ir mainījušās vērtības un patīk īstas lietas. Un aizvien vairāk sāku saprast klasisko mūziku un alternatīvos žanrus, bet arī ne visu».
Īpašs stāsts Arvīdam Mūrniekam ir par viņa Mārupes māju, kuru savulaik nopirkusi viņa mamma. «Gadiem ejot, tā māja atklāj visādus noslēpumus - nu gluži kā filmā! Viens no noslēpumiem, kas atklājās: mēs uzzinājām, ka ir tāds komponists Mārtiņš Jansons, par kuru līdz tam neko nebijām dzirdējuši; viņa vārds padomju laikā bija izņemts no visām nošu bibliotēkām.» Komponista vārdu Arvīda ģimenei izdevies atklāt, ķeroties pie kāda veca un ļoti smaga dīvāna pārsiešanas [tā bija viena no bijušo saimnieku mēbelēm, kas bija palikusi mājā]: «Iekšā dīvānā bija vesela kaudze ar notīm, tostarp Jansona sarakstītās operas «Tobāgo» notis. Interesanti, ka tad, kad Māra Zālīte un Uldis Marhilevičs rakstīja savu mūziklu «Tobāgo», Zālīte brīnījās - kā tas var būt, ka pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem nav tapis neviens muzikāls darbs… Izrādījās, ka ir gan!»
Arvīds, pētot atrastās notis, noskaidrojis, ka 1939. gadā mūsu pašu Baltajā namā notikušas 15 Mārtiņa Jansona komponētās operas «Tobāgo» izrādes, kurās piedalījušies tā laika populārie operdziedātāji Milda Brehmane-Štengele, Mariss Vētra un citi. «Mapēs atradās arī aranžējumi un pat sufliera eksemplārs! Klāt bija sarkanbaltsarkanie karogi, Tobāgo cigārs stikla futrālī, apraksti un kritikas… Sapratām, ka krievu laikos tieši šīs operas dēļ Jansonam tika atņemtas visas privilēģijas, kā komponists viņa tika diskvalificēts.»
Vēlāk mājā Arvīds atradis Jansona operu «Pūt, vējiņi!», kuras libretam izmantota Raiņa traģēdija, un Aspazijas parakstītu atļauju viņas mirušā vīra (tobrīd Rainis jau bija devies taisaulē) darbu izmantot operai. Šī opera gan nav uzvesta.
Mūrnieks stāsta, ka 2018. gadā, kad tika svinēta Latvijas simtgade, sadarbojoties ar novada domi un izstāstot teiku par komponistu mārupieti, novembrī Mārupes kultūras namā izskanējis operas koncertuzvedums. «Aizgājām paši arī noklausīties un bijām pozitīvā šokā, jo šis darbs izrādījās īsta pērle! Kāpēc Opera joprojām meklē pasūtījumus un pasūtina komponistiem operas, ja mums ir šāds darbs!?» Arvīds sola rudenī iet uz Operu un vadībai piedāvāt šo darbu iestudēt. «Abas manas meitas ir beigušas mūzikas skolu, un viņas šo operu atzina par ļoti skaistu, nacionālu un romantisku. Scenogrāfija arī bijusi ļoti iespaidīga, un domāju, ka diez vai mūsdienās kaut ko tādu varētu atļauties,» viņš piebilst. «Atradām arī Jansona simfonijas un viņa pastmarku kolekciju, kas 70. gados tika atzīta par vienu no labākajām visā bijušajā Padomju Savienībā. Ir arī gleznas, un viena varētu būt Vilhelma Purvīša darbs…» par saviem atradumiem stāsta Mūrnieks.
«Uzskatu, ka katrai lietai ir savs laiks!» Arvīds strikti saka, stāstot par to, ka šajos gados saņēmis ļoti daudz piedāvājumu vadīt raidījumus dažādās radiostacijās. «Kāpēc man vēlreiz būtu jādara tas, ko es jau esmu izdarījis? Jo nevar jau novecot, kaut ko vienu darot «nonstopā»!» Es «Būsim pazīstami» taču vadīju tik daudzus gadus! Tagad, kad revidēju kādreiz izdotās kasetes, saprotu - tā bija baigā romantika…»
Taujāts, kā viņš tolaik, astoņdesmito gadu vidū, tika pie mūzikas ierakstiem, Arvīds atgādina, ka tolaik mācījies Medicīnas institūtā, 1. vai 2. kursā, un brālēns viņam piedāvājis vadīt tolaik ļoti populārās diskotēkas. «Tolaik te ciemojās mammas radi, kas bija atbraukuši no Amerikas, un tante teica, ka pazīstot Mineapolē dakteri, kurš varētu atsūtīt skaņuplates. Pēc kāda pusgada mani aicināja uz pastu saņemt sūtījumu - veselu kartona kasti ar platēm. Atceros, ka tur bija «The Beatles», «Uriah Heep» un vēl dažu citu grupu ieraksti. Tā mēs tās plates tolaik tumsā un klusumā pie manis mājās klausījāmies. Tobrīd man to plašu bija sakrājies gana daudz, lai gan dažas pienāca bojātas.»
Sākumā populārais radiožurnālists Raitis Kalniņš Arvīdam piedāvājis taisīt nelielus piecu minūšu sižetus jauniešu radioraidījumam «Dzirkstele». «Kad no radio aizgāja Inese Paklone, kura veidoja raidījumu «Būsim pazīstami!» par latviešu mūziku, nosaukums un liekas divdesmit minūtes palika brīvas, un man piedāvāja veidot raidījumu,» Arvīds atminas sava populārā raidījuma sākumu. «Es pat iesāku rakstīt memuārus par to laiku, kura man tomēr netrūkst, jo kas ir bijis, tas ir bijis. Bet tad sapratu, ka rakstīšana paņem baigo laiku. Ja es vēl kādu laiku nodzīvošu un man būs tas laiks, tad gan rakstīšu, jo nedrīkst piedzīvot brīdi, kad «širmis aizkrīt ciet», tad gan var sarakstīt muļķības… Vajag, lai būtu loģika! Bet gan jau paies kāds laiks un es kaut ko uzrakstīšu.»
«Kā jau sarunas sākumā minēju, no Bērnu slimnīcas esmu prom, taču no medicīnas gan nekur tālu neesmu aizgājis,» uz jautājumu par to, ar ko viņš pašlaik nodarbojas, Arvīds Mūrnieks atbild un paskaidro, ka viņš skolās un pašvaldībās vada nodarbības par veselīgu dzīvesveidu. «Es gribētu vadīt arī pirmās palīdzības kursus skolās, taču diemžēl nekā tāda Latvijā nav. Kaut ko māca topošajiem šoferiem, bet tu taču pati noteikti esi redzējusi - kad uz ielas notiek nelaimes gadījums, visi stāv apkārt un brīnās, bet nezina, ko iesākt. Savukārt cilvēkam, kuram kaut kas ir noticis, neviens īsti nevar palīdzēt. Vasarās taču joprojām daudzi lec uz galvas ūdenī un lauž mugurkaula skriemeļus; kādam iekož lapsene, un cilvēks pat nezina, ko darīt - kāds liek gludekli klāt, cits ledu… Cilvēkiem diemžēl nav medicīniskās izglītības pašu pamatu. Tāpēc man liekas ļoti svarīgi nodarboties ar šīm izglītības lietām.»
Vēl viņš ir, kā pats saka, «nevis pārvaldnieks, bet boss» un apsaimnieko vienu dzīvojamo māju pilsētas centrā. «Šajā jomā jau arī ir problēmas, jo cilvēki maksā rēķinus, bet nesaprot, kur paliek tā nauda, tāpēc esmu tāds «trakais», kurš mēģina neļaut pazust naudai.» Un vēl tas, ar ko Arvīds Mūrnieks nodarbojas, ir mūzikas izvietošana internetā, digitālajā vidē. «Pirms piecpadsmit gadiem «Baltic Record Group» noslēdza līgumu ar vienas lielas kompānijas vadītāju. Es ielieku mūziku internetā, un viņi to uzreiz izplata pa visu pasauli. Ja autori savus skaņdarbus izplata šādā veidā, viņi iegūst autoratlīdzību; naudu saņem arī producenti un izpildītāji. Tāpēc mans uzdevums visu šo laiku ir bijis izpildītājiem un autoriem nevis teikt «vai, cik labi laiki kādreiz bija», bet rūpēties par to, lai arī viņi saņemtu naudu. Savukārt dažiem kolēģiem esmu teicis: varbūt jūs paši negribat, lai jūsu mūzika tiktu ielikta internetā, bet neapdaliet dziedātājus!»
