«Bija laiks, kad biju slaidāka, un cilvēki pamanīja manu vizuālo līdzību ar britu princesi Diānu, un šādu viedokļu bija aizvien vairāk. Tāpēc reiz uztaisīju fotosesiju un pēc tam saņēmu vairākus darba piedāvājumus turpināt karjeru kā princeses Diānas līdziniecei. Jā, arī tāds posms manā dzīvē ir bijis,» smaidot atzīst iluzioniste Dace Pecolli.
«Savulaik daudzus gadus dziedāju korī «Vecrīga», un deviņdesmito gadu sākumā sākās mūsu pirmie ārzemju braucieni, kas visbiežāk bija uz Vāciju, uz Brēmeni. Tur satikāmies ar vācu koriem, kuri, protams, princesi Diānu bija redzējuši vairāk nekā mēs tolaik Latvijā. Tolaik biju ļoti slaida, un tad viens vācu korists teica, ka esmu ļoti līdzīga princesei Diānai, pēc tam otrs un trešais teica to pašu… Šos izteikumus par lielo vizuālo līdzību dzirdēju arī no citiem koristiem, kurus sastapu kora braucienos. Pēc tam man kāds ieteica, ka es varētu sazināties ar kādu no organizācijām, kas piedāvā darbu slavenību līdziniekiem, kuri piedalās dažādos pasākumos,» Dace atminas un piebilst - tolaik tas bija aktuāli, jo toreiz princese Diāna vēl bija dzīva (viņa gāja bojā autokatastrofā Parīzē 1997. gada 31. augustā).
Arvien vairāk dzirdot šādus izteikumus, Dace pēc atgriešanās Latvijā uzaicinājusi talkā profesionālu grimētāju un frizieri, kuras vārdu tagad jau ir aizmirsusi, un «pa abām mēs mazliet «piedzinām» manu frizūru un meikapu, tā ka līdzība tiešām bija pamanāma, jo friziere man arī matus apgrieza tādā frizūrā, kāda toreiz bija Velsas princesei». Sūtot pieteikumus līdzinieku aģentūrām, Dacei bija jāierunā arī teksts un jāaizsūta video, kur redzams, kā viņa staigā. «Kad biju aizsūtījusi savu «promo» paketi, man pamazām sāka pienākt dažādi piedāvājumi, un tiešām bija reāla iespēja braukt strādāt šo darbu. Taču 1996. gadā es iepazinos ar Enriko [Daces dzīvesbiedrs Enriko Pecolli], un visa mana uzmanība pārmetās uz viņu. Tā es arī beigu galā nevienu darba līgumu kā princeses līdziniece nedabūju,» Dace smejas un piebilst: «Ja tā paskatās, tobrīd man tiešām bija reāla iespēja nedaudz paturpināt karjeru šādā virzienā, taču liktenis lēma citādi. Tomēr es toreiz jutu, ka princese Diāna man ir ļoti tuva - man šķita, ka viņa ir ļoti labs cilvēks, vienīgi ar nelaimīgu mīlas stāstu. Atšķirībā no viņas, man tomēr mīlas stāsts izvērtās laimīgs.»
Izrādās, ka Daces līdzību ar Velsas princesi bija pamanījis arī kāds vācu policists, precīzāk - Brēmenes pilsētas policijas galvenais šefs, kuru viņa sastapa kādā no kora braucieniem. «Viņš tiešām bija reāli manī iemīlējies! Viņš mani dievināja un rakstīja vēstules, visu laiku saucot mani par Diānu: «My princess, my Diana…» Vēstules no viņa turpināja pienākt vairākus gadus, un iespējams, ka tās kaut kur mājā pat ir saglabājušās.»
Daces toreizējais pielūdzējs bija precējies, un, kā viņa atminas, pielūdzēja sieva bijusi ļoti simpātiska dāma. «Reiz, kad ar kori atkal bijām Brēmenē, mans pielūdzējs mani uzaicināja vakariņās pie sevis mājās. Un iedomājies situāciju: mēs ēdam vakariņas, turklāt viņš ne tikai visu laiku mani sauca par Diānu un tā arī stādīja priekšā savai sievai, bet zem galda - nu gluži tā, kā to rāda filmās! - ar savu kāju bakstīja manu kāju… Tiesa, tas gan man netraucēja paēst vakariņas,» Dace atminas senos notikumus un ar smaidu piebilst: «Ja man arī neizdevās pastrādāt šajā līdzinieka darbā, tad es vismaz kādam cilvēkam sagādāju prieku, esot viņa princese…»
Vai Dace zina, kādos pasākumos viņai būtu bijis jāpiedalās kā princeses Diānas līdziniecei? «Toreiz man teica, ka tie būtu gan uzņēmumu, gan privātie pasākumi, kuros piedalās «celebrity» [slavenības - angļu val.] un kur mērķis bija samiksēt īstās «zvaigznes» ar dubultniekiem, un tad visi izskatās pēc īstajām slavenībām. Tas ir tāds psiholoģisks piegājiens. Turklāt es jau biju saņēmusi uzaicinājumu Vācijā piedalīties vienā šādā pasākumā».
Mazliet vēlāk Dace Pecolli līdzinieku lietai jau pievērsa daudz nopietnāku uzmanību un pat sadraudzējās ar izcilā aktiera Šona Konerija pirmo oficiālo līdzinieku Niku Ričmondu. «Mēs Niku uzaicinājām uz pirmo iluzionisma festivālu «MagicMania», kas notika 2015. gadā, jo šis kungs pēc hobija ir burvju mākslinieks - viņš toreiz bija mūsu VIP viesis.» Izrādās, toreiz daudzi festivāla apmeklētāji noticējuši, ka Rīgā patiešām ieradies īstais Šons Konerijs. «Un tā pat nebija nekāda mānīšanās, jo mūsu pienākums ir radīt ilūziju, un mēs to arī izdarījām,» Dace smaidot piebilst.
