VAKARA ZIŅAS. Kūku feja Renāte Kalniņa
Renāte Kalniņa agri uztaustīja to, kas sagādā prieku pašai un garšo citiem. Viņas darba diena sākas īsi pirms pulksten pieciem rītā, lai gatavotos cept kūkas. Renāte eksperimentējot rada jaunas receptes un īsteno kvēlākos gardēžu sapņus. Turklāt dzīvo ar skaudru patiesību – rītdiena mums nav apsolīta, tāpēc atliek baudīt un novērtēt šo dienu un tik pašsaprotamas lietas kā redzēt, dzirdēt, kustēties un sajust. Viņas pašreizējai pieredzei pamatā senais un uzreiz neatbildamais jautājums: vai viegli būt jaunam?
Nesaki «nekad»
«Ceļš līdz kūkām sākās, kad man bija vienpadsmit gadu. Mana omīte vienmēr uz svētkiem cepa klasiskās lauku tortes. Visu savu bērnību biju blakus šajā procesā, iesaistījos un palīdzēju, jo mani tas interesēja. Taču sestajā vai septītajā klasē teicu, ka nemācīšos par pavāru vai citu ar virtuvi saistītu profesiju, jo tuvākās profesionālās vidusskolas bija Rankā un Smiltenē. Pati nāku no Gulbenes puses, no Tirzas. Tajā laikā ļoti daudz skolasbiedru izvēlējās pavāra profesiju, taču man šķita: kas nu tā par profesiju. Pagāja neilgs laiks, un sapratu, ka man tas patīk. Atradu skolu Rīgā, iemetu sevi pilnīgā diskomfortā, jo pirmos piecpadsmit dzīves gadus pavadīju diezgan dziļos laukos, bet pēc devītās klases viena sāku mācīties Rīgā. Es biju ļoti kautrīga, toties apzinīga, uztvēru mācības nopietni, un skolotāji to pamanīja visai ātri, tāpēc man skola deva ļoti daudz iespēju. Ieguvu pieredzi dažādos konkursos un projektos ārpus Latvijas. Galvenais, pamazām sāku gūt pārliecību par to, ka varu un man sanāk. Tajā dzīves posmā nonācu žurnālā «Četras Sezonas», bijām jauniešu bariņš, kuri radīja jaunas receptes. Uzskatu, ka pasauli no jauna neatklāsi, bet ir pamati, kas jāzina un kurus esmu apguvusi, tāpēc varu eksperimentēt un jau iztēloties, kādi garšu salikumi varētu «strādāt». Bet pārsvarā radu jaunas receptes tā, kā pašai patīk.»
Tīra vide - tīras domas
«Jau pirmajās praksēs es lauzu savu emocionalitāti un uzaudzēju diezgan biezu ādu. Neiztiku arī bez asarām. Darbs nav viegls - dinamisks, garas stundas uz kājām. Esmu iemācījusies organizēt savu darba vietu un nespēju racionāli padomāt, ja apkārt ir netīrība. Tas pārgājis arī sadzīvē. Tīra vide - tīras domas. Agrāk biju diezgan ekspresīva, ja kaut kas nesanāca, tad viss bija slikti. Nu jau esmu mierīgāka un pacietīgāka, tad, kad kaut kas noiet greizi, cenšos paskatīties uz situāciju no malas, saprast, ko izdarīju ne tā, ieelpoju, padzeros ūdeni un ķeros klāt ar svaigu prātu, mēģinot risināt, glābt vai sākt no jauna.
Brīžiem rodas sajūta, ka es stāvu uz vietas. Īpaši, kad skatos, ko dara citi, bet tad saprotu, ka katram ir savs piegājiens, sava niša, un nav jādara viss. Uzskatu, ka man ir diezgan vienkāršs rokraksts un stils, neveidoju dizaina kūkas, jo pašai nepatīk mastika, marcipāns, krāsvielu kalni. Cenšos saglabāt dabīgo un daru tā, kā jūtu. Man ir svarīgi, lai tas sagādā prieku.»
Negaidīt no citiem
«Šobrīd man ir grūti nosēdēt mierā, bet veselība piespiež. Īpaši mācos būt mierā ar sevi. Pēc veselības problēmām sāku no jauna, būvēju attiecības ar sevi. Nesen sapratu, ka miegs ir svarīgs, lai es funkcionētu. Ir jādomā par savu labsajūtu. Strādāju katru darba dienu, rīts sākas brīdi pirms pulksten pieciem. Jau sešos strādāju darba vietā, šis režīms nav viegls, bet pierod. Pēcpusdienā var skriet uz tikšanos, procedūrām, treniņu, vasarā izbraukt ar velosipēdu vai doties pastaigā. Man patīk būt kustībā. Šķiet, laiks skrien kā negudrs, nespēju brīžiem visam izsekot, bet kas dara, tas var izdarīt.
Esmu introverts cilvēks vai arī tā vienkārši noticis, ka ļoti daudz laika pavadu vienatnē, arī dodoties piedzīvojumos. Tas ļauj iepazīt sevi līdz serdei. Pārgājieni dabā ir mana pēdējā laika aizraušanās, kas uzlādē, spēcina, dabas tuvums dziedē, un dabas varenums iedvesmo. Pirms kāda laika sapratu, ka svarīgākais ir piedzīvot un sajust. Pavērās pavisam cita pasaule, tā ir laime, kad pats esi savas dzīves radītājs, nevis gaidi no citiem. Pēdējā laika skaistākais piedzīvojums, izaicinot sevi un pārbaudot robežas, bija trīs dienu pārgājiens gar jūras piekrasti 107 kilometru garumā.»
Cilvēki novērtē kvalitāti
«Man šķiet, ka Latvijā kulinārijas nozarē visi pārsvarā pazīst cits citu un pastāv savstarpēji draudzīga konkurence. Manuprāt, izsitas tie, kuri strādā atbildīgi, jo cilvēki novērtē kvalitatīvas un garšīgas lietas. Taču vai sabiedrība un valsts novērtē ieguldīto darbu? Domāju, ka ne vienmēr. Cilvēki mēdz saskatīt kļūdas un neveiksmes, bet neredz to, kas aiz tā stāv. Mani motivē sajūta pēc labi paveikta darbiņa, un ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite no kūku baudītājiem. Uzklausu atsauksmes, pat ja tās nav glaimojošas, - es cenšos pieņemt un mācīties.
Ir grūti nosaukt kādu elku, runājot par dzīves skolotājiem. Toties ģimenē gan ir cilvēki, kuri ar savu darbu parāda, cik daudz var paveikt viens. Omīte līdz pēdējām dzīves dienām gāja un darīja, lai vai kas, kaut arī pārdzīvojusi Sibīriju. Mamma, kurai nav bijis viegli, kura šobrīd vairs neredz, bet viņai ir iedvesmojošs dzīvesprieks. Tētis, kurš daudz laika velta, lai nopelnītu, un iegulda ģimenes mājās, attīsta, domā par nākotni, jo lauku sētā vienmēr darba daudz. Šīs īpašības manu arī sevī.»
Visam savs laiks
«Laime nav mērāma naudā, materiālās lietās. Manuprāt, tā rodas no attieksmes pret dzīvi. Mēs bieži gaidām, kad kāds cits mūs padarīs laimīgus, bet tā sajūta ir jāmeklē sevī, savā pagalmā, novērtējot to, kas ir. Nedrīkst baidīties no grūtībām. To, kurš dara, cenšas un ir pareizu nolūku vadīts, arī dzīve atalgos ar veiksmi. Es diezgan daudz paļaujos uz to, ka visam savs laiks. Ne velti saku, ka būs arī man sava vieta, kur radīšu, bet pagaidām paglabāju pie sevis idejas, kuras gribu īstenot. Lielākais sapnis ir izbaudīt visu, ko dzīve sniedz, tā līdz vīlei, lai nav nožēlas par to, kas varēja būt, bet nenotika. Šo gribu sev atgādināt. Viss būs!»
