VAKARA ZIŅAS. Māris Putniņš: Māksliniekiem neko daudz par viņu darbu nemaksā. Neesmu jau nekāds miljonārs

Zinot jomas, kurās Māris Putniņš ir darbojies, turklāt ar labiem panākumiem, rodas grūtības izlemt, kā viņu pieteikt lasītājiem. Mākslinieks, scenāriju autors gan spēlfilmām, gan animācijas filmām, producents, režisors un aktieris, bērnu grāmatu rakstnieks – visās minētajās nozarēs pratis sevi pierādīt, neliekot vilties ne skatītājiem, ne lasītājiem. Savulaik, pirms pusgadsimta, pat grebis koka figūriņas. Tāpēc šķita interesanti noskaidrot, ar ko no visa uzskaitītā Māris Putniņš nodarbojas patlaban.

Lielais Indriķis un austrumnieki

Vasara rit pilnā sparā, taču Mārim Putniņam to izbaudīt nav laika, jo jāstrādā pie liela projekta pilnmetrāžas leļļu animācijas filmai. Aktīvs darbs noris jau otro gadu. «Tas būs mana trešā romāna «Mežonīgie pīrāgi un Lielais Indriķis» ekranizējums. Esmu sarakstījis sešus romānus bērniem, kuru varoņi ir ēdamlietas - magoņmaizītes, pīrāgi, belaši, čebureki, pelmeņi, desas, sardeles, cīsiņi un tā tālāk. Tie ir personāži, kas darbojas gluži tāpat kā mēs - cilvēki,» stāsta rakstnieks. «Scenārijā iekļausim dialogus, kā jau kārtīgā kino. Iepriekš centāmies veidot filmas bez dialogiem, jo tā var vieglāk pārdot ārzemēs. Dublāža ir sarežģīta, tā apgrūtina dzīvi.»

Darba centrā ir Lielais Indriķis jeb mūsu zemes - Baltaines - speķa pīrāgs, kurš ilgu laiku cīnījies kopā ar mežonīgajiem pīrāgiem, līdz nonāca vietā, kas grāmatā saukta par Amoriku. Indriķim šī vieta nepatīk, tāpēc viņš atgriežas Baltainē, kura ir pilna ar ienācējiem no austrumiem: belašiem, čeburekiem, lavašiem, šašlikiem un kupati desām. Indriķim tas nepatīk, tāpēc viņš domā, kā tos dabūt ārā no dzimtenes. «Lielais Indriķis man ir mīļš personāžs. Viņš piedzimis stiprs, taču ar prātu ir tā, kā ir,» noteic autors. Pēc apjausmas, ka austrumnieki viņu piemānījuši, Lielajam Indriķim jāglābj mīļotā meitene, jābēg prom, turklāt viņš tiek smagi ievainots, jo sasodītie austrumnieki - čebureki - šauj nevis ar kartupeļiem no katapultām vai nelobītiem kastaņiem, bet ar akmeni, kas Indriķim trāpa pa galvu. Kaut kas pazīstams, vai ne?

Lasītājs jau zina, ka Māris Putniņš savos darbos izmanto vēsturiskas atsauces, taču pārveidojot tā, kā pašam ērtāk. «Darbā viss beigsies labi, jo mani personāži ir nemirstīgi. Pīrāgam var izdurt cauri pīķi, kas ir ļoti sāpīgi, taču nenogalina.»

Plānots, ka filma būs gatava un skatāma nākamā gada janvāra beigās. «Tas būs roku darbs - ar roku veidota animācija. Būs daudz sarežģītu dekorāciju un efektu, kas iespējami, pateicoties tādam sasodīti labam meistaram kā Andris Gailītis.» Patlaban darbs tuvojas finišam, taču savas korekcijas ieviesa 24. februāris. Tā temats piepeši kļuva ļoti aktuāls. Kad pirms daudziem gadiem iznāca romāns, to izlasījis Māra Putniņa mātes brālis, kurš septiņus gadus pabijis Vorkutā. Viņš un ne tikai viņš vien piebildis, ka vajadzējis rakstīt asāk, taču tas nav rakstnieka Māra Putniņa dabā.

Lai projektu realizētu, nepieciešams finansējums. «Mūs atbalstīja Nacionālais kino centrs. Tā pasūtījumā bija noteikts, ka jāiesniedz darbi, kas audzinātu patriotismu un stimulētu nacionālo pašapziņu,» atklāj Putniņš. «Naudu mēģinājām dabūt arī no Aizsardzības ministrijas, bet palikām bešā. Taču, kad kopā ar Jāni Cimmermani veidojām filmu «Džimlai rūdi rallallā», ministrs Pabriks ieceri atbalstīja.»

Uz ielas nemētājas maks?

Līdztekus šim darbam Māris Putniņš vada studiju, strādā ar diviem scenārijiem, kas nav viņa paša rakstīti. «Septembrī būs jāiesniedz projekti; vajadzēs tikt galā ar mārketinga jautājumiem, kas Latvijā ir pilnīgākā «trako māja», tāpēc par pienākumu trūkumu nesūdzos,» atzīst producents. «Ar filmām ir tā: ja jūs, latvieši, vēlaties pašmāju kino, spiediet, lai valsts to atbalstītu! Citādi filmu nebūs.» Eiropas regulās noteikts, ka projektam var piešķirt ne vairāk kā 80 procentu finansējuma. «Mazajiem projektiem tas nav tik traģiski, bet pilnmetrāžas filmu budžets ir iespaidīgs. Līdz ar to 20 procenti naudas jāatrod pašiem kaut kur... Es jau smejos - mēs varētu iet pa ielu un skatīties, vai nemētājas kāds maks. Kaut kā nemētājas vis…» Tāpēc jādodas runāt ar lielo kompāniju pārstāvjiem. Šādās iestādēs nereti ir nolīgti speciāli darbinieki, kuru uzdevums ir pieklājīgi atraidīt visus prasītājus. Māris Putniņš slavē uzņēmumu «Latvijas finieris», kas bija atsaucīgs, turklāt grasoties atbalstīt vēlreiz.

Nauda rada raizes ne tikai paša projektu realizēšanai. Māra mamma, izcilā pianiste Jautrīte Putniņa dzīves nogalē nelaimīgā kritienā salauza roku kreisās plaukstas locītavā. «Pianistam tas nozīmē, ka viss cauri. Ja 83 savas dzīves gadus esi spēlējis klavieres, tas ir vēl jo sliktāk. Labā roka mammai bija vesela, tāpēc teicu, lai raksta memuārus - atmiņas. Viņa pamēģināja un aizrāvās. Tapa grāmata «Saules mūzika». Patlaban izdevums kļuvis par retumu; tas pilnībā izpirkts. Kaut interese no mūziķu un ne tikai no viņu puses ir milzīga, grāmata nav pieejama. Lai iznāktu papildu metiens, izdevējs man pieprasa samaksāt 800 eiro. Māksliniekiem neko daudz par viņu darbu nemaksā. Neesmu jau nekāds miljonārs.» Kas varētu palīdzēt? Uz ielas atrasts naudas maks…

Kā varenu joku Māris Putniņš stāsta atgadījumu, ka viņa Lapmežciema mājai vajadzējis nopirkt četrus apšuvuma dēlīšus. «Aizbraucu uz veikalu - katrs dēlītis maksā 21 eiro. Tātad 84 eiro par četriem dēlīšiem. Johaidī - zelta cenā! Man tos dēļus vajadzēja, tāpēc pirku. Man mājās tagad ir zelta dēļi.» Un atkal jāpiemin biezais naudas maks; lieliski būtu to atrast uz ielas. «Kad cilvēki žēlojas un saka - nepietiekot naudas šim un tam, es atbildu: «Uztveriet to kā lielu piedzīvojumu! Tad nemaz tik grūti nav.» Zinu, ka izklausos ellīgi optimistisks, taču tā nebūt nav.»

Visu laiku bezkaunīgi atpūšos

Mārim Putniņam iepaticies darbs attālināti, kas brīžam arī izdodoties, piemēram, ar Kino centru un Kultūrkapitāla fondu, kad varot runāt, aizstāvēt projektu un parakstīties ar e-parakstu. «Attālināti varu zīmēt skices un aizsūtīt saviem grupas biedriem, lai tās taptu īstenotas. Vakar zīmēju Indriķa māti - nejauku krama veceni, kurai filmas noslēgumā jāizskatās laimīgai. Laikam jau izdevās,» smejas Putniņš. «Mana mīļotā mūza Dace Rožlapa paskatījās un teica, ka sanācis ir labi. Indriķa mātei filmā piederēs pēdējie vārdi, taču līdz tam vēl ir laiks.»

Savu daļu laika aizņem arī darbs pie reklāmas - pie tīzera, kas nav tas pats, kas filmas treileris. «Tīzeris ir īss videomateriāls, kur samontēti filmas gabaliņi - tas paredzēts filmas finansētāju iekārdināšanai. Esmu pierunājis Zigmaru Liepiņu mums uzrakstīt mūziku. Ceru, ka tagad viņš sēž un, kā pats saka, ar diviem pirkstiem kaut ko ieraksta.» Ja tīzeris izdošoties labs, tas tiks palaists arī Latvijas informatīvajā apritē.

Jautāts, kad un kā atpūšas, Māris Putniņš iesmejas: «Tad, kad es strādāju darbā, es atpūšos no lauku darbiem. Kad nokļūstu Lapmežciemā, atpūšos no intelektuālajiem darbiem, jo šeit varu strādāt ar rokām: ēvelēt, zāģēt, slīpēt. Tā ka es visu laiku to vien daru, kā bezkaunīgi atpūšos.»

Politiskā kļūda

Bez visa iepriekš minētā Māris Putniņš raksta arī memuārus, kuru nosaukums ir «Putna laiks». Iespēja tos palasīt bija iespēja arī šo rindu autorei, tāpēc nespēju atturēties nocitēt kāda neparasta gadījuma aprakstu. Runa būs par politiku! «Man bija kādi četri gadi. Mātes brālis Gundabs vēl joprojām atradās Vorkutas lēģerī. Ne mani vecāki, ne vecvecāki nekādi necenzēja savus vārdus, tieši runājot gan par krieviem, gan padomju režīmu, gan kādreiz bijušo brīvo Latviju. Un tad manī nostrādāja īpašība, kurai neviens, kas mani pazīst, netic. Taču tā tur ir - vēlme pēc saticības un harmonijas. Pēc savas dabas es patiešām vēlos labestīgi sadzīvot ar visiem, kaut gan praksē tas gandrīz nekad neizdodas.

Šajā reizē man sagribējās kaut ko darīt ar abām dažādajām Latvijām. Es izgatavoju divus karodziņus - brīvās Latvija sarkani balti sarkano un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas karodziņu ar viļņotās jūras apakšmalu. Pats izkrāsoju ar krāsainajiem zīmuļiem un, pielīmējis skalu kātiņus, ieliku abus karodziņus nelielā vāzītē. Gatavo kompozīciju noliku uz plaukta. Tas man likās kā iespējamas saticības simbols.

Bet tad to ieraudzīja vectētiņš Konrāds un uz vietas saniknojās. Mani karodziņi tika steigšus novākti. Vectēvu tagad varu saprast - ja būtu ienācis kāds komunists, nepatikšanas varēja būt lielas un pat katastrofālas.»