Vai spējat iztēloties dzīvi elegantā viesnīcā? Ik dienu rūpīgi tiek uzkopts jūsu numuriņš, mainīti dvieļi un gultasveļa, kristāla vāzē ielikti svaigi ziedi. Ik rītu jums jādodas brokastīs, nelauzot galvu, ko ātrumā varētu pagatavot un apēst. Savukārt dienas laikā vienīgās rūpes ir par to, vai doties pastaigā gar Ženēvas ezera krastu vai tomēr kāpt Alpu kalnos, vai varbūt nedarīt ne vienu, ne otru. Cik ilgi jūs tā varētu dzīvot? Pāris dienu, augstākais – nedēļu, pusotras… Līdz brīdim, kad sāk pietrūkt naudas.
Sacīsiet, tas ir vien burvīgs sapnis? Lielākajai daļai cilvēku to īstenot nebūtu iespējams. Citādi bija ar krievu izcelsmes amerikāņu rakstnieku Vladimiru Nabokovu (22.04.1899-2.07.1977.), kurš pēc pārcelšanās uz Montrē, Šveices Konfederācijas kūrortu valsts frančvalodīgajā daļā Ženēvas ezera krastā, šādi nodzīvoja 18 gadus. Par Vladimira un viņa dzīvesbiedres Veras Sloņimas-Nabokovas mājvietu kļuva piecu zvaigžņu viesnīcas «Montreux Palace» numurs augšējā stāvā ar skatu uz Ženēvas ezeru un Alpu kalniem.
Visu savu dzīvi rakstnieks pavadīja, būdams pārliecināts, ka ir daudz pārāks par citiem, ka dzimis, lai izpildītu īpašu mērķi. Sākotnēji šādu uzskatu sekmēja viņa māte, pēcāk - dzīvesbiedre. Un kā nu ne: Vladimira vectēvs Dmitrijs Nabokovs bija cara tieslietu ministrs; tēvs Vladimirs Nabokovs - Krievijas kadetu partijas līderis, kuru nošāva 1922. gadā atentāta laikā Berlīnē jau pēc emigrēšanas no padomju dzimtenes. Nākamā rakstnieka bērnība ritēja lepnā savrupnamā Sanktpēterburgas centrā. Bērnības un jaunības dienu vasaras tika pavadītas vai nu Nabokovu ģimenes muižā pie Oredežas upes, vai Eiropā. Tēvs bija izteikts anglofils, tāpēc viena no Vladimira guvernantēm bija angliete, līdz ar to pirmā apgūtā valoda - angļu («Es iemācījos angliski lasīt agrāk nekā krieviski»). Krievu valodā viņš tolaik esot pratis pateikt vienu vārdu «kakao», taču ar laiku šis trūkums tika labots. Rezultātā izveidojās divu valodu rakstnieks, kurš savus darbus vienlīdz labi sacerēja gan angliski, gan krieviski. Savukārt viņa brālis kļuva par atzītu mūziķi un Eiropas kultūras brīvības kongresa biroja pastāvīgo sekretāru. Jāpiebilst, ka viens no Nabokovu bērnu mājskolotājiem pat bijis latvietis, kurš priekšroku devis vingrošanai, precīzāk, smagumu cilāšanai tā, līdz pil sviedri (avots: Čākurs, J. Vladimirs Nabokovs.// Karogs Nr. 5, 01.05.1989.). Idille turpinājās līdz 1917. gadam, kad tēvs, pārējos ģimenes locekļus nosūtīdams dzīvot uz Krimu, bija izlēmis palikt Krievijas ziemeļu galvaspilsētā, cik ilgi vien iespējams. 1919. gadā Vladimirs, sekojot paša noteiktajam mērķim, iestājās Triniti koledžā Kembridžā, kur mācījās trīs gadus.
Ievērojamu savas dzīves daļu līdz Otrajam pasaules karam rakstnieks uzturējās Berlīnē, kas bija kļuvusi par krievu emigrācijas centru, Parīzē, Londonā un nedaudz arī Rīgā! Plašāk viņa literārie darbi kļuva pazīstami, sākot ar 1925. gadu, un no tā laika sacerējumi brīvi bija pieejami arī latviešu lasītājam (avots: Grīns, J. Rakstnieks divvalodis.// Laiks, Nr. 10, 04.02.1959.). Neparasti ir tas, ka rakstnieks perfekti pārvaldīja angļu, krievu un franču valodu, taču vācu valoda, par spīti ilgajam Berlīnē nodzīvotajam laika posmam, tā arī palika neapgūta.
Jauns dzīves posms Vladimiram un Verai Nabokoviem sākās 1940. gada maijā, kad viņi dabūja vīzu un pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur ieguva pat pavalstniecību. Ar literāro darbu vien bija par maz, lai uzturētu ģimeni, tāpēc Nabokovs pievērsās pedagoga darbam. Vispirms viņa darbavietas bija vairākas koledžas, vēlāk Stenfordas, Kornela un Hārvarda universitāte. Kurš gatavoja lekciju konspektus un nereti pat lasīja lekcijas studentu auditorijas priekšā? Vera Nabokova. Viņas vīram šis darbs, šķiet, lielu prieku nesagādāja. Tas arī loģiski - viņš bija izteikts individuālists, vienpatis, kurš, būdams profesionāls entomologs - kukaiņu pētnieks, priekšroku deva tauriņu sabiedrībai, nevis tarkšķošam pūlim. Dzīvojot Itakā, Senekas ielā, tapa skandalozais romāns «Lolita» (1955), kas Nabokovu finansiālajām raizēm pielika treknu punktu.
«Šai grāmatai, kas pēdējos mēnešos kļuvusi par vienu no daudzinātākajiem amerikāņu «bestselleriem», jau ir sava vēsture. Pirmo reizi to izdeva Francijā 1955. gadā angļu valodā. Anglijā tā tika aizliegta kā pornogrāfisks sacerējums. Pagājušajā gadā «Lolitu» publicēja Amerikas Savienotajās Valstīs. Pāris mēnešu laikā tā izplatījās vairāk nekā 120 000 eksemplāros, dodama izdevējiem milzu peļņu. Drīz vien paziņoja, ka sensacionālais romāns parādīšoties franču tulkojumā. Pavasarī tas iznākšot arī Londonā,» - tā 1959. gada maija numurā lasāms literatūras mēnešrakstā «Karogs». Vēlāk par darbu ieinteresējās režisors Stīvens Kubriks, tā radās pirmā šā romāna ekranizācija. Tāds bija romāna «Lolita» veiksmes stāsta sākums, taču ar to pilnīgi pietika, lai Nabokova ģimene varētu pārcelties uz Montrē un turpat 18 gadus nodzīvot izsmalcinātā viesnīcā. Kādā intervijā rakstnieks atzinies, ka viņa meitenīte (ar to domādams romānu «Lolita») viņu uztur. Sapnis par savrupu dzīvi pilnīgā klusumā, kur vienīgās rūpes skar rakstniecību, bija piepildījies.
