VAKARA ZIŅAS. Singas konjaciņš un citi teātra aizskulišu stāsti

Izdevniecībā «Madris» top atmiņu grāmata par bijušā Jaunatnes teātra pirmo studiju, kurā mācījās Igors Siliņš, Ārija Stūrniece, Dace Priede, Dina Kristīne Bitēna, Romāns Grabovskis, Aivars Pūcītis, Rūdolfs Plēpis, Enriko Avots, Guntis Skrastiņš, Aldis Kusiņš, Egīls Valčs – visus nemaz nenosaukt. Tekstu autore ir šīs studijas studente un vēlākā aktrise un grāmatu autore Lenvija Sīle, bet projekta vadītāja – teātra un kino aktrise un bijusī Latvijas Televīzijas diktore Maija Eglīte. Viņas sola, ka tik interesants un nozīmīgs izdevums par tautā iemīļotiem aktieriem iznāks pirmoreiz.

Divi šīs studijas dalībnieki, aktieri Aldis Kusiņš un Egīls Valčs dalījās atmiņās par to laiku, kad visi bija jauni un traki, un ļāva ieskatīties aktieru dzīves aizkulisēs, kā arī pastāstīja par savu ikdienu.

Igoram Siliņam jauna slimība

«Kad es stājos toreizējās konservatorijas Teātra fakultātē, bēgu no armijas - nekur citur labāk nemaz nemēģināt. Un dīvainā kārtā es šajā fakultātē ietiku, bet pirmie mēneši bija vienkārši drausmīgi. Domāju: kas te par stulbumu notiek? Domāju: ar ko te vispār nodarbojas? Man toreiz pat gribējās bēgt. Pēc tam gan apradu,» uz jautras nots savu atmiņu stāstu iesāk Aldis Kusiņš. Viņš atceras, ka, mācoties pirmajā kursā, studentus aizsūtīja uz kolhozu, uz kartupeļu talku. Taču pie tupeņiem tā arī nepielaida, bet lika lasīt burkānus. Vajadzēja salasīt normu - ļoti lielu daudzumu. Sākumā lasījuši cītīgi, katrs skaitījis savas kastes. Arī kolhoznieces lasījušas burkānus. Aktieru kursu aizveda pusdienās, kad atbraukuši atpakaļ, kastu jau kļuvis mazāk. Kolhoznieces viltnieces!

«Mani, Gunti Skrastiņu un Igoru Siliņu gribēja mest laukā no konservatorijas, jo mēs nebijām aizgājuši uz darbu kolhozā. Man bija augsta temperatūra, Igors negribēja iet strādāt un teica, ka viņam arī rīt būs temperatūra. Kolhoza priekšnieks bija īsts «batņa». Lika nākamajā dienā iet uz ambulanci, bez slimības lapas nekas nebūšot. Bet man temperatūras vairs nebija, jo mēs iedzērām stipri daudz šņabja. Igors arī vesels kā rutks. Taču ambulancē viņš izlasīja, ka ir tāda slimība lumbago, pie kuras it kā sāpot mugura. Un viņam nozīmēja desmit šprices,» pasmej Kusiņš.

Kad pasniedzējai bail no slimībām

«Bija mums aizrobežu literatūras vēsturē eksāmens - brīvi atļāva izvēlēties, par kādu ārzemju rakstnieku stāstīsim, bet nebija eksāmena biļešu. Dailes kurss pirms tam bija kārtojis šo pārbaudījumu, un Inese Saulīte teica: viņai bijusi augsta temperatūra, bet pasniedzējai paniskas bailes no slimībām. Es, Guntis Skrastiņš un Aivars Pūcītis nebijām sagatavojušies, un mani iebīdīja pa priekšu. Ieeju un gurdā balsī saku: «Kaut kā ļoti slikti, sāp galva.» Pasniedzējai ap kaklu liela šalle, viņa man saka: «Labi, ejiet. Četri.» Nākamais iet Guntis, kurš arī saka, ka slims, un pasniedzēja atkal ieliek četrinieku. Trešais dodas Aivars, arī viņš slikti jūtoties. «Aivar, ejiet ārstēties. Četri!» «Skolotāj, bet vai vairāk nevar?»» vēl kādu amizantu notikumu atceras Kusiņš.

Tā ir mana sieva!

Jaunatnes teātrī spēlēta izrāde «Baltie karogi». Tajā lomas Imantam Skrastiņam un Jānim Vītoliņam, bet sievietes lomā dublējās Anda Zaice un Vītoliņa sieva Ludmila Leimane. Bija aina, kurā vīrieši dāmu ceļ gaisā, un Imants Skrastiņš laikam atļāvies mazliet vairāk. Pēkšņi uz skatuves izrādes laikā Vītoliņš skaļā balsī sacījis: «Imant, beidz, tā ir mana sieva!»

«Gunti, es laikam eju mājās!»

Kusiņam ir daudz atmiņu par izcilo Veru Singajevsku jeb Singu. Piemēram, ja Singai vajadzēja iet uz tirgu iepirkties, tad aktrise vispirms devusies pie friziera - jāizskatās taču solīdi! Kā nesakopta izies uz ielas? «Mani paņēma Jaunajā Rīgas teātrī, jo aktieris Vigo Roga aizgāja mūžībā - es «ielēcu» režisores Māras Ķimeles režisētajā «Mēnesī uz laukiem». Kopā ar Singas dēlu aktieri Gundaru Āboliņu risinājām krustvārdu mīklas. Gundars Singai pateica, ka es baigi gudrais esot tieši krustvārdu mīklu minēšanā. Viņa man pat zvanīja, kad kaut ko nezināja, jo arī Singa bija aizrautīga mīklu risinātāja.»

Egīls Valčs piebilst - viņu ļoti pārsteidzis fakts, ka Singa ļoti aizrāvusies ar hokeju, regulāri skatījusies spēles. Rīgā dzīvojusi pie Sporta pils un draudzējusies ar hokejistiem brāļiem Rēdlihiem. Savukārt Kusiņš atceras kādu gadījumu: «Singai pretējā dzīvoklī dzīvoja Skrastiņu Guntis, un viņa gāja hokejspēles skatīties pie kaimiņa. Vienmēr konjaciņš līdzi. Kā mūsējie iesit vārtus, jāiemet konjaciņš. Guntis reiz stāstīja: atnāk Singa, mūsējie kā met vārtus, tā met. Jau trešais periods, un Singa nogurušā balsī saka: «Zini, Gunti, es laikam eju mājās!»»

Skurstenīte aizdod naudu

Kusiņš atceras notikumus, saistītus ar leģendāro aktrisi Veltu Skursteni, kuru Valčs novērtē kodolīgi: «O, velna pilna!»

«Es biju armijā, un Jaunatnes teātrī tolaik bija sadalīti visi teātra krusttēvi un krustmātes. Biju palicis pēdējais. Atgriezos, un Veltiņa pati pieteicās par teātra krustmāti. Vienreiz iznāca komiski. Mēs, maza kompānija, atradāmies netālu no Skurstenes mājām Valdemāra ielā, biju jau tur ciemojies. Kompānijai aptrūkās naudas, es sazvanīju Veltiņu. Jā, viņa aizdos. Atceros viņas kāpņu telpu, uzkāpju, piezvanu pie dzīvokļa durvīm, tās atveras, un iznāk Mudīte Šneidere. Veltiņas dzīvoklis bija citā ieejā! Pēc tam devos pie krustmātes Veltas un dabūju naudiņu.»

Aktieriem pat izdalīja cūkgaļu

Egīlam Valčam palikusi prātā dullā izrāde Jaunatnes teātrī «Rozā zilonis», kur abi ar Kusiņu lomās dublējušies. Izrādē Edgars Liepiņš bijis zvaigzne, bet starpbrīžos foajē pa garderobes galdiem notikusi dejošana. Skatītāji gāzuši apkārt ēku, zāle allaž bijusi pārpildīta. «Uldis Pūcītis bija režisors «Rozā zilonim» un arī izrādei «Sūnu ciema zēni». Toreiz bija riktīgas ziemas, visi sēdēja teātra pagalmā. Bija īstas cūkas, suns, truši, zirgs, uz kura es jāju... Cūkas nobaroja, tad kāva un aktieriem izdalīja gaļu,» atminas Valčs. «Pēc Jaunatnes teātra Juris Žagars nodibināja auto tirdzniecības firmu. Viņš perfekti runāja vāciski, Vācijā arī filmējās un sāka vest šurp mašīnas no Vāczemes. Es viņam tehniski piepalīdzēju, regulāri dzinām mašīnas uz Cēsīm, kur Jurim bija serviss. Es stūrēju auto, palīdzēju izvēlēties modeļus. Tad režisors Valentīns Maculēvičs nodibināja SIA «Jaunatnes teātris», tur divus gadus biju direktors. Strādājām, notika izrādes, bet galarezultātā nekas no projekta nesanāca. Metu mieru teātra padarīšanai uz sešpadsmit gadiem.»

Tomēr aktieris un kursabiedrs Rūdolfs Plēpis bija izdomājis iestudēt «Pifa piedzīvojumus» ar Rīgas Latviešu biedrības bērnu vokālo studiju «Knīpas un knauķi» VEF Kultūras pilī, un Egīlu Valču uzaicināja Daktera lomai, kas, kā pats aktieris saka, ir pēdējā viņa teātra biogrāfijā.

Liepiņš un puķes

Egīls Valčs iegrimst atmiņās: «Ar Edgaru Liepiņu kopā spēlēju «Kapteiņa Granta bērnos», viņš bija Paganels. Edžus bija baigi nejauks pret improvizēšanu. Imantam Skrastiņam pateiksi joku - viss ok, bet Edžum... Viņam reakcija: ko tu man te? Viņš nepieļāva nekādas atlaides.» Viņš piebilst, ka Liepiņš vienmēr spēlēja ar pilnu atdevi, nekad nemērkaķojās uz skatuves. «Humors jau ir visgrūtākais, traģēdiju nospēlēt ir daudz vieglāk. Ir milzīgs darbs paņemt publiku ar humoru,» uzsver Egīls Valčs.

Savukārt Aldis Kusiņš turpina atmiņstāstu par slaveno Liepiņu: «Ar Edžu bija viena interesanta lieta. Ja pēc izrādes viņam nepasniedza puķes, bet citam aktierim tās bija, viņš lūdzās: «Klausies, man jāiet uz vārdadienu, tu tās puķes gribi uz mājām?» Reiz Valmierā spēlējām izrādi «Pavasaris», kurā piedalījās arī Liepiņš un Imants Skrastiņš. Abi dodas uz vietējo lielveikalu netālu no teātra. Tur nodaļa ar skaņuplatēm, spēlē mūzika. Protams, māksliniekiem vajadzēja izrādīties. Uzlūdz kādu meiteni uz deju, bet šī nopietni paskatās un noteic: «Cienījamo māksliniek, jūs sajaucāt, šī bija dāmu deja.»»

Tēlo Krilova pakausi

Kad filmēja «Rīgas sargus», Aldim Kusiņam zvanīja, vai varot tikt uz filmēšanu. Pēteris Krilovs spēlējis Latvijas nodevēju, viņam dialogs ar Kārli Ulmani, samērā liela loma. Taču Pēteris paralēli veidoja izrādi Nacionālajā teātrī, un Aldi paaicināja uz filmēšanos, jo viņš esot ļoti līdzīgs... Krilovam. Abiem sirmi mati! Un tā «Rīgas sargos» vajadzējis spēlēt Krilova pakausi.

20 gadi bibliotēkā

Aldis Kusiņš palielās, ka 20 gadus strādājis Rīgas centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkā «Vidzeme» par bibliotekāru. Vienlaikus pie režisora Valentīna Maculēviča spēlējis toreizējā SIA «Jaunatnes teātris», kur ar naudu bijis pašvaki, tāpēc aktierim abas nodarbes vajadzēja apvienot. «Ienāk bibliotēkā viena tante, pētoši skatās uz mani, es nosarkstu, kļūst neērti. Sieviete man saka: nu ja, ar pensiju jau nav viegli izdzīvot. Es atbildēju, ka man līdz pensijai vēl tālu... Nāca arī vecāka gadagājuma cilvēki, kuri bija redzējuši Jaunatnes teātra izrādes. Bibliotēkā tāpat kā teātrī jāprot improvizēt,» domā Kusiņš. Viņš tur noorganizējis veco dāmu klubiņu, kurā aicinājis uz tikšanos pazīstamus un populārus cilvēkus. Savukārt bērniem lasījis pasakas - licis lietā savu aktiera talantu.

Pārsteigums meitenei

Vēl Aldis Kusiņš apmēram 30 gadus darbojies kā Ziemassvētku vecītis. Reiz Rīgas 1. vidusskolā bijis gadījums, kad skolotāji salikuši plānotās dāvanas, bet Aldis tās, protams, nepārbaudījis. Dalījis, kā ierasts, visas dāvanas, ienāk meitene, bet dāvanu vairs nav. Tukšs maiss. Meitene skaitījusi dzejoli ar astoņiem pantiņiem, ko pati sacerējusi. Aldis teicis: «Tā kā tu esi gudra meitene un pati raksti dzejoli, es tev šodien dāvanu nedošu, bet tev būs ļoti liels pārsteigums no Ziemassvētku vecīša. Dāvanu iedos skolotāja, jo bērniem jābūt pacietīgiem, jāmāk gaidīt.» Viņš savā teātrī paņēma ielūgumu uz izrādi «Mauglis» un iedeva skolotājai. Viņa pēc tam sacījusi, ka meitenīte esot ļoti priecājusies par šādu pārsteigumu.

Kad nespēlē, zaudē formu

Aldis Kusiņš izstāsta, ka viņš tagad spēlē izrādē «Nāvīgā dāvana» teātra klubā «Austrumu robeža». «Kad nespēlē, zaudē formu, saskarsmi ar skatītājiem... Piemēram, Edžus Liepiņš aizgāja projām no teātra. Likās, nu tikai būs daudz koncertu un ies ļoti labi. Bet koncertu nebija. Pēc tam viņš filmējās «Mērnieku laikos». Žagars teica: nevar vairs pazīt, novecojis... Tagad tiek atjaunots televīzijas seriāls «UgunsGrēks». Es piedalījos pirmajā daļā «Neprāta cena», biju Mildiņas dēls Jānis, un mana sieva bija trakā Zentiņa. Kolēģis Enriko Avots lūdza, vai varu aizbraukt uz izrādi «Tās dullās Paulīnes dēļ». Bija jādodas ārpus Rīgas. Tur Jarāns Ješka un mana Zentiņa - Regīna Devīte arī spēlē. Nospēlējām izrādi, paklanīšanās, un tad tikai sākās! Nāca bērni, un mums abiem ar Regīnu - Zentiņu fotosesija, apmēram stundu fotografēja. Gunārs Placēns neizturēja, noveda mūs no skatuves, un braucām mājup,» aizraujošu epizodi atceras aktieris.

Teātros ievazā sadzīvi

Egīls Valčs atzīstas: «Agrāk cilvēki uz teātri skaisti saposās - bija svētku sajūta. Tagad - saplēstos džinsos, sandalēs, ikdienas apģērbā! Tas mani satrauc.» Aldis Kusiņš papildina kolēģa teikto: «Atceros, reiz uz bibliotēku atnāca lasītāja, kundze jau gados. Stāstīja man, ka devusies uz Nacionālo teātri ar lielajām mazmeitām. Sieviete, protams, jauki sapucējusies kā tādās reizēs pienākas, bet atnāk mazmeitas - džinsos un T krekliņos. Viņa esot pagriezusies un aizgājusi mājās.» Savukārt Valčs reiz Londonā novērojis, ka ziemā teātra izrādē visi skatītāji zālē devušies ar mēteļiem mugurā. Garderobi foajē viņi neizmantoja. «Mainās laiki, mainās tikumi,» viņš konstatē.

«Teātros ievazā sadzīvi. Tas iesākās ar Dailes teātra kursu, kad sāka ievazāt ielas tikumus. Tagad gandrīz vai neērti iet uz teātri uzvalkā un šlipsē. Mode, paradumi, attiecības mainās. Nav jau slikti, bet savādāk. Kad mēs augām, gan tā nebija,» noteic Aldis Kusiņš.

Uz atkalredzēšanos atmiņu stāstu grāmatā!