Izcilā latviešu kinorežisore un animatore Signe Baumane nesen pabeigusi savu jaunāko filmu «Mans laulību projekts», kuras pirmizrāde pirms neilga laika notika Traibekas kinofestivālā Amerikā; filma izrādīta arī Anesī un Karlovi Varu festivālā. «Tas bija mans visilgākais projekts, jo pie šīs filmas strādāju septiņus gadus. Tagad jūtos kā koks ar nolauztiem zariem vai kā starp diviem krēsliem – no viena vēl neesmu nokāpusi, uz otra pagaidām neesmu uzkāpusi,» sazvanīta savās mājās Bruklinā Ņujorkā, kur viņa dzīvo kopš 1995. gada, režisore tēlaini atzīst.
«Jaunu projektu man pašreiz nav, lai gan katru dienu savā kladē kaut ko iezīmēju. Taču tajā pārāk dziļi nevaru iestigt, jo man pasaulē jāpalaiž šis «bērns». Tāpēc stāvoklis ir mazliet dīvains, jo nav projekta, kas sasietu vakardienu ar rītdienu; nejūtu, ka man katru dienu būtu progress un kaut kas būtu noticis. Ja es varētu visas balvas nomainīt pret projektu, kuram nebūtu jādomā par finansējumu, es to darītu pavisam noteikti.» Sarunā Signe gan atklāj savu sapni: ja būtu tāda iespēja, viņa labprāt taisītu filmu par operu, iedvesmojoties no izcilās latviešu operdīvas Marinas Rebekas brīnišķīgās balss.
«Ja es būtu zinājusi, ka šis process aizņems tik ilgu laiku, pat nezinu, vai pie tā būtu ķērusies. Taču, kā vienmēr saku - ir jābūt ilūziju gūstā, lai ķertos pie jebkura projekta, jo, ja zinātu visas grūtības, ko nāksies pārvarēt, tu nekad neko nesāktu.» Turklāt, kā atzīst Signe, gandrīz visu filmas tapšanas laiku turpinājās līdzekļu vākšana, jo «projekts, kas tapa sadarbībā ar filmu «Lokomotīve», bija liels un pamatīgs: 30 dziedošas un runājošas lomas (filmā skan 23 dziesmas, kuru ieskaņošanā piedalījusies gan dziedātāja Linda Leen, gan meiteņu trio «Limonāde» u.c. mākslinieki), divi simti nerunājošu tēlu... Otrai animatorei bija uzticēts izstrādāt tēlu bioloģiju, taču es viena pati uzanimēju 90 minūtes, bet mana kolēģe - 14 minūtes. Tā ka tas tiešām ir grandiozs un episks projekts! Nevienam nebija ne jausmas, cik tas varētu izmaksāt, jo nevienam nebija tādas pieredzes, tāpēc arī naudas lūgšana nekad nebeidzās. Protams, saņēmām atbalstu gan no Kinocentra, gan Luksemburgas kinofonda, bija arī ziedojumi, tā ka viss balstījās uz šiem trim vaļiem un arī līdzekļu meklēšanu mazākos fondos.»
Lūgta raksturot savas sajūtas pēc grandiozā darba, režisore atteic: «Man liekas, ka filma ir ļoti laba; manuprāt, tas ir mans labākais darbs! Tagad, kad filmu esmu redzējusi mazos un lielos kinoteātros, katru reizi, kad skatos, esmu sajūsmā par izcilo filmas skaņu, kura dod kolosālas sajūtas.» Ar gandarījuma sajūtu esot tā - ja viņa kādā brīdī apstātos, lai papriecātos par paveikto, tad šķistu, ka tomēr varēja labāk, turklāt «man šķiet, ka ceļš, lai filmu nogādātu pie skatītājiem, vēl nav beidzies. Taču Traibekas festivālā mums bija lieliska pirmizrāde - ar aktieriem, sarkano paklāju, fotogrāfiem, man bija jauna kleita, skaista skatītāju zāle, intervijas, kolosāla skatītāju reakcija. Pēc tam uzreiz lidojām uz festivālu Anesī, kur saņēmām žūrijas Izcilības balvu. Kad redzi, cik daudzas filmas nesaņēma vispār nekādas balvas, saproti, ka nav jēgas žēloties». Signe ar smaidu atzīst, ka pēc tam festivāla ballītē dejām ļāvusies pusi nakts, jo «kā var nedejot, ja skan dzīvā mūzika?!». Režisores jaunā filma balvu nupat saņēmusi arī Gvadalaharas festivālā Meksikā.
«Īsi sakot, filma vēsta par jaunas sievietes Zelmas mīlestības meklējumiem un uzdod mūžīgo jautājumu: kas ir mīlestība, kā to atrast un saglabāt? Un es varu pateikt, kas, manuprāt, uzrunāja skatītājus - tas, ka šis stāsts ir veidots no sievietes skatu punkta. Tas ir stāsts par to, kā iemīlamies un ka dažkārt nevaram aiziet no attiecībām, kas mums kaitē,» par savu jauno darbu saka Signe un atklāj, ka atbildes uz šiem jautājumiem viņa ir meklējusi cilvēka bioloģiskajos procesos. «Protams, es nevaru dabūt visas atbildes, taču darīju kā Šerloks Holmss - parakņājos mūsu bioloģijā, lai dabūtu atbildes. Domāju, ka tieši tas satrieca cilvēkus, kas skatījās filmu.»
Pēc filmas noskatīšanās pie Signes Baumanes nākušas klāt gan sievietes, gan vīrieši, teikuši - es saprotu, ka tas ir sievietes skatupunkts, «taču šajā filmā es ieraudzīju arī sevi, un līdz tam nesapratu, kāpēc nevaru izrauties no šīm attiecībām, kāpēc attiecības pēkšņi beidzās. Acīmredzot filma viņiem iedevusi citu skatupunktu». Režisore piebilst, ka filma diezgan radikāli piedāvājot paskatīties uz dzimumiem un to, kā mēs esam pieraduši domāt par to, kas ir sieviete un kas - vīrietis. «Man liekas, ka filma mazliet «iegraužas» tajos terminos, par to, kas ir balts un melns, taču, manuprāt, gradācija ir diezgan liela.» Taujāta, vai filmas žanrs būtu nosaucams par psiholoģisko trilleri, Signe smej, ka viņas darbam laikam labāk piestāvētu apzīmējums «bioloģisks trilleris»: «Iedomājieties, cik labi tas skanētu preses virsrakstos! Turklāt filma nesniedz atbildes, bet tikai uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē katram pašam.»
«Esmu bijusi iekšēji sagrauta katru dienu, kopš Ukrainā sākās karš! Man iekšā šobrīd ir tuksnesis… Taču Ukraina un tas, kā ukraiņi pretojas okupantiem, tomēr iedveš zināmu cerību!» neslēpj Signe un stāsta, ka šo laiku ļoti aktīvi veltījusi ne tikai jaunajai filmai, bet arī paguvusi piedalīties dažādās pretkara protesta akcijās. «Ziemā un pavasarī uz šiem pasākumiem gāju mētelī, kas pašūts no Zemgales tautastērpa brunčiem, un tur jau mani pazina kā latvieti! Tur arī iepazinos ar Andreju Pildegoviču, Latvijas pastāvīgo pārstāvi ANO. Savukārt pavasarī uz protestiem vilku saulespuķu svārkus, kas šūti no Āfrikā apdrukātas drēbes, taču tie zili dzeltenie toņi man šķita ļoti atbilstoši. Vienam no protestiem uztaisīju speciālu lietussargu Ukrainas karoga krāsās ar lidmašīnu, kas met uz cilvēkiem bumbas.»
Signe gan darījusi arī praktiskas lietas, piemēram, kā brīvprātīgā palīdzēja pakot Ukrainai domātos humānās palīdzības sūtījumus. «Šobrīd diemžēl man nav iespējas ziedot lielus līdzekļus, taču sarīkoju trīs labdarības pasākumus - ukraiņu režisora Andreja Zadganska dokumentālās filmas «National Museum» («Nacionālais muzejs») seansus, kas notika Skandināvijas namā Ņujorkā, Vudstokā un vienā Konektikutas kinoteātrī. Kopā mums izdevās savākt desmit tūkstošus dolāru. Vienam no šiem pasākumiem uztaisīju vairāk nekā 150 dzeltenzilas puķes un iedevu katram skatītājam, un izstāstīju, ka man tās nozīmē dzīves skaistumu, trauslumu un izturību. Tāpēc lūdzu skatītājus pacelt šīs puķes par godu Ukrainas izturībai, uzvarai šajā karā un atjaunotnei. Tas bija tas, ko reāli varēju izdarīt. Un arī uz šiem pretkara protestiem man likās ļoti svarīgi iet.»
Režisore piebilst, ka uz protestiem viņa turpinājusi iet arī laikā, kad jaunās filmas pirmizrāde viņai, tēlaini izsakoties, «nāca virsū kā melna migla, un man bija jāsavāc visi nepieciešamie materiāli. Mans partneris skatījās uz mani ar greizu aci un teica - tu zini, ka mums vēl vajag šo, šo un šo? Un es viņam atbildēju: bet tu saproti, ka Ukrainai arī vajag? Sapratu, ka man katru dienu kaut mazliet Ukrainai jāpalīdz - kaut ar mazu kritpatiņu, bet jāstrādā Ukrainas labā. Ir jāraida kosmosā labas domas, kas veltītas Ukrainai. Mums nav jābaidās, bet jāsaprot, ka likmes ir lielas!» Tāpēc Signe ļoti priecājas, ka Ņujorkā, kur ir liela ukraiņu kopiena, itin visi atbalstot Ukrainu. «Atbalstu saņemam pat ļoti negaidītās vietās - piemēram, kur dzīvo mūsu pretinieki «trampisti» [ASV eksprezidenta Donalda Trampa piekritēji]. Bruklina ir «vīriešu rajons» ar noliktavām un celtniecības preču veikaliem, kur lielākoties strādā «trampisti». Kad tur iegāju mētelī, kuru rotāja puķe Ukrainas krāsās, man jautāja - vai tas ir tas, ko es domāju? Kad teicu - jā, pārdevējs atbildēja: ja jūs zinātu, kā es pārdzīvoju par Ukrainu! Un es pēkšņi apskaujos ar «trampistu»… Tātad Ukraina mūs ir savedusi kopā pat ar maniem ienaidniekiem,» Signe Baumane neslēpj gandarījumu.
