Irina Kokmane atzīst, ka ir darbaholiķe, kura var daudz un dara daudz. Kopš mazām dienām – rokdarbniece, vēlāk apguvusi mājturības pedagoga specialitāti, bet aizvadītajos gados atradusi sevi no jauna pastalu radīšanā. Ne bez iemesla viņa godīgi saka pasaulei un īpaši sev: «Šķiet, ka enerģijas baterijas nekad tā arī nebeidzas un manā ikdienā ir vairāk par 24 stundām diennaktī.»
«Nodarbojos ar rokdarbiem, kopš sevi atceros. Turklāt esmu pārliecināta, ka rokdarbiem pieder ne tikai mana sirds, bet arī dvēsele. Tā kā bērnudārzu neapmeklēju, daudz laika sanāca pavadīt ar vecmammu, tanti un kaimiņiem. Jau tajā laikā redzēju, ka pieaugušie bija aizņemti ar dažādiem rokdarbiem - vecmamma un krustmāte bija šuvējas, tante prata adīt un gatavot skaistus kreppapīra ziedus, kaimiņiene mezgloja pūcītes un puķu podus, un es tikai prasīju, lai iemāca arī mani. Sāku ar to, ko drošāk man bija ļauts darīt. No diedziņiem pinu grāmatzīmes, šuvu podziņas un līmēju ziediņus, bet vēlāk sāku adīt un šūt. Skolas laikā mamma strādāja pastā, un mums mājās parādījās dažādi rokdarbu žurnāli. Ar tiem rokās starpbrīžos gāju pie mājturības skolotājas un prasīju, lai viņa parāda un izskaidro, kā pagatavot to, kas man bija iepaticies kādā no žurnāliem.
Mājās krājās kaudzēm iesāktu darbu, jo vēlmju bija tik daudz, ka visu nevarēju paspēt uztaisīt, tomēr iemācījos gandrīz visus tajā laikā zināmos rokdarbus. Es izšuvu, adīju, tamborēju, audu gobelēnus, šuvu un mezgloju, un nepalaidu garām nevienu iespēju iemācīties arvien ko jaunu. Biju tik uzstājīga, ka likās - skolotāja brīžiem slēpās un pat izvairījās no manis. Pabeidzot devīto klasi, biju izmācījusies kursos par šuvēju un šuvu drēbes ne tikai sev un draudzenēm, bet arī mammas kolēģēm un kaimiņiem. Arī piegrieztnes zīmēju pati. Toties tad, kad absolvēju vidusskolu, biju izlēmusi, ka vēlos studēt Latvijas Mākslas akadēmijā modes vai interjera dizainu, bet netiku uzņemta.
Ātri izlēmu, ka studēšu un papildināšu zināšanas tajā jomā, ko pārzinu vislabāk - rokdarbos, tāpēc iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, mācījos par mājturības skolotāju. Galvenais mērķis bija iemācīties kaut ko jaunu saistībā ar rokdarbiem un uzlabot zināšanas. Papildus klāt nāca prasmes un iemaņas savas zināšanas nodot citiem, jo apguvu pedagoģiju. Atzīšos, skolā tā arī nekad neesmu strādājusi, bet savas zināšanas labprāt nododu citiem, kā arī palīdzu apgūt to, ko protu pati, piedalīdamās dažādās radošās darbnīcās un meistarklasēs. Turklāt man pašai interese un zinātkāre nav apsīkusi, tāpēc vēl tagad nelaižu garām nevienu iespēju iemācīties ko jaunu.»
«Pirms dažiem gadiem kādā no meistarklasēm pati apguvu pastalu radīšanu. Pateicoties gūtajām iemaņām, es tās uztaisīju ne tikai sev un ģimenei, bet arī kā dāvanu draugiem un paziņām. Pastalu foto publicēju savos sociālajos tīklos. Pēc tam mani sāka uzrunāt nepazīstami cilvēki, vaicājot, vai ir iespēja iegādāties pastalas. Sākumā patiesi gatavoju pastalas tikai pazīstamiem un draugu ieteiktiem cilvēkiem. No nepazīstamiem nedaudz kautrējos, jo likās, ka neesmu šī amata meistare un profesionāle. Protams, ar laiku, arī ar draugu un klientu atbalstu sapratu, ka par savu darbu nav jākautrējas. Kopš tā laika esmu izgatavojusi tik daudz pastalu, ka tas ir četrciparu skaitlis, un daru to joprojām.
Veidot pastalas ir ne tikai aizraujoši, bet arī atbildība par tradīcijām un vēsturi. Tām arvien ir nozīmīga vieta Latvijas kultūrā un tradīcijās. Kaut sevi uzskatu par praktiķi un galvenokārt nodarbojos tikai ar pastalu gatavošanu, tomēr vienmēr iepazīstos arī ar pieejamo informāciju, kas saistīta ar pastalām.
Pastalas kā apavi man patika no bērnības, jo dejoju tautas dejas un daru to joprojām. Uzvelkot pastalas, vienmēr ir īpašas sajūtas. Tās ir ērtas un patīkamas, un vēl tās smaržo pēc ādas. Dievinu ādas smaržu!»
«Es pastalu izgatavošanu vairāk uztveru kā rokdarbus, jo gatavoju galvenokārt krāsainas pastalas, kas nebija raksturīgi senajiem latviešiem. Pēc klientu pieprasījuma pastalām esmu radījusi arī dažādus rotājumus: ziediņus, skariņas, bantītes. Šobrīd man nav plāna par mūžīgu pastalu biznesu. Iespējams, pēc kāda laika krāsainas pastalas cilvēkiem vairs nebūs nepieciešamas, bet būšu neizsakāmi priecīga, ja kādam pūra lādē būs saglabātas tieši manas vai manā vadībā gatavotas pastalas. Priecājos, ka cilvēkiem patīk pastalas un viņi vēlas iemācīties tās gatavot. Šo gadu laikā esmu satikusi simtiem cilvēku - radošus, iedvesmojošus, ar dažādām pieredzēm un dzīves gājumiem - un sapratusi, ka iespējams ir viss, nepieciešama tikai vēlme. Esmu bagātinājusies ar jaunām idejām, mērķiem un neaprakstāmu pozitīvu enerģiju.»
«Pēc zodiaka zīmes esmu Auns, tas nozīmē, ka esmu enerģiska, neatlaidīga, mērķtiecīga un spītīga. Turklāt arī perfekcioniste un pedante. Šo īpašību dēļ bieži darbus pārstrādāju vairākas reizes, kamēr pati esmu apmierināta. Grūtību priekšā reti apstājos, visbiežāk daru, kamēr sasniedzu tādu rezultātu, kādu vēlos. Esmu simtprocentīga darbaholiķe, un darbs, dažādu projektu un ieceru realizācija aizņem lielu manas dzīves daļu, brīžiem pat visu diennakti.
Pēc tādiem lieliem darba apjomiem esmu sapratusi, ka atpūsties un atgūt enerģiju varu tikai ceļojumos, turklāt ceļojot arī vienatnē. Uzskatu, ka ceļojumos krājam emocijas, iespaidus, atmiņas, kas ir lielākā vērtība un bagātība. Pandēmijas laiks ieviesa korekcijas, jo ceļojumi bija apgrūtināti un diezgan sarežģīti. Līdz ar to vēl vairāk pievērsos darbam, brīžiem jau tuvojās izdegšanas robeža. Bet pandēmijas laiks bija piemērots jaunu ideju īstenošanai un jauniem mērķiem. Atšķirībā no citiem par darbu nevarēju sūdzēties, drīzāk - par atpūtas neesamību.
Savukārt karadarbība Ukrainā ir likusi pārdomāt dzīves trauslumu. Cik ātri var tikt atņemts viss, kas dzīvē bijis svarīgs, un arī pati dzīve. Tāpēc es vēl vairāk esmu iemīlējusi dzīvi, novērtējot katru pavadīto minūti ar sev svarīgiem un mīļiem cilvēkiem.»
«Uzskatu, ka pati dzīve ir labākais skolotājs. Pozitīvie momenti iedvesmo un aizrauj, taču no negatīvajiem gūstam pieredzi, kā arī lielisku iespēju ne tikai mainīties, bet arī attīstīties. Droši vien izklausīšos banāli, bet laimes atslēga ir vienkāršās cilvēciskās lietās: vesela ģimene, miers virs zemes, darbs, kuru mīli, un pozitīvas emocijas. Es apzinos, ka katram laime droši vien ir kaut kas cits, bet man patiesi tā ir šīs vērtības. Savukārt veiksme ir atkarīga no mums pašiem - kā veidojam savu dzīvi, vai darām to, kas patīk, vai satiekamies ar cilvēkiem, kuri mums ir nozīmīgi. Manuprāt, Latvija ir ļoti bagāta ar radošiem cilvēkiem, un tas ļoti priecē. Ja ir talants, zināšanas, vēlme un nedaudz veiksmes, tad Latvijā var atrast savu vietu zem saules un piedāvāt sevis radīto arī pasaulei, ko daudzi jau dara.
Uzskatu, ka esmu laimīga un veiksmīga. Jā, visu laiku esmu nodarbināta. Mans darbs ir novērtēts, un es sevi neuzskatu par konkurentu citiem pastalu meistariem, kaut viņu nav daudz, jo neesmu profesionāla ādas apstrādes meistare. Esmu rokdarbniece, kurai patīk tas, ko daru. Turklāt vienmēr esmu uzskatījusi, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek, kaut arī kā Auns notikumus vienmēr gribu paātrināt.»
