Lai gan vasara daudziem ir atvaļinājumu laiks, producents Aigars Dinsbergs uz lauriem nesnauž un par atpūtu nedomā: «Neslēpšu, ka esmu darbaholiķis, un pēc ilgās piespiedu dīkstāves atkal ar kolēģiem esam metušies darbos. Tāpēc šobrīd savas domas koncentrēju uz diviem projektiem – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes leģendārās rokoperas «Kaupēn, mans mīļais» brīvdabas nakts uzvedumu augusta vidū Siguldas pilsdrupu estrādē, kas, visticamāk, būs pēdējā iespēja redzēt šo abu autoru ģeniālo kopdarbu, savukārt septembrī VEF Kultūras pilī krāšņā koncertā «Paši skaistākie vārdi» tiek plānots skaisti nosvinēt dzejnieces, prozaiķes un dramaturģes Māras Zālītes jubileju.»
Ģimene
«Ģimene ir iedvesma un spēka pamats visam, ko daru. Un prieks, ka tā radošuma dzirksts nav sveša nevienam no mūsu saimes. Līdz ar to varam domāt, runāt, piekrist vai strīdēties vienā visiem saprotamā valodā. Sievas Lindas padomi allaž ir vērā ņemami, tāpēc esmu sapratis - sievietes sajūtai un intuīcijai jāļaujas, jo tajās reizēs, kad neesmu ļāvies, bet strikti turējies pie savas taisnības, aplauzienu bijis daudz. Esmu ļoti lepns par saviem trim bērniem - Madaru, Mārtiņu, Gabrielu, un nu jau vairāk nekā trīs gadus dubultlepnums būt foršajam opim mazmeitiņai Aleksandrijai.»
Kaķis
«Nekad nebiju iedomājies, ka tik ļoti spēšu iemīlēt kādu no mājdzīvniekiem. Ilgus gadus pretojos ģimenes lūgumam iegādāties kaķīti. Bet šobrīd, kad jau pusotru gadu mūsu mājās saimnieko britu īsspalvainis Hugo Boss, nevaru vien beigt priecāties par izdarīto izvēli, ļaujot viņam pilnībā diktēt mūsu dzīves ritmu, un tikai tagad saprotu beznosacījuma mīlestības būtību.»
Darbs
«Nenoliegšu - esmu darbaholiķis. Toties ļoti laimīgs darīt darbu, kas sagādā baudu pašam un dāvā prieku citiem. Tas nemitīgi atjauno enerģiju. Un tāds nu esmu - kad kaut ko daru, esmu iekšā pilnībā. Ir liels gandarījums, ka, kopīgi strādājot ar vienādi domājošiem cilvēkiem, paralēli daudzajiem koncertiem un koncertuzvedumiem varu sevi realizēt arī mūziklu un teātru pasaulē, jo šis žanrs mani interesējis jau kopš mazotnes. Varu atklāt, ka nākamā gada sākumā plānojam atjaunot Jāņa Lūsēna mūzikla «Agrā rūsa» iestudējumu, turklāt atzīšos, ka man ļoti patīk strādāt tandēmā ar Jāni. Un vēl esmu priecīgs darboties kopā ar jaunās paaudzes talantiem - tad arī pats jūtos jauneklīgs un visu varošs.»
Bez matiem
«Jau pusgadu briedu diezgan nozīmīgām pārmaiņām savā izskatā - sievas iedvesmots, nolēmu noskūt matus. Iesākumā bija grūti aprast ar jauno veidolu un redzēt sevi tādā gangsterīgā izskatā, bet paziņas novērtēja atzinīgi. Šobrīd esmu apmierināts, tāpēc mana jaunā spēļmantiņa ir matu mašīnīte. Pagaidām vēl nav apnikusi šī ikrīta nodarbe, un matus negrasos ataudzēt. Jāatzīst gan, ka rīta procedūra sevis sakopšanā aizņem krietni ilgāku laiku, nekā biju iedomājies.»
Makšķerēšana ar draugiem
«Neesmu rūdīts makšķernieks, bet, kopš draugi man uzdāvināja aprīkojumu, cenšamies vismaz divreiz gadā vistuvāko draugu ģimeņu pulciņā uz pāris dienām izrauties no pilsētas, no darbiem un atpūsties pie ezera. Ar līdaku un zandartu lomiem gan īpaši nevaru lepoties, bet vai tad tas ir galvenais? Labi pavadīts laiks atsver visu. Un draugi ir nenovērtējama laime.»
Ceļojumi
«Nezinu, vai iepriekšējā dzīvē esmu bijis aziāts, bet Āzijas valstīs jūtos vislabāk, savukārt ģimeni vairāk vilina Vidusjūras zemes. Pirms desmit, divdesmit gadiem mierīgi varēju nedēļu nogulēt kādā no Turcijas, Ēģiptes vai Grieķijas kūrortiem, šobrīd tas absolūti neinteresē. Laisko zvilnēšanu jūras krastā esmu nomainījis pret aktīvo atpūtu, parasti ar ģimeni cenšamies noīrēt auto un apbraukāt pēc iespējas vairāk vietu. Gan Sicīlijā, gan Sardīnijā ar auto apbraucām apkārt visai salai, gandrīz katru nakti pavadot citā vietā. Lūk, tas ir kaifs! Atmiņas parasti cenšamies iemūžināt drukātos albumos, un varu stundām noņemties, darbojoties pie šo atmiņu grāmatu dizaina.»
Sporta zāle
«Allaž esmu centies iespēju robežās turēt sevi labā fiziskā formā, kas manos 53 gados nav mazsvarīgi. Kaut kā taču jākompensē ikdienas nefiziskais darbs... Patīk aiziet uz sporta zāli, padarboties ar svaru stieni, hantelēm un trenažieriem. Reizēm mēdzu vakaros paskriet. Gribu, bet nevaru saņemties nopirkt ģimenei velosipēdus, lai vismaz vasarā atteiktos no auto izmantošanas.»
Balkona apzaļumošana un eksperiments ar tomātiem
«Abi ar sievu esam lieli zaļo augu cienītāji. Rūpes par to kopšanu un pārstādīšanu gan vairāk uzticu viņai, toties mana pasaule ir balkonu apzaļumošana. Tur varu izpausties pēc sirds patikas. Manas iecienītākās šķirnes ir petūnijas, pelargonijas un begonijas. Katru rītu un vakaru apstaigāju balkonus, parunājos ar ziediņiem, noplūcu vecos, sasveicinos ar jaunajiem pumpuriem. Uz viena no balkoniem sieva šogad sastādīja arī tomātus, vienīgi neizlasījām, ka tie augs divus metrus gari. Šobrīd tomāti izauguši jau krietni pāri balkona malām, tagad jādomā, kā ar tādu «mūžamežu» sadzīvot, toties raža būs varena!»
Latvju zīmes
«Ticu maģiskajam spēkam, kas slēpjas latvju rakstu zīmēs un padara mūsu tautu īpašu un unikālu. Mūsu senči uz tām paļāvās tāpat kā burvestību vārdiem, ticēja to nozīmei un sargājošajam spēkam. Pirms daudziem gadiem, izpētījis sev raksturīgākās latvju spēka zīmes, septiņas no tām uztetovēju sev uz pleca un augšdelma. Arī dāvanās esmu saņēmis vairākus kulonus ar latvju zīmēm.»
Vīns
«Piekrītu apgalvojumam, ka vīns ir dievu dzēriens. Vēl pirms desmit gadiem nevarēju sevi iedomāties kā šī dzēriena piekritēju. Drīzāk biju tā noliedzējs un brīnījos, ko ļaudis saskata tajā tik īpašu. Kopš iepazinos ar profesionālu vīnzini, uzzināju daudz kā jauna un sapratu, ka tik ilgi esmu palaidis garām šī baudpilnā Dieva malka klātbūtni savā ikdienā. Tagad svinu dzīvi, baudot labu vīnu (protams - ar mēru)...»
