VAKARA ZIŅAS. Aizmirstais Ventspils zirgu tramvajs
Enciklopēdijās lasāms, ka savulaik Ventspilī bija zirgu tramvajs, kā arī tas, ka pirms apmēram 100 gadiem šajā ostas pilsētā nopietni domāja par elektriskā tramvaja līnijas ierīkošanu. Tomēr 1923. gada pilsētas ārkārtas domes sēdē sociāldemokrāti šim nodomam pārvilka krustu.
Taču tramvaja neesamība Ventspilī veicināja to, ka tā daudz ātrāk ar autobusiem aizbrauca priekšā lielākajai Kurzemes ostas pilsētai Liepājai. Tā kā Liepājā jau bija tramvajsatiksme, tur pilsētas vara nesteidzās atklāt pilsētas autobusu satiksmi, un pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Ventspilī sāka kursēt pirmie pilsētas autobusi, bet Liepājā autobusu satiksmi atklāja vēlāk.
Tramvajs slimajiem bērniem
Par Ventspils tramvaja līniju atrodamas skopas ziņas. Ventspils transporta uzņēmums «Ventspils reiss» savā mājaslapā ir publicējis vēstures stāstu sēriju par pilsētas sabiedrisko transportu. Vienā no tiem vēstīts: «Doma par sliežu transportu pilsētas robežās ventspilniekiem ir bijusi. Kad starppilsētu un starpvalstu pārvadājumos savu vietu aizvien pārliecinošāk ieņem dzelzceļš, ventiņi sarosās un iesniedz pašvaldībai priekšlikumu ierīkot pilsētā zirgu, bet vēlāk - elektrisko tramvaju. Ventspils pilsētas pašvaldība vairākkārt apspriež šīs idejas, taču priekšlikumi tā arī nav realizēti.
Pretrunīgas ziņas gan ir par zirgu tramvaju, jo dažos avotos minēts, ka tāds tomēr bijis un vedis pasažierus no dzelzceļa stacijas uz sanatoriju ar kaulu tuberkulozi slimiem bērniem. Jebkurā gadījumā šis zirgu tramvajs, ja arī bijis, tad, visticamāk, nav kalpojis pilsētnieku vajadzībām kā sabiedriskais transports.»
Vēsturiskajos izziņas materiālos par sabiedrisko transportu Latvijā rodams vien pusteikums, ka Ventspilī bijis tramvajs «pasažieru pārvadāšanai no Ventspils dzelzceļa stacijas līdz Bērnu sanatorijai Baltijas jūras krastā». Tomēr tie nebija ikdienišķi pasažieri, bet gan ar kaulu tuberkulozi sirgstoši bērni, kuriem speciāli tika ierīkota šī zirgu tramvaja līnija, lai viņus varētu nogādāt no dzelzceļa stacijas līdz dziedinātavai. Šā gada februārī par to pilsētas Vēstures otrdienā sīkāk pastāstīja Ventspils muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Stella Lindenberga: «Pēterburgā 1898. gadā izveidotā Hroniski slimu bērnu piejūras sanatoriju biedrība iegādājās zemi un uzcēla sanatoriju Pārventas jūrmalā 3,5 km aiz Ventspils dzelzceļa stacijas. No dzelzceļa stacijas bērnus uz sanatoriju nogādāja ar zirgu tramvaja palīdzību. Trīs vagoniņi, kurus vilka zirgi, tika izmantoti arī bērnu izklaidei. Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā.
Ja nebūtu sācies Pirmais pasaules karš, iespējams, ka ap 1915. gadu Ventspilī būtu uzcelts kūrorts, uz kuru no stacijas cauri visai pilsētai ar tramvaju brauktu atpūtnieki.»
Te jāpiebilst, ka savulaik - pirms Pirmā pasaules kara - Ventspils bērnu tuberkulozes sanatorija bija Krievijas impērijas medicīnas sistēmas lepnums: tajā ārstējās bērni ne tikai no visas plašās impērijas, bet tā kalpoja arī kā jauno mediķu izglītības centrs. Kara laikā gan šī dziedinātava ar visu zirgu tramvaju tika iznīcināta.
«Nevajaga strādniekiem darbu»
Beidzās karš, tika nodibināta Latvijas brīvvalsts, un atkal atdzima domas par tramvaja nepieciešamību Ventspilī. Šoreiz jau daudz grandiozākas. Paradoksāli, ka pirms 100 gadiem tā ideju noraidīja sarkanie jeb sociāldemokrāti, bet padomju okupācijas gados komunisti centās iegalvot, ka pie vainas bija buržuāzisko nacionālistu kliķe.
Rakstniece un dzejniece Laimdota Sēle 2020. gada rudenī portālā «ventspilnieks.lv» raksta: «Jāteic, teju 100 gadu vecās Ventspils pilsētas domes sociāldemokrātiskās «pozīcijas» spītīgā, veselam saprātam nesaprotamā lēmuma sekas pilsētā jūtamas vēl šodien, jo «pilsēta ar tramvaju» (Rīga, Daugavpils, Liepāja) tomēr ir interesantāka nekā «pilsēta bez tramvaja».»
1923. gada septembrī laikraksts «Ventas Balss», atspoguļojot pilsētas domes ārkārtējās sēdes gaitu, rakstīja: «Vakar vakarējā domes sēdē socialdemokrāti karsti uzstājās pret ielu dzelzceļa būvi un beigās, lai nesadabūtu vajadzīgo balsu skaitu pie aizņēmuma izprasīšanas no valdības, paziņoja, ka viņi nebalsos. Citiem vārdiem sakot - nevajaga strādniekiem darbu un, kurš nespēj maksāt ormani, lai nes savu nastu plecos, kurpretī pa ielu dzelzceļu varētu aizbraukt uz staciju par 10 rubļiem (tas ir - 20 santīmiem).»
Šī pirmā tramvaja līnija bija ieprojektēta no tagadējā Siena tirgus laukuma (centrālās autobusu pieturas) pa Raiņa ielu un Sarkanmuižas dambi pāri tiltam līdz dzelzceļa stacijai un ar vēlāk izbūvējamu pagarinājumu līdz Ostgalam.
Jau padomju laika «Brīvā Venta» 1962. gada 14. marta rakstā «Zem liekulības maskas» par «buržuāziskās Latvijas» Ventspils domnieku nereālajām sapņu pilīm rakstīja: «Pirms vēlēšanām viņi solīja celt skolas, bruģēt ielas, nodrošināt darbu un pabalstus, solījās būvēt Ventspilī pat tramvaju.» It kā tramvajs Ventspilī būtu kāda buržuāziskā kapitālisma utopija, padomju pilsonim nesaprotama padarīšana.
Draudzenes smējās: «Ventspilī tramvajs!»
Bet pēc četriem gadiem - 1966. gada 21. jūlijā - «Padomju Ventā» atmiņu stāstā «Neaizmirsīsim it neviena…» par kādreizējo pagrīdes komjaunieti Ievu Vēru-Altbergu atstāstīta viņas vakarēšana ar draudzenēm: «Vakaros Vēra mēdza sapņot par nākotni: - Kādreiz Ventspils būs liela un skaista pilsēta. Lielas skaistas mājas. Ostā daudz kuģu. Bet uz Pārventu mēs varēsim braukt ar tramvaju...
- Esi gan tu fantazētāja, Vēra, - smējās draudzenes - Ventspilī tramvajs!...»
Redz, kā - par pilnvērtīgu Ventspils tramvaju savulaik domāja gan cariskie imperiālisti, gan nacionālistiskie buržuji, gan boļševiku līdzskrējēji. Tomēr nekas no šiem gaišajiem nodomiem nav īstenojies.