VAKARA ZIŅAS. Kantsone. Klusais un spītīgais talants medicīnā

 
©GITAS KANTSONES PERSONĪGAIS ARHĪVS

Nesen lasītājiem vēstījām par Rīgas pilsētas 4. klīniskās Sarkanā Krusta slimnīcas ārsti Annu Ūdri, pieminot arī viņas tuvākās kolēģes un audzēknes ķirurģijā Irmas Valijas Bertas Kantsones (15.04.1913.–18.06.1988.) vārdu. Kaut arī bez Nopelniem bagātā ārsta titula, daktere Kantsone Sarkanā Krusta slimnīcā bija otra tikpat izcila personība, kuras ieguldījums ārstniecībā komentārus neprasa. Latvijas medicīnas vēsturē viņas vārds un veikums ir paliekošs.

Gaiša galva

Kārlis Kantsons bija bagātu saimnieku vienīgais dēls. «Dižmangaļu» mājām, kas atradās Sarkanmuižas pagastā (Ventspils apriņķis), bija vajadzīga saimniece. Kāpēc lai tā nebūtu septiņus gadus jaunākā kaimiņu meitene Emīlija Višķere? Meitene piekritusi, zinot, ka vieglas dienas viņu negaida: 15 govis un četri zirgi prasīja daudz pūļu, bet vēl jau arī jāstrādā dārzā un uz lauka.

Pirmdzimtais dēls Kārlis nomira gada vecumā. Pēc viņa piedzima Arnolds - nākamais lielo māju saimnieks. Tolaik vēl nevienam sapņos nerādījās, ka pēc gadiem šo saimniecību Kantsoniem atņems. Piecus gadus pēc Arnolda dzimšanas šajā pasaulē ieradās viņa māsiņa Irma Valija Berta, savukārt vēl pēc dažiem gadiem arī jaunākais brālis Rihards. Vecāki bija pietiekami turīgi, lai saviem bērniem varētu dot vislabāko izglītību. Kāpēc gan ne, ja meita Irma bija tik spējīga, ka skolas gaitas Ventspils pilsētas 5. pamatskolā sāka no otrās klases. Tam sekoja mācības Valsts Ventspils ģimnāzijā, kā tolaik teica, pēc pirmā nozarojuma jeb ar latīņu valodas apmācību, ko absolvēja 1930. gada 16. jūnijā. Tālākais ceļš veda uz Rīgu - pēc gada Irma iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Dzīvoja pieticīgi, studentes mājvieta bija Lāčplēša ielā Nr. 27, dzīvoklis 11. Par pilntiesīgu ārsti viņa kļuva 1939. gada vasarā.

Māsai uz galvaspilsētu sekoja brālis Rihards, kurš apguva veterinārārsta specialitāti un ilgus gadus strādāja Rīgas Centrāltirgū, taču vecākais brālis palika saimniekot «Dižmangaļos».

Saimniecību atgūst caur tiesu

Nepatikšanas sākās pēc Otrā pasaules kara. Kantsonu lauku īpašumu nacionalizēja, un ģimenes galva 1951. gadā zaudēja cīņā ar kuņģa vēzi. Arī Irmai neklājās spoži. Vēl 1943. gadā Kantsonei piederēja ārsta prakse uroloģijā, un pacientus viņa pieņēma Lāčplēša ielā Nr. 38 (avots: Dr. Bušs, E. Rīgas pilsētā praktizējošo ārstu pagaidu saraksts.// Tēvija Nr. 174, 28.07.1943., 8. lpp.), bet pēc padomju varas nodibināšanās par privātpraksi varēja aizmirst. Dakteres krustdēla sieva Gita Kantsone, lūgta dalīties atmiņās, atklāj: «Viņa ilgojās pēc laika, kad Latvija atgūs brīvību, kad pacientus atkal varēs pieņemt privāti. Uz dakteres dzīvokli Tērbatas ielā, kur viņa dzīvoja kopā ar brāli Rihardu un vēlāk arī ar abiem brāļa Arnolda dēliem, gan nāca pacienti, kuru skaitā bija slaveni aktieri, juristi un advokāti. Privātprakse pa kluso - atklāti tā darīt nedrīkstēja.» Iespējams, tieši šādā veidā daktere Kantsone iepazinās un sadraudzējās ar advokātēm Ainu Pogu un Annu Raudu. Vēlāk, ja ārstei bija nepieciešams padoms juridiskos jautājumos, dāmas to neliedza.

Pēc gadiem daktere Kantsone sāka tiesvedību, lai atgūtu lauku īpašumu. Un notika neticamais! Piepalīdzot pazīstamiem juristiem, viņa cīnījās tik ilgi, līdz procesā uzvarēja. Jāpiebilst, ka tas bija padomju laiks! Kad īpašums tika atgūts, Kantsone lauku mājās organizēja kapitālo remontu un juridiski sakārtoja īpašumtiesības. Irma Kantsone bija stingra rakstura cilvēks.

Sarkanais Krusts kā otrās mājas

Ārstei Irmai Kantsonei bija vairākas darbavietas, taču par svarīgāko no tām noteikti minama Rīgas pilsētas 4. klīniskā Sarkanā Krusta slimnīca, kur pavadītas garas stundas, gan stāvot pie operāciju galda, gan pie daudzu, tajā skaitā ļoti smagi slimu pacientu gultām. «Viņas rokās pulsēja kādas īpašas biostrāvas, un visi no viņas aizgāja ar pateicību. Daktere darīja brīnumus - ar it kā vienkāršu novokaīna blokādes terapiju, bet, pārzinot anatomiju, zināja galvenos nervu mezglus,» atklāj kāda viņas paciente, kura ilgus gadus bijusi arī dakteres šofere. Bez slimnīcā nostrādātajām stundām mediķes pienākumos ietilpa arī vizītes pie dažādu rūpnīcu darbiniekiem. Saglabājušās atmiņas, ka pagājušā gadsimta 50. gados Kantsone tika norīkota pārbaudīt veselību bijušās Vilhelma Ķuzes fabrikas (okupācijas laikā - «17. Jūnijs») strādniecēm. «Viņai piedāvāja arī augstākus amatus, taču nē - atteicās, jo papīru lietas neinteresēja, krievu valodu nemācījās un politikā nelīda!» atceras Gita Kantsone.

Prata baudīt dzīvi

Vakaros, kad operāciju nebija, daktere kopā ar vīriešu kārtas pacientiem spēlējusi kārtis un smēķējusi papirosus. Steigties mājup nevajadzēja, jo ne Irmai, ne arī brālim Rihardam savas ģimenes nebija. Tas gan netraucēja brīvajos brīžos baudīt dzīvi. Daudzreiz Kantsone ciemojusies advokātes Raudas vasarnīcā. «Daktere nekad nesēdēja mājās, bet bieži satikās ar draugiem un runāja par visādām lietām,» atceras Gita Kantsone. «Taču mājās viņai bija ļoti daudz grāmatu, tajā skaitā vācu valodā. Viņa lasīja visu, kam vien tika klāt. Un vēl viena dakteres kaislība bija mašīnas. Pirmais, cik zinu, bija austriešu auto, ko atņēma vācieši, pēc tam - «Pobeda», «Moskvičs», «Lada» un pat «Volga». Arī vadītāja tiesības viņai bija, taču pie stūres vienmēr sēdās kāds cits.»

Izskolo pēcteci

Irmu Kantsoni raksturo vēl kāds cēls darbs. Strādājot Sarkanajā Krustā, viņa iepazinās ar jaunu māsiņu Skaidrīti Aivari (03.06.1922.-21.02.2005.). Kas to vairs zina, kas abas satuvināja, līdz notika tā, ka daktere nolēma Skaidrīti izskolot par ārsti. Gita Kantsone atceras, ka Skaidrīte savu medicīnas studiju laikā dzīvojusi dakteres mājvietā Tērbatas ielā.

Irma Kantsone nomira 75 gadu vecumā un tika apbedīta blakus savai mātei Rīgas I Meža kapos netālu no centrālās ieejas. 2006. gadā viņām pievienojās Irmas brālis Rihards Kantsons.