VAKARA ZIŅAS. Pilsētas puika ar laucinieka dvēseli. Bosjiks

 
«Ar Bosjiku dodamies tālākos un garākos ceļojumos.» ©PRIVĀTAIS ARHĪVS

Alīnas Peineres mīlulis ir punduršpics ar īpaši interesantu vārdu – Bosjiks. Pati saimniece sevi attīsta kāzu kleitu radīšanā, bet brīvajā laikā kopā ar vīru Žani iemīļojusi ceļot. Turklāt četrkājainais draugs ir  spītnieks, bet mīļš, un ar viņu kopā ģimene mēro tālus ceļus. Šis skaistais astoņgadnieks ir iemācījis rūpēties un priecāties par vienkāršām lietām, kas ikdienā ir apkārt, kā arī rotaļīgumu un nenogurdināmu pozitīvismu.

Suni vēlējās kopš mazotnes

«Jau kopš pašas mazotnes esmu vēlējusies suni. Bērnībā ļoti sapņoju par labradoru, bet ģimenē vienmēr cieņā bijuši kaķi. Mana mamma ir kaķu mīle, tāpēc diemžēl tā arī netiku pie suņa bērnībā. Brīdī, kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem, zināju, ka man būs suns. Es sāku izvērtēt, kādu sunīti gribētu, un sapratu, ka ir jāizvēlas no mazajiem, kurus ir gan vieglāk kopt, gan arī, kas ir būtiski, - tiem nevajag lielu platību, jo tajā laikā es dzīvoju vienistabas dzīvoklī. Atminos, ka tad, kad sāku interesēties par Bosjiku, mans draugs, kas tagad ir mans vīrs, bija prom Ukrainā, lai spēlētu basketbolu. Tas bija tālu, līdz ar to nevarējām redzēties, tāpēc sev vēlējos draudziņu, kam veltīt mīlestību brīžos, kad vīra nebija blakus. Un vēl tagad Bosjiks ir uzticams draugs, kurš nevienam neļauj man darīt pāri. Tā es nonācu līdz punduršpiciem. Iemīlējos no pirmā acu skatiena tieši Bosjikā. Šķiet, ka arī viņš manī iemīlējās. Kad mani ieraudzīja, uzreiz sāka luncināties un priecāties, kaut gan iepriekš viņš tāds neesot bijis ar citiem. Tā teica iepriekšējā saimniece. Viņš esot bijis kluss un mierīgs, nevienam nevēlējies nākt pat tuvumā. Pēc tam mani vīrs pierunāja paskatīties citus suņus, bet es jau sapratu, ka man vajag tikai Bosjiku, nevienu citu suni. Turklāt šodien mēs vairs nespējam iztēloties ikdienu bez viņa klātbūtnes.»

Labi pakļaujas dresūrai

Katri svētki un ikdiena kopā. / Privāts arhīvs

«Punduršpiciem ir savas īpatnības. Arī pēc sejiņas katrs ir citāds, un nemēdz būt divi vienādi. Es paņēmu Bosjiku, kad tam bija četri mēneši. Viņa mamma ir pavisam gaiša, krēmīgi balta, bet tētis tumšs, tāpēc viņam arī mainās krāsa. Viņam tagad ir gaiša spalva un pa vidu melna svītra, kas, manuprāt, izskatās ļoti smieklīgi, jo reizēm viņš atgādina skunksu. Vēl interesanti ir tas, ka šīs šķirnes suņiem trijos, četros mēnešos mainās sejiņa. Vienā brīdī bērna sejiņa nomainās pret pieauguša suņa sejiņu. Pāreja notiek ļoti ātri. Bosjikam ļoti garšo gardumi, tāpēc viņš prot gan sēdēt, gan gulēt, gan uz muguras apvelties, gan ap sevi apgriezties, gan ķepiņu padot. Šī šķirne labi pakļaujas dresūrai. Viņš ir diezgan apķērīgs, lai arī raksturs nav no vieglajiem. Bosjiks nedraudzējas ar citiem suņiem. Ir pat tā, ka, ieraugot citus suņus, baidās un prasās man klēpī. Tāds māmiņas puika viņš man vien ir.

Bet Bosjiks ir ļoti mīļš un gudrs suns. Viņš saprot visu un reizēm tikai izvērtē, vai iegūs kādu labumu no tā, kas ir jādara un ko liek. Liels spītnieks, jo darīs visu, ko pats izdomājis. Ietiepīgs, bet pēdējā laikā gan arī norimies, un astoņi gadi ir jūtami. Vēl Bosjikam patīk gulēt zem gultas, patīk noslēgtas telpas, kur ir tumšs, patīk paslēpties. Savukārt no rotaļām gan ir izaudzis, jo pirms gadiem, kad vēl bija mazāks, tad vienmēr, kā man bija acis vaļā, viņš bija klāt ar kādu mantiņu, lai spēlētos, bet tagad tik izteikti vairs nav.»

Kārais piedzīvojumu mednieks

Mīlulis Bosjiks. / Privāts arhīvs

«Esam pamanījuši, ka mums viņš ir īsts lauku puika. Viņam ļoti patīk atrasties laukos. Patīk skraidīt pa klaju lauku, arī dīķis iet pie sirds, patīk ļoti ātri kļūt netīram un izvārtīties visur, kur vien var. Kad samirkst lietū, tad izskatās pēc vistiņas. Es bieži saku, ka Bosjiks ir pilsētas suns, bet ar lauku dvēseli. Kopā ar viņu garlaicīgi nav. Ir bijuši dažādi atgadījumi, piemēram, kad iedzeļ lapsene vai kaķis acīs ieskrāpē. Kad es ar vīru pusgadu ceļojām un diemžēl nevarējām ņemt līdzi Bosjiku, tad viņš dzīvoja pie manas mammas Rēzeknē. Tur ir divi kaķi, kurus viņš visu laiku mēģināja pārmācīt. Reizēm arī dusmojās, jo, kā jau vecākais, centās jaunākos kaķus nolikt pie vietas. Mammai ar Bosjiku ir bijuši visādi piedzīvojumi manas prombūtnes laikā. Piemēram, kad sazvanījos ar mammu videozvanā un viņa cepa karbonādes, bet kamēr mamma bija aizgājusi no virtuves uz istabu, viens no kaķiem bija paspējis nogāzt gaļas gabalu. Suns paguva aiznest laupījumu uz savu īpašo vietu. Pēc tam gan saprata, ka gaļas gabals ir par lielu un nemaz nebija paredzēts viņam.»

Labākais draugs uz mūžu

«Bosjiks piedalījās mūsu kāzās. Mēs vēlējāmies, lai viņš arī ir ar mums, jo viņu uztveram kā ģimenes locekli. Sākumā, ceremonijā, gan atstājām mājās, jo pašiem uztraukums bija liels, tāpēc nevēlējāmies, lai uztrauktos vēl par Bosjiku, ja nu viņš izdomā aizbēgt. Ceremonija bija dabā, apkārt - daudz viesu. Otrajā daļā mēs paņēmām mīluli līdzi, un visu laiku viņš arī bija ar mums, līdz pat naktij. Uztraucāmies, vai viņam būs par skaļu, bet nē, gandrīz visu laiku bija man klēpī.

Mums ir ļoti paveicies, jo viņš saprot visu, ko ar vīru runājam. Ir gudrs suns, kas adekvāti uztver lietas. Bosjiks ir arī piedalījies manā vecmeitu ballītē, brauca līdzi visur, kur devāmies. Viņš vienmēr ir līdzi. Sākumā gan bija grūti ar būšanu nemitīgi blakus, jo es studēju un biju prom no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāpēc nevarēju pievērst Bosjikam pietiekami daudz uzmanības. Sanāca braukt lielus attālumus ar mašīnu un sabiedrisko transportu, tad gan vairāk bija jādomā, jo Bosjikam bieži kļuva slikti, bet ar laiku viņš pierada un čučēja pa ceļam. Suns ir liela atbildība. Tāpēc aicinu cilvēkus izvērtēt, vai viņi ikdienu var pakārtot sunim, jo tas ir gluži kā mazs bērniņš, kuru nevar atstāt un kuram ir nepieciešama mīlestība, mīļums un uzmanība. Taču no tā nav jābaidās, jo līdz ar pienākumiem un atbildību iegūsiet sev labāko draugu uz mūžu.»