VAKARA ZIŅAS. Ko dara Vera Zozuļa, savulaik viena no populārākajām mūsu valsts sportistēm?

 
©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Savulaik vienai no populārākajām mūsu valsts sportistēm un bijušajai kamaniņu braucējai, pirmajai ziemas olimpisko spēļu čempionei no Latvijas Verai Zozuļai šogad 7. augustā apritēs 50 gadu, kopš viņa sākusi nodarboties ar kamaniņu sportu.

Veras Zozuļas triumfa stunda atnāca 1980. gada 16. februārī, kad 13. ziemas olimpisko spēļu laikā Leikpesidā Amerikas Savienotajās Valstīs sportiste izcīnīja olimpisko zelta medaļu. Tas vēl bija laiks, kad mūsu valsts sportisti startēja nevis zem Latvijas, bet gan PSRS karoga. Taču tas ne mazākajā mērā nemazināja prieku un lepnumu par mūsu tautietes spožajiem panākumiem. Sportiste, kura kopš 1985. gada strādā par jauno kamaniņu braucēju treneri, smejas: «Ar ko sāku, ar to arī beigšu!» To viņa saka par savu sporta disciplīnu - kamaniņu sportu.

Trenera Tilika vēstule

Kaut arī Vera Zozuļa dzimusi Talsos, viņa sevi uzskata par Stopiņu pagasta iedzīvotāju, jo tur pavadīta lielākā daļa dzīves. Pierīgā sportiste dzīvo kopš 11 gadu vecuma. «No Talsiem pārcēlāmies uz Pierīgu, kad mans tēvs Stopiņu pagastā nopirka māju. Tas bija 1967. gadā. Vēlāk māju Ulbrokā nopirku es pati.»

Ar sportu olimpiskā čempione nodarbojās kopš agras jaunības: viņa ir spēlējusi basketbolu, vēlāk trenējusies sambo. 1972. gadā Vera Zozuļa absolvēja Dreiliņu skolu. Kaut arī pēc pamatskolas viņa apguva šuvējas profesiju, liktenim bija labpaticis citādi. «Mana draudzene Vizma Millere, ar kuru bijām tikušās arī sieviešu sambo treniņos, man stāstīja par kamaniņu braukšanu. Savukārt par mani viņa bija pastāstījusi kamaniņu sporta trenerim Valdim Tilikam, kurš tobrīd meklēja aktīvas, sportiskas meitenes - potenciālās kamaniņu braucējas,» stāsta Latvijas čempione. «Jau pagājis piecdesmit gadu kopš tā laika, kad septītajā augustā viņš atbrauca uz Dreiliņiem, taču es nebiju mājās, tāpēc treneris atstāja vēstuli, kurā aicināja atbraukt uz Siguldu. Tur notika treniņi ar skrituļkamanām.» Vera Zozuļa spriež, ka pirmā, kas viņā saskatīja kaut ko īpašu, bijusi Vizma Millere - dāma, kura savulaik Latvijā attīstīja orientēšanās sportu, turklāt bija viena no pirmajām, kas piedalījās Cēsu kamaniņu trases «Cīrulīši» būvniecībā.

15 čempionu reizē pabeidz augstskolu

Pirmie treniņi kamaniņbraukšanā Verai Zozuļai notika ar skrituļkamanām pa Siguldas kalnu, pēc tam Cēsīs. Savukārt pirmie lielie panākumi tika sasniegti jau pēc diviem gadiem: 1974. gadā viņa nokļuva PSRS izlasē, 1974. un 1976. gadā sportiste kļuva par PSRS čempioni un 1978. gadā uzvarēja PSRS Tautu spartakiādē. «Vēl jau bija arī studijas Maskavas apgabala Valsts fiziskās sagatavotības institūtā, ko absolvēju 1985. gadā un kļuvu par fiziskās sagatavotības treneri pasniedzēju. Tajā gadā mēs bijām piecpadsmit olimpiskie čempioni, kas absolvēja šo augstskolu. Attāluma dēļ Maskavā mācīties bija vieglāk nekā Rīgā, jo Krievijā atradās manas treniņvietas Podoļskā, Novogorskā.»

Ar Valdi Tiliku sportistei saistās vienīgi labas atmiņas. Treneris nekad nav pacēlis balsi, viņam atšķirībā no daudziem citiem PSRS augstākā līmeņa sportistu treneriem nepiemita kaitīgi ieradumi - Tiliks nelietoja alkoholu, nesmēķēja. «Viņš man ir pirmais un pēdējais personīgais treneris,» saka Vera Zozuļa.

Kopā ar labāko audzēkni

Trenera darbam Vera Zozuļa pievērsās 1985. gada novembrī, kad aiz muguras jau bija trīs ziemas olimpiskās spēles - Insbrukā, kur izcīnīta 9. vieta, Leikplesidā, kur iegūts pasaules čempiones tituls, un Sarajevā, kur ieņemta 5. vieta. «1985. gadā sāku darbu bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolā «Vārpa», kur nostrādāju līdz 1990. gadam. Mani visveiksmīgākie audzēkņi ir Anna Orlova un Mārtiņš Rubenis. Tagad ar Annu esam kolēģes - trenējam jaunos sportistus Ulbrokas sporta kompleksā,» stāsta trenere. «Pamats mums ir Siguldā, taču Ulbrokā trenējamies pavasarī, vasarā un rudenī, kad nav trases. Man pašai ir 2., 3. un 4. klases audzēkņi, bet tā trenējam bērnus līdz 9. klasei. Mērķis ir, lai, beidzot 9. klasi, bērns varētu mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Paši mazākie mums ir 2. klases skolēni, kas sasnieguši astoņu gadu vecumu.» Patlaban treniņi notiek trīs reizes nedēļā - otrdien, trešdien un ceturtdien. «Problēma ir bērnus izvadāt no sporta skolas uz Siguldu. Jā, tas ir grūti - visus izvadāt nevaram. Pateicoties vecākiem, tiek izdarīts labākais, ko varam.» Atliek piebilst, ka Anna Orlova ir pirmā kamaniņu braucēja pasaulē, kura piedalījusies sešās ziemas olimpiskajās spēlēs. Viņa sportistes karjeru beidza pēc ziemas olimpiskajām spēlēm Vankūverā Kanādā 2010. gadā.

Kad jautāju, kā klājies pandēmijas laikā, trenere Zozuļa atklāj, ka tas viņas darbā neko daudz nav bremzējis. «Ziemā, kad bija kritiskais laiks, trenējāmies ārā. Mums ir grupas Ropažos, Siguldā, Saulkrastos. Katrs stingri trenējās savā grupā ar saviem audzēkņiem.»

Vera Zozuļa trīs gadus strādājusi arī par sporta skolotāju Ulbrokas vidusskolā, turklāt bijusi pat klases audzinātāja. Tas bija pagājušā gadsimta 90. gados pēc atgriešanās no Polijas, kur viņa vairākus gadus strādāja par jaunatnes izlases treneri. «1996. gadā bija manas 12. klases izlaidums, pēc tā pārgāju strādāt par Ulbrokas sporta kompleksa direktori, taču tas nebija uz ilgu laiku. Mani uzaicināja strādāt par izlases vecāko treneri un gatavot sportistus ziemas olimpiskajām spēlēm Nagano, kas notika 1998. gadā.»

Sportiste dzīvo kopā ar dēlu Kristapu un viņa sievu. «Man patīk pabūt pie dabas. Patīk sēņot, patīk aizbraukt kopā ar dēlu makšķerēt. Kad vēl nesāpēja celis, bijām aizbraukuši uz Burtnieku ezeru. Ne jau tās zivis tik svarīgas, mani saista pats process - sēdēšana, ļaušanās pārdomām, kad visapkārt ir miers,» atklāj Vera Zozuļa, piebilstot: «Esmu apmierināta ar visu, kas manā dzīvē noticis.»