VAKARA ZIŅAS. Kristīne Strasbūrā: Man joprojām ļoti pietrūkst Latvijas!

 
©KRISTĪNES LAURIŅAS ARHĪVS

Lai gan Kristīne Lauriņa jau divdesmit gadu dzīvo un strādā Strasbūrā un šeit ir visas viņai svarīgās lietas – ģimene, darbs un daudzie projekti,  kādā brīdī sarunā viņa atzīst: «Man joprojām ļoti pietrūkst Latvijas!» Tāpēc, cik iespējams, savu brīvo laiku Kristīne velta Strasbūras latviešu ģimeņu korim «Staro», svētdienas skoliņai, bibliotēkas iekārtošanai un darbam Latvijas pārstāvniecībā. Viņa šeit rīko arī svētkus latviešiem, un šogad Kristīnei un viņas kolēģiem izdevies sarīkot fantastiskus Baltā galdauta svētkus ar kora koncertu un bērnu zīmējumu konkursu, uz kuru sabrauca latvieši no tuvākās apkārtnes.

Cik īsti latviešu Strasbūrā dzīvo? «Man vienmēr šķitis - es šeit visus latviešus pazīstu. Bet tas bija līdz brīdim, kad sapratu, ka pazīstu tikai tos, kas grib, lai viņus pazītu. Jo man liekas, ka ir krietni vairāk… Un būs tādi, kas neko latvisku negribēs. Bet kādi pārdesmit mēs šeit esam,» saka Kristīne un uzsver: «Esam forša, saliedēta un stipra latviešu kopiena!»

Vairs nekad neteikšot «nekad»

Kristīne pēc Rīgas Franču liceja beigšanas jau gadu bija nodzīvojusi Francijā, pēc tam vairākus gadus viņa šeit studēja augstskolā un toreiz galīgi un absolūti sapratusi, «ka Francija nav priekš manis, ka francūžus negribu sev pat tuvumā redzēt. Tā tas bija līdz brīdim, kad Rīgā uztrāpīju uz «īsto» francūzi… Jo es tiešām vairs negribēju braukt uz Franciju, bet, kad liktenis izaicināja, tad šo izaicinājumu nācās pieņemt».

Kristīne precizē, ka ar savu dzīvesbiedru Matjē iepazinusies pirms divdesmit gadiem - 2002. gadā, kad viņš ar muzikālo strūklaku komandu viesojies gan Latvijā, gan abās pārējās Baltijas valstīs, kur sadarbībā ar dziedātāju Imantu Vanzoviču notika viņu rīkotie šovi. «Tā jau divdesmit gadu dzīvoju Francijā, un man nācās pārcelties uz šejieni, jo strūklaku firma, kas bija viena no lielākajām pasaulē, toreiz atradās šeit, Strasbūrā. Firma šeit atrodas joprojām, un Matjē arī joprojām tajā strādā (otra viņa nodarbošanās ir šķirnes suņu audzēšana). Kopš tā laika es vairs nekad nesaku «nekad»… Un kur nu vēl par francūžiem,» Kristīne smejas.

Īsumā par virtuvi

Viņai nav tuva ne franču, ne latviešu virtuve. «Strasbūrā jau patiesībā ir Elzasas virtuve. Ir tāds teiciens, ka Francijā ēd labi un garšīgi, bet Vācijā ļoti daudz. Savukārt Elzasā ēd ļoti labi un daudz,» Kristīne smejas un piebilst, ka porciju lielumu Parīzē, Marseļā un Strasbūrā nevarot pat salīdzināt. «Elzasas virtuve manā izpratnē ir ļoti latviska - šķovēti kāposti, gaļa, kartupeļi. Vienīgais, kā man pietrūkst, ir biezpiens, bet tepat netālajā Vācijā gandrīz katrā pārtikas veikalā var nopirkt biezpienu. Turklāt, ja kā ļoti kārojas, var palūgt, lai atved.»

Latviešu vīrieši ir šarmantāki

Sarunas gaitā viņa atzīst, ka mentāli salīdzināt frančus un latviešus esot gandrīz neiespējami, turklāt arī pēc Strasbūrā nodzīvotiem divdesmit gadiem lielākā daļa viņas draugu esot šeit dzīvojošie latvieši. «Iemeslu, kāpēc tā notiek, ir daudz, taču pati vienmēr esmu to meklējusi,» viņa rezumē un piebilst, ka viens iemesls, iespējams, ir tas, ka viņa nekad nav gribējusi aizbraukt no Latvijas «un man to vienkārši vajag. Tāpēc arī sāku strādāt Latvijas pārstāvniecībā, arī biedrība «Latvija - Elzasa» ir manis iniciēta, pirms iepriekšējiem dziesmu svētkiem mēs arī nodibinājām kori, turklāt bijām jaunākais koris, kas piedalījās svētkos. Mums ir arī svētdienas skoliņa». To sakot, Kristīne smaida, ka viņai vajadzējis vēl un vēl, un vēl «ienest šeit latviskumu».

Atgriežoties pie franču un latviešu salīdzinājuma, viņa smaidot precizē, ka «viens elzasietis ir tikpat attāls no latvieša kā no marsieša. Man liekas, ka, lai raksturotu francūzi, ir jāiedomājas viss iespējamais spektrs!» Savukārt, atbildot uz jautājumu par to, cik viegli vai grūti ir laulībā sadzīvot ar francūžiem, Kristīne atzīst, ka Strasbūrā esot diezgan daudz latviešu, kuras precējušās ar šīs tautības vīriešiem, un filozofiski piebilst, ka «mīlestība jau neizvēlas - viegli vai grūti. Latviešu vīrieši noteikti ir daudz šarmantāki par francūžiem, taču to varu apgalvot tikai par tiem vīriešiem, kurus pazīstu. Puķes viņi nepasniegs, durvis nepieturēs un roku, izkāpjot no transporta, arī nepasniegs. Man liekas, ka latviešu vīrieši, vismaz šajā ziņā, liek daudz vairāk justies kā sievietei. Bet tā ir tikai mana pieredze».

Skaists eksperimentālais gads Latvijā

Kristīnes un Matjē ģimenē aug divi bērni - meita Līva un dēls Nils, un ģimenē visi sarunājoties franciski (ar bērniem gan Kristīne runā latviski): «Es pazīstu šeit vairākas latvietes, kuru vīri ir vai nu iemācījušies latviešu valodu, vai dara visu, lai saprastu dzīvesbiedrenes teikto. Man tā nav sanācis, un pa šiem divdesmit gadiem man Matjē nav izdevies piespiest apgūt latviešu valodu. Taču domāju, ka Matjē saprot krietni vairāk nekā izrāda, turklāt reizēm ar mūsu suņiem viņš pat sāk kaut kādas frāzes runāt latviski. Man jau liekas, ka to viņš dara tad, kad domā, ka es nedzirdu.»

Kristīne kopā ar abiem bērniem vienu gadu ir pavadījusi Latvijā. «Pirms pieciem gadiem sapratu: viss, man vajag atpakaļ uz Latviju, un pierunāju ģimeni pārcelties atpakaļ uz Latviju. Diemžēl līdz galam tas neizdevās, jo Latvijā nodzīvoju tikai gadu. Ļoti, ļoti skaistu gadu, un tas bija skaistākais manā mūžā. Manai ģimenei tas bija eksperiments.» Visgrūtāk iedzīvoties Latvijā bijis Kristīnes vīram, lai gan, strādājot ar strūklaku šoviem, viņš ilgu laiku bijis prom izbraukumos. «Taču man tā bija brīnišķīga pieredze, pēc kuras bija ļoti grūti atgriezties Francijā,» viņa neslēpj.

Meitas draugam izrādīs Latviju

Par saviem bērniem Kristīne stāsta: «Viņi ir pusaudži, gandrīz trīspadsmit un sešpadsmit gadus veci, kuri mācās skolā. Vasarā uz divām nedēļām ar Līvu un viņas draugu, kas ir francūzis, brauksim uz Latviju. Līva tiešām viņam ir «nopārdevusi» Latviju - ka tā ir zeme, uz kuru ir jāaizbrauc tieši dabas dēļ. Un to saka mana meita, kurai vajag tikai pilsētu, bruģi un veikalus! Savukārt Līvas draugam vajag putnus, tauriņus un vaboles, un to viņš Latvijā dabūs! Jo tā māja, kas mums ir Latvijā, atrodas dziļos laukos Gaujas krastā un tur ir gan dzērves, gan stārķi…»

Elzasā dzērvju nav, savukārt stārķis ir šīs Francijas daļas simbols, turklāt pirms dažiem gadiem parkā pie Strasbūras parlamenta esot izdevies atjaunot stārķu koloniju. Kad francūži ir Latvijā, viņi vienmēr brīnās par daudzajām stārķu ligzdām.

Taujāta, vai bērniem ir izdevies ieaudzināt latviskumu, Kristīne šūpo galvu un atzīst: «Tad, kad viņi bija maziņi, es vēl varēju piespiest apmeklēt mūsu pasākumus. Taču īpaši par to nepārdzīvoju, jo gan jau pienāks laiks, kad viņi sapratīs un atradīs savas latviskās saknes. Jā, vienubrīd man šķita: es taču daru visu, man ir svētdienas skoliņa un koris, bet maniem bērniem nav ne mazākās intereses. Un pat tad, kad viņiem palūdzu piedalīties, bērni to dara nelabprāt. Protams, ir ģimenes, kurās bērnus piespiež piedalīties. Kad kora mēģinājums ir stundas brauciena attālumā, tad ir jāpiespiežas aizbraukt, taču, kad esi to izdarījis, jūties patiešām laimīgs!»

Tiek gaidīti dziedātāji un lasītāji

Viens no projektiem, par kuru Kristīne runā ar patiesu aizrautību, ir jau viņas iepriekš pieminētais Strasbūras latviešu koris. «Mums ir specifika, ka atrodamies pie Vācijas robežas, tādēļ korī dzied ļoti daudz latviešu no Vācijas. Toreiz, kad dibinājām kori uz iepriekšējiem dziesmu svētkiem, devām vārdu «Trejzemīte», jo dalībnieki bija no Francijas, Vācijas un Šveices. Protams, kā jau tas mums ierasts - kur divi latvieši, tur trīs partijas, tāpēc pēc svētkiem kori nācās pārsaukt, un tagad esam ģimeņu koris «Staro», turklāt vienīgais diasporas ģimeņu koris. Ne sieviešu, vīru vai jauktais, jo korī dzied arī ļoti daudz bērnu.» Sastāvs korim dažkārt mainoties, un pašreiz tajā dziedot arī viens igaunis, viens turks un ik pa laikam arī kāds francūzis. Pašreiz kora uzdevums esot sagatavoties nākamā gada dziesmu svētkiem, turklāt «esam ļoti ekskluzīvi, jo mūsu diriģente Lāsma Pommere uz mēģinājumiem lido no Latvijas. Viņa tiešām ir fantastiska diriģente, līdz ar to cilvēki ir gatavi maksāt un samesties aviobiļetēm.» Lāsma uz Strasbūru lido reizi mēnesī, tāpēc mēģinājumi pārējā laikā notiekot dažādi. «Nesen mēģinājums bija kopā ar Frankfurtes latviešu kori, jo piedalījāmies arī Eslingenas dziesmu svētkos, un tas tiešām ir apbrīnojami, kā koris var vienot! Korī piedalās arī cilvēki, kuri varbūt dzied ne tik labi, bet tāpēc mēs nekad nevienam gribētājam neesam atteikuši. Dziedāt var iemācīties. Un, ja nevar iemācīties, tu šajā mehānismā vari būt noderīgs zobratiņš.»

Kristīnei pašai ar dziedāšanu esot visai grūti, tāpēc «mēs iedibinājām tradīciju, ka, tā kā šis ir ģimeņu koris un bērni dzied mazāk, ar viņiem kaut kas ir jādara. Kopā ar kora mēģinājumiem notiek arī svētdienas skoliņa. Tad vienā pusē dzied, otrā notiek bērnu nodarbības, un mēs mēģinām piedziedāt lielajiem. Ļoti ģimenisks pasākums bez stingriem rāmīšiem!»

Vēl vienojošais elements ir bibliotēka, kurā atrodama gan jaunākā latviešu literatūra, gan daudz kas cits. «Man mājās bibliotēkai nav vietas, tāpēc padarīju to par publisko bibliotēku. Kad pārcēlos uz Franciju, atvedu līdzi visu savu bibliotēku un regulāri pērku jaunākās grāmatas, kuras pēc izlasīšanas lieku kopīgajā grāmatplauktā. Mums ir daudz sekotāju, kuri arī tā dara, un cilvēki to ļoti novērtē. Esam riktīgs lasītāju bariņš!»