VAKARA ZIŅAS. Leģendārais peldviesu tramvajs Ķemeros

 
©PERIODIKA.LV, VISITJURMALA.LV

Latvijas tramvaju stāsti neaprobežojas tikai ar Liepāju, Daugavpili un Rīgu. Savulaik ar «trambuli» varēja vizināties arī Baldonē, Ķemeros, Ventspilī un Tukumā. Pirms trim gadiem sākās parakstu vākšana, lai tramvaja līniju no Baložiem Ķekavas novadā ierīkotu līdz Ziepniekkalnam. Bet viena otra ideja tā arī palikusi tikai drosmīgo projektētāju atvilktnēs, piemēram, kā tramvajs varētu pārvadāt kolhozniekus Tukuma rajonā. »Vakara Ziņas« sāk ielūkoties aizraujošajos Latvijas tramvajstāstos.

Krievijas dižpilsētu viesiem

Pirmais stāsts ir par leģendāro elektriskā tramvaja līniju Ķemeri-Jaunķemeri, kas tika atklāta 1912. gadā un kurā pēdējoreiz ķemernieki tika vizināti 1933. gadā. Jūrmalas tramvajam pagājušā gadsimta sākumā (un arī vēlāk) paredzēja spožu nākotni. Ja vien nebūtu sācies pasaules karš, Jūrmalā varētu būt viena no garākajām tramvaja līnijām ne tikai Latvijā, bet visā kontinentā. Tieši piekrastes jeb liedaga tramvajs pasaulē ir populārs (piemēram, pasaulē garāko tramvaja līniju 60 kilometru garumā Beļģijā taču sauc par Krasta tramvaju).

Pagājušā gadsimta sākumā uz Ķemeriem pēc veselības un skaistuma brauca no visas cariskās Krievijas impērijas. Ap 1910. gadu atklāja vilcienu satiksmi maršrutos Maskava-Ķemeri un Pēterburga-Ķemeri (šiem ātrgaitas vilcieniem Rīga bija nenozīmīga starpstacija kūrviesu maršrutā, kur vien uz dažām minūtēm piestāt). Vai augstajiem viesiem no vilciena stacijas uz pludmali likt iet kājām? Protams, ka ne! Un Ķemeru kūrvietas direktoram ārstam Aleksandram Lozinskim rodas spoža ideja ierīkot tramvaja līniju Ķemeri-Jaunķemeri. Domāts, darīts. Tomēr tramvajnieki ar čaklu rosību neizcēlās - sešus kilometrus garo trasi būvēja vairākus gadus.

Vagonus būvē Rīgā

1910. gada 1. aprīlī laikraksts «Dzimtenes Vēstnesis» rakstīja: «Ķemeros patlaban no jauna tiek uzsākti darbi pie elektriskā ielu dzelzceļa būves starp Ķemeriem un jūrmalu. Līdz šim pie tā gandrīz nekas netika darīts, atskaitot zemes darbus, kurus pabeidza pagājušajā rudenī. Cik noskārstams, tad šinī sezonā no dzelzceļa galīgas uzbūves nav ko domāt, lai gan visu ziemu, siltam laikam pastāvot, ceļu bez steigas varēja uzbūvēt jau līdz vasaras sākumam.

(..) Jaunķemeros, netālu no Kauguriem, kur tiks celta elektriskā dzelzceļa gala piestātne, līdz šim, pateicoties ļoti stingriem būves noteikumiem, iznomāti tikai 10 gruntsgabali; šovasar tur nāks gatavas divas vasarnīcas. (..) Vecķemeros no kuratora pārvaldes bija nolemts šogad izbruģēt dažas ielas, bet slikto ceļu dēļ nebija iespējams piegādāt vajadzīgos akmiņus, kamdēļ bruģēšana, domājams, būs jāatliek uz vēlāku laiku.»

Elektrisko tramvaju līdz Jaunķemeru pludmalei Ķemeru kūrorta viesiem pēc šīs publikācijas nācās gaidīt vēl vairāk nekā divus gadus - līdz 1912. gada vasarai, kad sešus kilometrus garajā līnijā no dzelzceļa stacijas līdz jūrmalai sāka kursēt pieci motorvagoni, kuriem varēja piekabināt vēl kādu no četriem piekabināmajiem vagoniem. Iespējams, ķemernieki pat līdz šai dienai būtu vizinājušies ar tramvaju, ja ne Pirmais (un arī Otrais) pasaules karš.

Pērn septembrī Eiropas Savienībā norisinājās Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas bija veltītas transportam, un šo dienu izdevumā par seno Ķemeru līniju bija rakstīts: «Tramvaja līnija savienoja Ķemeru dzelzceļa staciju ar Jaunķemeriem jūras krastā, kur izbūvēja īpašu paviljonu. Pa ceļam tramvajam bija vairākas pieturas, un pie segtajiem motorvagoniem labā laikā mēdza piekabināt arī vaļējās platformas. Līdz Pirmajam pasaules karam darbojās trīs rūpnīcā «Fenikss» (vēlāk «Vairogs», Rīgas vagonu rūpnīca) izgatavoti tramvaja vagoni ar atsevišķu nodalījumu smēķētājiem. Elektrību ražoja 150 zirgspēku lokomobīlis.»

Starp boļševikiem un vāciešiem

Pasaules karš izpostīja Jaunķemeru kūrorta attīstības projektus. 1915. gadā visus vagonus un tramvaja līnijas aprīkojumu evakuēja uz Staraja Rusas pilsētu Iekškrievijā - lai vāciešiem netiek! Nu un tramvajs tika boļševikiem. Laikrakstā «Starorusskaja Pravda» 1989. gada 5. jūlijā melns uz balta varam izlasīt, ka šajā Krievijas pilsētā (Novgorodas apgabalā) tramvajs kursēja no 1922. gada jūnija līdz 1941. gada jūlijam. «1915. gadā saistībā ar karadarbības uzliesmojumu un okupācijas draudiem Ķemeru tramvaju vagoni un infrastruktūra tika evakuēta uz Staraja Rusu. 1918. gadā Viskrievijas strādnieku, karavīru un zemnieku deputātu padome nolēma uz evakuēto īpašumu bāzes uzbūvēt pilsētas elektrisko tramvaju. 1919. gadā sākās tramvaja līnijas izbūve no stacijas līdz kūrorta parkam.»

Galu galā Ķemeru tramvajs tomēr tika vāciešiem! Tikai Otrajā pasaules karā. 1941. gada augustā vērmahts okupēja Staraja Rusu un karadarbībā iznīcināja kādreiz Ķemeru kūrviesu iemīļoto transportlīdzekli.

Pilsētas ielu motordzelzceļš

Tomēr sliedes Ķemeros bija palikušas, un pirmās brīvvalsts laikā - no 1930. līdz 1933. gadam - pa tām sāka kursēt iekšdedzes dzinēja tramvajvagons (to darbina degvielas motors). No sākuma Ķemeru tramvaju darbināja petroleja, bet pēc tam dīzelis. Nu jau Ķemeri bija ieguvuši pilsētas nosaukumu un bija viena no retajām mūsu pilsētām, kura varēja lepoties ar savu tramvajsatiksmi. Kaut arī šo vagonu par tramvaju tradicionālā izpratnē nevarēja saukt - ne tam zirgs priekšā kā senlaikos, ne stienis uz elektrisko kontakttīklu (visi vadi, sākoties karam, bija evakuēti uz Krieviju). Pirms 90 gadiem vienā otrā Latvijas centrālajā avīzē (piemēram, «Latvijas Kareivis») šo sabiedriskā transporta līdzekli dēvēja īpašā vārdā - par autotramu.

Bet Ķemeri ar to lepojās, to piedāvājot kā ekskluzīvu pārvietošanās līdzekli uz Ķemeriem atbraukušajiem dziednīcu viesiem un peldēties gribētājiem. Tolaik reizi nedēļā iznāca pilsētas avīze «Ķemeru Ziņas», kur neiztrūkstoši viens no centrālajiem materiāliem bija par tramvaja līnijas jaunumiem un tās kustības saraksts. Piemēram, 1932. gada 28. augustā tiek vēstīts: «Peldviesu ievērībai! Lai atvieglotu peldviesiem un Ķemeru apmeklētājiem plašā parka apskati un pastaigāšanos pa viņu, Ķemeru sēravotu direkcija, bez jau esošām tramvaja piestātnēm, ierīkojusi vēl 2 jaunas tramvaja piestātnes - vienu uz Jūras ceļa pie tramvaja pārbrauktuves pār Vēršupītes tiltu un otro arī Jūras ceļā, Bērtrama sēravota pievedu ceļa galā.

Maksa līdz 1. piestātnei 10 sant. un 2. piest. 15 sant., no pieaugušām pers. un bērniem līdz abām piestātnēm 10 sant.»

Nodrukāts arī tramvaju kustības saraksts, kas liecina, ka no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā tramvajvagons katrā virzienā kursēja reizi stundā (lietainā laikā pēdējo reisu bija atļauts neizpildīt). Šī tramvajatrakcija pirmām kārtām bija kūrviesu izklaidei un labsajūtai, jo ielu dzelzceļš bija tikai vasaras jeb kūrortsezonas ekstra.

Tomēr pirmās brīvvalsts laikā motorvagonu izkonkurēja jaunizbūvētā šoseja. Nu visi no tramvaja pārsēdās uz autobusiem.

Palīdzēja attīstīt kūrortu

Tramvajs palicis par Jūrmalas vēsturi, ar kuru varam iepazīties ne tikai pilsētas muzejā vai šķirstot vecus laikrakstus, bet arī baudot gardu maltīti, jo vecākais Jūrmalas restorāns, kurš joprojām darbojas - 1968. gadā uzceltais «Neptūns» Jaunķemeros -, atrodas senā tramvaja galapunkta vietā un tajā ir iekārtota arī neliela ekspozīcija par tramvaja vēsturi. Katrā ziņā Ķemeru tramvajam, kas kursēja pa tagadējo Tukuma ielu un Jaunķemeru ceļu, bija nozīmīga loma, lai attīstītos Jaunķemeru kūrorts. 1982. gada 29. janvārī publicists Iļja Dimenšteins avīzē «Jūrmala» publicēja kādreizējās Ķemeru tramvaja konduktores Aleksandras Vācietes atmiņu stāstījumu: «Tas bija varens notikums! Katrs sīkums bija ļoti svarīgs. Tramvajs brauca no Ķemeru stacijas līdz sanatorijai, pēc tam līdz jūrai. Vagoniņā bija divi nodalījumi - smēķētājiem un nesmēķētājiem. Dažkārt tramvajam pievienoja vaļēju koka platformu.» Tramvajs kursēja tikai vasarās.

Ja ne karš...

Pieminekļu aizsardzības inspektors Rihards Pētersons 1987. gada 25. jūnija laikrakstā «Jūrmala» raksta: «Tramvaja satiksmi Ķemeros atklāja 1912. gada 3. jūnijā. Viens tramvajs kursēja starp sanatoriju un dzelzceļa staciju, divi starp sanatoriju un Jaunķemeriem. Lielas cerības saistījās ar Jaunķemeru apbūvi un to pārvēršanu par vasarnīcu rajonu. 1912. gadā uzbūvēja skaistu jūras paviljonu, gruntsgabalus izdeva apbūvei. Taču Pirmais pasaules karš pārtrauca iesākto.

Ķemeru tramvaja lielie panākumi rosināja elektriskā tramvaja satiksmes Rīgas jūrmalā tālāku risināšanu. Projektu izstrādāja un apstiprināja 1913. gadā, to īstenot uzņēmās kāda Beļģijas sabiedrība. Tramvajam būtu jākursē ar intervālu 5-10 minūtes, un tā tiktu atrisināts sabiedriskā transporta jautājums. Arī šos plānus izjauca karš.»

Ja nebūtu Pirmā pasaules kara, mēs, visdrīzāk, šodien pa Jūrmalu pārvietos nevis ar autobusu vai elektrisko vilcienu, bet gan ar tramvaju. Senajās avīzēs atrodamas ziņas, ka īsi pirms Pirmā pasaules kara kāda beļģu kompānija esot sākusi projektēt tramvaja līniju Rīga-Jūrmala: «Aptuvenais maršruts: Rīga - Priedaine - Bilderlingshofa (Bulduri) - Edinburga (Dzintari) - Maijorenhofa (Majori) - Dubelna (Dubulti) - Aserna (Asari). Tramvajs braukšot ar ātrumu 60 kilometri stundā. No Rīgas līdz Maijorenhofai tramvajs aizbraukšot 20 minūtēs. Līdz Priedainei nevienas pieturas.»

Nebūtu visi tie nolādētie kari, tad šodien mēs ar cara laika tramvaju no Rīgas centra līdz Majoriem aiztrauktos par 12 minūtēm ātrāk nekā pašlaik ar elektrisko vilcienu!

Ne tikai Pirmais, bet arī Otrais pasaules karš pārvilka svītru Ķemeru tramvajam. Par to liecina īsa ziņa 1939. gada žurnāla «Tūrisma Apskats» 8./9. numurā: «Valsts Ķemeru sēravotu iestāde, domājot par labierīcībām saviem peldviesiem, paredzējusi nāk. vasaru, kad Ķemeros būs dabūjama Ķeguma elektriskā strāva, ierīkot elektriskā tramvaja satiksmi starp Ķemeru dz-c. staciju un plūdmali.»

Jāteic, ka arī pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū šad tad parādījās ideja varbūt Ķemeros atjaunot tramvaju. 1985. gada 28. martā laikrakstā «Dzimtenes Balss» publicēta intervija ar Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Zinātnes un tehnikas pieminekļu aizsardzības sekcijas sekretāru Andri Biedriņu (tagad Industriālā mantojuma fonda priekšsēdētājs, viens no uzņēmuma «Gulbenes-Alūksnes bānītis» īpašniekiem), kurš saka: «Kādēļ gan neizmantot, piemēram, veco Ķemeru tramvaju? Tas taču bija viens no pirmajiem tramvajiem Latvijā. To varētu atjaunot un izmantot atpūtnieku vajadzībām.»

Tagad vairs neieminas par tramvaja atjaunošanu Ķemeros. Vienīgi 2014. gadā Jūrmalas dome ieteica «kā iespējamu valsts aizsargājamu vai pašvaldības nozīmes kultūrvēsturisku objektu iekļaut Ķemeru elektriskā tramvaja galapunktu, kas dabā ir redzams kā daudzskaitlīga, aplī izveidota akmens stabu rinda Jaunķemeru kāpās pie pludmales».