Šarmanta, ar garu, blondu bizi, slaidu augumu, ar rietumniecisku gaumi attiecībā uz apģērbu un manierēm – tik netipiska padomju laikam un garam bija estrādes dziedātāja, mecosoprāns Marija Pahomenko (25.03.1937.–08.03.2013.). Viņas parādīšanās uz skatuves bija notikums, taču, Marijai sākot dziedāt, klausītājiem aizrāvās elpa. Dzidra, spēcīga balss, kas izkopta gandrīz līdz pilnībai. Viens no nozīmīgākajiem panākumiem māksliniecei bija «Grand Prix» starptautiskajā konkursā «Zelta Orfejs» Bulgārijā. Var apgalvot, ka talanta dēļ zelta Orfejs bija pati Marija Pahomenko.
1971. gada jūnijā Melnās jūras krastā, Bulgārijā, notika starptautiskais dziesmu festivāls «Zelta Orfejs» (1967-1993). Ilgi tika lemts, kuru no padomju izpildītājiem turp sūtīt; kandidātu vairāk nekā pietiekami. Pretendentu vidū bija Marija Pahomenko. Daudziem tas nepatika, tāpēc dziedātājai tika zvanīts no Maskavas un ieteikts savu kandidatūru atsaukt, taču viņa nepiekrita. Pēdējais vārds piederēja PSRS kultūras ministrei Jekaterinai Furcevai. Viņa izvēlējās Pahomenko - talantu, apveltītu ar absolūto muzikālo dzirdi. Pagājušā gadsimta 60. gados un 70. gadu sākumā Ļeņingrada sajūsminājās par viņas izpildītajām dziesmām «Šūpo, šūpo…» («Качает, качает…»), «Stāv meitenes» («Стоят девчонки»), «Brīnumzirgi» («Чудо кони») un citām. Ministre izvēlējās un nekļūdījās.
Ar niecīgu komandējuma naudu kabatā Marija Pahomenko ieradās Bulgārijā. Nevienu neinteresēja, ka skatuves tērpus vajadzēja šūt par saviem līdzekļiem. Tāpat pirms iziešanas uz skatuves neviens nepalīdzēja sakārtot frizūru. Ķemmējot matus pirms uzstāšanās, dziedātājai tik stipri drebēja rokas, ka nekas neizdevās. Tā arī izgāja uz skatuves - brīvi plīvošiem matiem.
Festivāla laikā notika divi konkursi - bulgāru jauno dziesmu fināls un estrādes dziesmu izpildītāju konkurss. Žūrijas locekļi bija savas jomas profesionāļi: diriģenti, komponisti, vieglās un deju mūzikas speciālisti. Mākslinieku uzstāšanās notika uz Vasaras teātra skatuves. Bulgāru dziesmu konkursam Marija Pahomenko bija izvēlējusies Viktora Raičeva komponēto «Dons Kihots» ar Ivana Teofila vārdiem. Otrajā konkursā viņa izpildīja Aleksandras Pahmutovas komponēto dziesmu «Mans ilgotais» («Ненаглядный мой»).
Konkursa rezultātus paziņoja 7. jūnijā. No bulgāru dziesmu repertuāra par labāko tika atzīta dziesma «Dons Kihots». Tam seko trešās, otrās un pirmās vietas ieguvēju vārdu paziņošana. Pēc tam pārsteidz paziņojums, ka tiks pasniegta arī «Grand Prix», kuru žūrijas pārstāvji nolēmuši piešķirt Marijai Pahomenko.
Kad māksliniece zvanījusi uz PSRS Kultūras ministriju un klausulē kliegusi: «Grand Prix! Grand Prix!», ierēdnis, kuram šis vārdu salikums bija svešs, atjautājis: «Bet kur ir pirmā vieta?» Statueti, ko Pahomenko atvedusi no Bulgārijas, ministre Furceva vēlējusies iegūt sev, taču dziedātāja to nav atdevusi.
Marija Pahomenko bija viena no laimes lutekļiem, kuras skaņu plates firmā «Melodija» izdotas un mūzikas ierakstu veikalos pārdotas vairāk nekā 2,5 miljonos eksemplāru. Par to 1968. gadā starptautiskais skaņu ierakstu festivāls Kannās piešķīra apbalvojumu «Platīna disks». Daudzām no dziesmām mūzikas autors bija Aleksandrs Kolkers. Lai gan vairākos avotos apgalvots, ka dzīvesbiedrs viņai ļāvis izpildīt vien paša komponētās dziesmas, tas neatbilst patiesībai. Dziedātāja izpildījusi Aleksandras Pahmutovas, Oskara Feļcmana, Vadima Špavalova un citu skaņdarbus. Dziedājusi duetā ar skatuves kolēģi Eduardu Hilu un veselus 10 gadus arī ar savu meitu Natāliju Pahomenko. Par mākslinieci uzņemtas vairākas koncertfilmas: «Cilvēkiem vajadzīga dziesma», «Dzied Marija Pahomenko», Ļeņingradas televīzijas studijas koncertfilma «Mīlestība paliek».
Vēlāk viņas jaunās kolēģes - Valentīna Tolkunova un Ludmila Senčina - uz skatuves parādījās identiskā veidolā kā Marija Pahomenko. Tā pati garā, blondā bize, tā paša stila krelles, arī tērpi un manieres tik ļoti līdzinājās tiem, kādi bija Pahomenko.
Dziedātājas meita Natālija Pahomenko, kad atklāju savu nodomu rakstīt par viņas māti, brīdina, lai uzmanos, jo par mākslinieci pat prestižos informācijas avotos sarakstītas pilnīgas muļķības. Pirmkārt, Marija dzimusi Ļeņingradā, nevis Baltkrievijā, kā daudzviet lasāms. «Mana mamma bija blokādes bērns no daudzbērnu ģimenes. Katru dienu viņa kājām devās piecas garas tramvaja pieturas līdz mūzikas skolai, kur aiz durvīm klausījās, kā vienaudži apgūst mūziku,» stāsta Natālija. «Stundām sēdēja pie radio, klausoties visas muzikālās programmas pēc kārtas. Būdama bērns, viņa no galvas varēja nodziedāt visu operu ārijas, dziesmas, ko atskaņoja franču un itāļu valodā. Tā viņa iemācījās dziedāt. Izturot konkursu, kur pārējās pretendentes bija ar konservatorijas izglītību un nopietnu pieredzi, mamma tika kvartetā pie mūziķa Valentīna Akuļšina.» Natālija pēdējo reizi Latvijā bijusi pirms daudziem gadiem. «Es toreiz vēl biju bērns, mamma paņēma mani līdzi pie Raimonda Paula.»
Mariju Pahomenko mēdza dēvēt par krievu skaistuli, taču meita atklāj, ka viņas dzīslās nebija ne pilītes krievu asiņu. «Mammas ģimene pa pusei bija poļi. Tuvākie radi mums dzīvo Krakovā, Lodzā, Aizkarpatos. Mamma pārvaldīja gan poļu, gan franču valodu.»
Ar komponistu Aleksandru Kolkeru dziedātāja iepazinās jaunībā un pēc divu gadu draudzības apprecējās. 1960. gadā piedzima Natālija. Kolkers un Pahomenko šķita ideāls pāris - veiksmīgs tandēms gan mūzikā, gan privātajā dzīvē. Viņi dzīvoja ļoti tuvu Puškina dueļa vietai, pie Melnās upītes. PSRS Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces, vēlāk Krievijas Federācijas Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums un tā joprojām, tāpēc kā zibens no skaidrām debesīm Marijas talanta cienītājiem šķita ziņa, ka brīžos, kad nebija jāpozē redakciju fotogrāfiem vai televīzijas kamerām, Kolkers pret Pahomenko izturējies vīrietim necienīgi.
Dzīves pēdējie gadi Marijai Pahomenko bija elle; dziedātāja saslima ar Alcheimera slimību. 2012. gadā Krievijas presē nokļuva ziņas, ka bijusī zvaigzne izgājusi no mājas un pazudusi. Viņu atraduši tirdzniecības centra apsargi. Kur bijusi un ko darījusi - to Pahomenko nevarēja pateikt. Dziedātāja nomira 2013. gada 8. martā. Kolkers ar meitu kļuvuši par ienaidniekiem un pat tiesājušies. Savukārt viņas mazmeita, arī Marija Pahomenko, ļoti līdzinās vecmāmiņai - zelta Orfejam.
