Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Laura Saulīte: Kad 30 gadu vecumā es paliku bez sava sapņu darba, jutos pazaudējusies

© LAURAS SAULĪTES PERSONISKAIS ARHĪVS

Šobrīd viens no Latvijas vadošajiem un iecienītākajiem pašmāju «youtube.com» raidījumiem «Generation Famous», ko Laura Saulīte izlolojusi saviem spēkiem, ir apliecinājums tam, ka vadīt raidījumu var pat no savas viesistabas. Grāmata «Priekā, par s*dīgu dzīvi!», kura pelnīti nonāca pirktāko grāmatu topā, ir viņas uzrakstīta kopā ar draudzeni, kad no cienījama amata abas nonāca bezdarbnieču statusā. Un tagad – savs apakšveļas zīmols. Dažu gadu laikā Laura Saulīte ir pierādījusi, ka no ieceres līdz realizācijai ir pāris niecīgi soļi, taču par niecīgumu varētu saldi pastrīdēties.

Iespēja izzināt cilvēka iekšējo pasauli

«Kad 30 gadu vecumā es paliku bez sava sapņu darba, jo darbs glancētā sieviešu žurnālā bija manu profesionālo sapņu augstākais punkts, jutos pazaudējusies. Žurnāla dzīve bija mani pilnībā pārņēmusi - fotosesijas, pasākumi, intervijas, kolēģi, sadarbības partneru dāvanas, brīvs darba grafiks. Un pēkšņi man bija jāatrod cita kaislība. Garās pārdomās un sarunās ar vīru dzima ideja par «YouTube» kanālu. Tā kā intervijas bija mana ikdiena, tad izlēmu to turpināt, tikai citā formātā. 2020. gadā, kad sāku savu kanālu, Latvijas «YouTube» platforma bija tukša. Šobrīd tas ir mainījies, taču ticu, ka savu auditoriju esmu atradusi, un tā ir uzticīga tieši manām nepieklājīgi garajām sarunām. Esmu intervējusi jau vairāk nekā simt personību un varu teikt, ka katra saruna man atklāj ko pilnīgi jaunu. Mani viesi ir mana iedvesma un motivācija.

Kas šobrīd man pašai ir vistuvākais veids, kā runāju ar pasauli? Tas ir interviju formāts. Iespēja izzināt cilvēka iekšējo pasauli, viņa pārdzīvojumus, pieredzi, mērķus ir ļoti īpaši un iedvesmojoši ne vien manai auditorijai, bet arī man pašai. Starp citu, tieši mans kanāls ir sekmējis arī grāmatas izdošanu. Rakstīšana ir process, kam nepieciešams laiks, iedvesma un vienatne, ko, pildot mammas pienākumus, ir grūti notvert. Domājot par to, kur esmu tagad, par ceļu, kas noiets, man gribētos citēt mūsu grāmatu «Priekā, par s*dīgu dzīvi!»: «Uzdrošinies dzīvot savu absolūti nepareizo, absolūti perfekto dzīvi, pieņemot nepopulārus lēmumus un liekot pasaulei satrūkties.» Būt drosmīgam ir izvēle, nevis veiksme. Tas ir lēmums, ko pieņemam, kad atrodamies baiļu un izaicinājuma priekšā. Vai tas ir viegli? Nekad! Vai tas ir tā vērts? Vienmēr! Manuprāt, vienīgais un efektīvākais baiļu pārvarēšanas veids ir rīcība, jo tikai tie, kuri dara, sasniedz rezultātus un spēj uzkāpt panākumu kalnā.»

Tu vari visu, tev izdosies

«Grāmata «Priekā, par s*dīgu dzīvi!» ir kopdarbs ar manu bijušo kolēģi un draudzeni Anci Siliņu (šobrīd Kokoreviča). Es bieži saku, ka nevis mēs uzrakstījām grāmatu, bet tā pati uzrakstījās, jo sajūta bija tieši tāda. Sākām rakstīt līdz ar bezdarbnieču statusa saņemšanu, jo mums gribējās izstāstīt savu stāstu, palīdzot citiem, kuri atrodas līdzīgā situācijā. Protams, man kā rakstošai žurnālistei vienmēr ir bijusi ambīcija uzrakstīt grāmatu, taču šoreiz tā bija nepieciešamība dalīties, kas rezultējās 2021. gada ceturtās pirktākās grāmatas titulā. Par to esmu bezgala pateicīga.

Toties apakšveļas zīmols gan bija spontāna ideja, un man jāsaka liels paldies latviešu apakšveļas zīmola «lovin» radītājām, jo viņas ne tikai noticēja manai idejai, bet bija gatavas to arī realizēt. Mana profesionālā darbošanās vienmēr ir bijusi saistīta ar motivāciju. Žurnāla laikos es motivēju lasītājas mīlēt sevi, tālāk caur «YouTube» kanālu «Generation Famous» motivēju pārmaiņām, savukārt grāmata bija motivācija nepadoties, bet veļa ir kā mazs atgādinājums - tu vari visu, tev izdosies. Mums katrai ir savi paņēmieni. Kādai pašpārliecība slēpjas sarkanā lūpu krāsā, bet citai manis radītā apakšveļā «GOAL Digger». Turklāt ne velti es par sevi saku: manī ir 90 procenti neatlaidības un 10 procenti talanta. Šī attiecība katram ir cita, taču ticu, ka tieši neatlaidība un kripatiņa veiksmes spēj gāzt kalnus.»

Dziedinājums un iedvesma

«Man svarīga ir pašrealizēšanās un iespēja darīt darbu, kas ne tikai sagādā prieku, bet dod pienesumu sabiedrībai. Es ticu, ka manas intervijas un grāmata ir bijusi iedvesma un dziedinājums daudziem. Darbs aizņem gandrīz pusi mūsu dzīves, tāpēc man ir svarīgi, lai šis laiks ir priekpilns un baudāms. Manuprāt, stagnēšana ne tikai neattīsta personību, bet ilgtermiņā padara cilvēku nelaimīgu. Ieturēt pauzi, palūkoties apkārt, saprast, vai mērķis ir sasniedzams, vai virziens, kuru esam izvēlējušies, ir pareizs, un turpināt soli pa solītim, lēnām, bet uz priekšu. Ja es aizdomājos, no kā patiesi man ir bail, tad gribas atsaukties uz Karīnu Račko, kura teica, ka vienīgais, kas viņu biedē, ir lietas, kas varēja ar viņu nenotikt. Protams, bailes ir ikdienas sabiedrotais jebkuram radošās profesijas pārstāvim. Galvā griežas jautājumi, vai mani sapratīs, vai mani pieņems, vai mani neizsmies, taču lielākas par neizdošanās bailēm ir bailes no tā, kas varētu nenotikt. Nepadodies un nekad nesalīdzini! Esi pati sev lielākā karsējmeitene un uzdrīksties! Es ticu, ka visu sasniegumu pamatā ir pastāvīgums - ja ilgstoši dari, tad rezultāts neliks sevi gaidīt. Tāpat es ticu liktenim, taču ticu arī tam, ka mūsu dzīvi spēj mainīt un ietekmēt mazi ikdienas lēmumi. Es domāju, ka mēs spējam ietekmēt tieši tik daudz, cik nav atkarīgs no mums.»

Neatlaidības ceļš

«Ikdienā esmu arī sieva un mamma. Mūsu mājās darbojas lidmašīnas princips - sākumā skābekļa masku uzliekam sev un tad blakussēdētājam. Es stingri turos pie pārliecības, ka laimīgi vecāki ir laimīgs bērns, nevis otrādi. Mammām ir tieksme pazaudēties bērnā, bet, manuprāt, ir svarīgi saglabāt savas intereses, savus hobijus, ja iespējams, arī savu profesionālo darbošanos. Es divas nedēļas pēc dzemdībām atgriezos filmēšanas laukumā. Protams, mans darbs nav pilna slodze, bet arī tas prasa žonglēšanas iemaņas. Dažkārt ir grūti, bet tas ir tā vērts. Turklāt ticība sev, ko ielikuši mani vecāki ar audzināšanu, piemēru un mīlestību, ir liels manas personības un pārliecības stūrakmens. Tieši šo sajūtu es gribētu nodot tālāk savai meitai.

Domājot par dzīves patiesākajiem skolotājiem, man šķiet, ka šobrīd tā ir mana auditorija - skatītāju apmānīt nav iespējams. Es katru dienu cenšos profesionāli būt labāka savas auditorijas dēļ. Un ticu arī, ka veiksme nav mazsvarīga. Mums apkārt ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, taču būt īstajā vietā un laikā ir veiksmes nopelns. Man, protams, tagad gribas spļaut pār plecu vai izmantot kādu citu māņticību, lai to neaizbiedētu, bet es ticu, ka veiksme līdz šim ir bijis mans sabiedrotais. Nelsons Mandela teicis: «Es nekad nezaudēju. Es vai nu uzvaru, vai kaut ko iemācos.» Kas ir sliktākais, kas ar tevi var notikt mēģinot? Tu kļūdīsies? Tev neizdosies? Uztver to kā mācību un otrreiz šo kļūdu neatkārto. Tas ļaus pietuvoties sapnim daudz ātrāk. Galvenais ir uzdrīkstēties, darīt, nepadoties un būt konsekventam, bet pāri visam ir viens vārds - neatlaidība.»